Skolēnu ekskursijas rudeņos un pavasaros ir tik ierasts un reizē atmiņā paliekošs pasākums, ko pieminām vēl gadiem ilgi, kad sen jau esam prom no skolas. Bet aizvien vairāk vecāku vēlas, lai bērni ekskursijās ne tikai izklaidētos, bet arī kaut ko iemācītos. Arī dodoties dabā, ir svarīgi ne tikai redzēt skaistas vietas, bet iepazīt dabas ritmu.

Piemērīt Joda pēdu

Dodamies uz Embūti, un par to, ka tai tuvojamies, liecina reljefā vide: te kalni, te pauguri, te strauji līkumi. Embūte ir kā brīnums, kas liek apstāties. “Lai izjustu šeit joprojām dzīvās leģendas par kuršu vadoņa Induļa un vācu komtura meitas Ārijas mīlestību, ko vēlāk Rainis atainojis arī lugā “Indulis un Ārija”, lai izjustu citus šeit valdošos mītus, dabas skaistumu un lauku mieru, ir jābrauc pie mums, jāizstaigā dabas taka, viss jāiztausta, jāizsmaržo un jāpiedzīvo. Šeit gaiss veldzē, daba apgaro, šeit var noķert brīvības un miera sajūtu,” – tā Embūtes Tūrisma informācijas centra vadītāja Dina Ziemele saka tiem, kas vīpsnā, ka te nav, ko redzēt, džungļi vien. “Tie nav džungļi, tā ir daba, kur katrā satrupējušajā kokā kādai vabolītei mājas,” viņa oponē.

“Mums patīk, ja ekskursijas iepriekš piesaka, tad vienojamies, kas cilvēkus vairāk interesē – literatūra, daba, vēsture vai kas cits –, lai varam sagatavoties tieši viņiem,” turpina Dina. Embūtē ir ļoti daudz, ko redzēt, un laiks paiet nemanot. Mēs arī braucām, kā paši atzināmies, “tikai uz stundiņu”, bet palikām līdz pēcpusdienai. Dina par to smejas. Daba, vēsture, literatūra, kultūrvēsture, tradīcijas un mūsdienas – viss ir Embūtes gidu stāstos, ja vien ir interese sadzirdēt.

“Skolēnus visvairāk interesē teikas,” Dina ir ievērojusi. Tās tad arī viņa stāsta un ar teikām izved cauri Embūtes skaistākajām vietām. Ar ekskursantiem dodoties aptuveni piecus kilometrus garajā pastaigā, lai apskatītu kultūrvēsturiskos objektus. Pastaiga sākas Tūrisma informācijas centrā, kur apskatāmi divi Latvijā vienīgie vides reljefa maketi. Dažādās krāsās veidoti papīra slokšņu pinumi iezīmē kalnus, ielejas un ūdeņus, kā arī apskates vietas. Tās sākas ar agrāko muižu, kuras saimniecības ēkā ierīkots Tūrisma informācijas centrs, un turpat līdzās esošajām vācu bruņinieku pilsdrupām, tālāk esot iespaidīgas luterāņu baznīcas drupas kalna galā, un tad jau nāk Joda dambis, kur var uzkāpt Induļa pilskalnā. Pa ceļam iespējams piestāt vēl daudzās citās vietās,  bet tam visam pa vidu – skatīties, izskrieties un fotografēties, fotografēties, fotografēties. Kalna galā uz krāšņās panorāmas fona, pie Induļa un Ārijas ozoliem, baznīcas spokainajās drupās, pie diviem kuršu zobeniem, kas iezīmē Embūtes senlejas vārtus un, protams, piemērojot akmenī iemīto Joda pēdu – tā paša Joda jeb Velna, kuram izbira no cepures zeme, un veidojās Joda dambis. Tas ir gabaliņš no vienas teikas par Embūti. Lai dzirdētu teikas paši, ir vērts aizbraukt ekskursijā uz Embūti gan ar klasi, gan ģimeni vai draugiem. Un palikt arī pa nakti – vai nu Tūrisma informācijas centra mājīgajās istabiņās vai savās teltīs Joda ielejā. Dina vēl piemin, ka Embūtes gleznaino vietu dēļ daudzi pāri izvēlas šeit slēgt laulības.

UZZIŅAI

·  Embūtes senleja atrodas Vaiņodes novada Embūtē.

·  Ekskursijas pieteikt pa tālruni 26632134.

·  Sīkāka informācija novada mājaslapā www.vainode.lv, sadaļā “Tūrisms”. 

Burvis uzbūra brīnumus

Gleznainais meža parks “Priediens”, kas ir senās Kalētu muižas medību parks, pavasarī atbraucējus sagaida ar baltu vizbulīšu segu, vasarā ar sulīgu zaļumu un koku lapu pavēni, rudenī ar krāsainu lapu paklāju un ziemā ar sniegu, pa kuru kārtīgi izslēpoties. Cēlā dižskābaržu un citu lielu un senu koku aleja, kas atklājusies, kad parks sākts izkopt, aizved gan uz trīs dažādām pastaigu takām, gan, ejot vēl tālāk, uz pļaviņu, kurā ierīkota estrāde un kur, kā saka vietējie iedzīvotāji, vienmēr svinēti Līgo svētki.

Nepilns pussimts kilometru no Liepājas, un dabas baudījums visai dienai. Turklāt tāds, par kuru nekas nav jāmaksā. Jau pats parks sagaida ar skaistiem, kokā veidotiem vārtiem – gan tie, gan tālāk dzīvnieku, sēņu un augu takās redzamie kokgriezumi ir mākslinieka Ģirta