Katrs pavasaris nāk ar jaunu, spēcīgu un zaļu enerģiju. Tik daudzi izbrīvē laiku, lai dotos uz savu mazo oāzi, laimes un rūpju zemi – dārziņu. Ko par savu vēlmi būt dārzā stāsta liepājnieki?

Aiznesa visu dobi

Pavisam netālu no pilsētas centra, Liepājas ezera malā ir maza un zaļa oāze, kas kā dārziņu teritorija saglabājusies kopš padomju laikiem. Tolaik šajā vietā zemes gabaliņus saviem strādniekiem ierādīja uzņēmuma “Sarkanais metalurgs” administrācija un to, lai viss būtu godīgi, pieskatīja arodbiedrība. “Sarkanajā metalurgā” ilgus gadus strādāja gan Irina Sproģe, gan viņas mamma. Pie dārziņiem tikušas abas, bet nu palicis viens, kurā saimnieko Irina. Tā teritorija, kas otrpus ielai, ir pamesta un niedrēm aizaugusi. Agrāk ģimenes darbojušās vismaz kādos 80 dārzos, bet nu palikuši labi ja 20 “ar astīti.”

Sarunu uzsākot, sievietes vislielākais satraukums par neziņu, kas ar Meldru ielā pāri palikušajiem dārziem notiks turpmāk. Ko plāno pašvaldība? Baumojot, ka kāds zemi pie ezera nopircis. Lai nu kā tur būtu, liepājniece, tāpat kā pārējie šīs vietas entuziasti, katru pavasari atkal un atkal dodas kopt savu zemes gabaliņu. Irina atcerējās, ka padomju gados katru pavasari uz dārziem atbrauca arodbiedrības pārstāvji un kontrolēja, vai teritorijā viss kārtībā, vai zeme tiek apstrādāta. Paši dārzkopji vasaras nogalēs organizēja dežūras, lai no garnadžiem pasargātu izaudzēto. Vai tagad arī zog? “Protams!” atbilde skan ātri un pārliecinoši. Irina: “Vienu vasaru man pilnīgi visus izaugušos ķiplokus no dobes bija izrāvuši un aiznesuši. Neatstāja pilnīgi neko, lai nākošajā gadā atkal būtu ko iestādīt.” Vai par zaudējumiem nesāp sirds? Sajūtas esot ļoti, ļoti nepatīkamas, jo viss kopš pavasara ieguldītais darbs, kopšana, rūpes un ražas gaidīšana beidzas ar apaļu neko, jo daļa no iestādītā pazudusi. Kas izaugs šogad? Būs upenes, cidonijas, rabarberi. Stādīšot vasaras puķes, tomātus, ķiplokus. I. Sproģe: “Kad vēl strādāju uzņēmumā, stresa bija ļoti daudz, nervi beigti, maiņas garas. Kad atbraucu uz dārzu, sāku kaut ko rušināt un jutu – stress izgaist. Vakarā mājās devos kā normāls cilvēks! Tagad šeit varu pavadīt daudz vairāk laika, jo esmu brīva. Labi, ja kaut kas izaug, bet raža pat nav galvenais.”

Lai vēders neuzaug

Paejot gabalu tālāk, vienā no dārziem satikām Valentīnu un Aleksandru.  Viņu zemes gabaliņš rūpīgi sakopts, izravēts. Namiņš mazs, pavisam vienkāršs. Siltumnīciņa uzslieta no iestiklotiem logu rāmjiem. Kartupeļi iestādīti, zemenes zied, ziemas ķiploki jau paaugušies. Kopš pāris pensijā, dārzā varot pavadīt daudz vairāk laika, un par to prieks. Tikko laiks kļūst siltāks un pavasaros uzplūdušais ezers atgriežas savos krastos, abi ir klāt, lai rušinātos pa zemi. Aleksandrs smej, ka dārzs labs tādēļ, ka te jākustas, un tas nozīmē, ka vēders neaug lielāks. Vasarās vismaz 5 kilogramus nometot. Viņa mamma mūžībā devusies 89 gadu vecumā un līdz pēdējam brīdim lūgusies, lai atved uz šo vietu, lai varētu mazliet pa dārziņu pakustēt, kaut ko padarīt un palīdzēt. “Man tāpat zemes kopšana ir asinīs,” vīrietis piebilst. Arī šīs ģimenes mazā laimes zeme nav pasargāta no garnadžiem. Pa šiem gadiem no izaudzētā daudz kas zaudēts. Pa teritoriju tumsas aizsegā staigā klaidoņi, meklējot gan ēdamo, gan priekšmetus no metāla. Viņiem galvenais ātri tikt pie kaut kā tāda, ko varētu pēc tam pārdot un dabūt naudu alkoholam. Nē, zemenes viņi nelasot. Tas par grūtu un pārdot praktiski neiespējami.

Abi liepājnieki pārliecināti, ka viņiem ne jau iespēja izaudzēt, novākt ražu ir tas galvenais, kāpēc braucot uz dārzu. Ja rūpīgi parēķinātu, tad būtu pilnīgi skaidrs, ka to pašu nopirkt tirgū sanāktu vismaz uz pusi lētāk. Valentīna: “Šeit mēs varam kustēties, darboties, elpot tīru, svaigu gaisu. Ir patīkama sajūta, ka es vēl varu kaut ko izdarīt, ka manam darbam dārzā ir kaut kāda jēga un redzami darba augļi. Jaunībā domāju: strādāt dārzā – priekš kam! Tas taču grūti. Tagad zinu: kamēr vien spēšu, rāpošu šurp!”

“Meklējām un atradām!”

Ječu dārzkopības kooperatīvos dārzi ir skaitāmi simtos. Daļa tiek rūpīgi kopti, daļa stāv pamesti un aizauguši. Ilze un Renārs Kalniņi ir liepājnieki, kuriem nu jau pāri trīsdesmit un kuru ģimenē aug divi dēli. Pirms četriem gadiem viņi sāka lūkoties pēc sava zemes gabaliņa un to atrada. “Tā tāda neizskaidrojama lieta, neizskaidrojams mirklis, kad cilvēks saprot – gribu savu dārziņu,” atcerējās Ilze. Jaunākajam dēlam bija divi gadiņi, kad tumšā ziemas dienā runājuši par to, cik ļoti gribas siltu, plaukstošu pavasari. “Paskatāmies sludinājumus, varbūt kāds pārdod dārzu?” ieminējies Renārs. Kā stāstīja vīrs un sieva, sludinājumu bija daudz un vajadzēja tikai izvēlēties vietu un cenu. Turējušies pie domas – labāk tālāk no pilsētas, tuvāk dabai. Uz Ječiem todien braukuši aplūkot vairākus dārzus, kas pārdoti. “Pieļauju, ka viss notiek līdzīgi, kā iegādājoties kucēnu vai kaķēnu, – vai nu tev iepatīkas, vai paliec vienaldzīgs. Dārziņš, kurš iepriekš bija piederējis gados vecam pārim, abus Kalniņus uzrunājis tūlīt un vienlaikus. Renārs godīgi atzina: “Es mazliet šaubījos, vai būšu tik labs meistars, ka pats varēšu izremontēt, sataisīt dārza mājiņu, salabot šķūnīti. Abiem bija vajadzīgs nopietns remonts. Siltumnīca stāvēja šķība, ar cauru jumtu.” Ilze: “Es uzņēmos rūpes kaut ko zemītē izaudzēt. Maniem vecākiem dārza nebija, un līdz ar to man pieredzes nekādas.” Kalniņi noskatīto īpašumu nopirkuši martā un jau tūlīt vajadzējis sākt plānot, ko zemē likt. Šis stress bijis patīkams! Sieva un vīrs saka, ka neesot bijis plāns audzēt dārzeņus tādos apjomos, lai ziemā tie veikalā vispār nebūtu jāpērk.

Renārs uzrunājis savu paziņu, izdarīgu meistaru, un aprīlī abi ķērušies pie namiņa remonta. Renārs skatījies un mācījies cītīgi, lai apgūtu remontēšanas prasmes. Viņš smēja: “Ja es skolā tik aizrautīgi būtu mācījies, būtu teicamnieks.” Ilze mājās diedzējusi dažādas sēklas un vai katru dienu runājusi, cik viņai būs skaists dārzs. Tagad, visu atceroties, Kalniņi to nosauca par vieglu trakumu, bet aizrautība un vēlme iekopt savu mazo īpašumu bijusi patiešām liela. Kādēļ? Abiem atkal nav vienas konkrētas atbildes. Zeme saukusi, un viss! Pat tas, ka pirmajā pavasarī caurajā siltumnīcā iestādītos tomātu stādus salna nopļāva pa tīro, entuziasmu nemazināja. Šis jau būs ceturtais pavasaris, kad pāris kopā ar dēliem piektdienas vakaros vai sestdienu rītos visi kopā brauc uz Ječiem kopt savu dārziņu. Namiņš jau tiktāl nosiltināts un iemūrēta krāsniņa, ka tajā var nakšņot bez bailēm nosalt. Vai attiecības ģimenē mainījušās, kopš iegādāts dārzs? Ilze: “Tikai pēc kāda laika sapratu, ka šī vieta mums kļuvusi par tādu kā trešo bērnu, par kuru jāgādā, jāaprūpē, kuru nevar atstāt novārtā, bet šis process rada tikai patīkamas emocijas. Dārzs ir fizisks darbs un atpūta vienlaikus. Nu jau februāra beigās, martā jūtu, ka tuvojas pavasara trakums ar sēklu un stādu pirkšanu. Kad esmu tirgū vai veikalā, kur vēl citi pērk stādiņus, saprotu, ka arī es esmu viena no lielās dārzu kopēju armijas!” Renārs piebilda, ka viņam kā birojā strādājošam speciālistam dārzs sākumā bija liels izaicinājums, bet devis iespēju pamazām apgūt “īstu vīriešu darbu” iemaņas. Nu jau vairs no urbjmašīnas nebaidoties. Turklāt grūti iedomāties labāku relaksāciju par vienkāršiem darbiem svaigā gaisā, kas ir pilnīgs pretstats ikdienai birojā, kur jāsēž pie datora. Kalniņi sprieda, ka grūti būtu tad, ja tikai viens no viņu pāra būtu dārziņa fans, bet otrs ne: “Mums paveicās. Mums daudz ko patīk darīt kopā. Vismaz līdz šodienai dārzs mūs kā ģimeni ir vienojis, nevis šķīris.”

21Skatīt galeriju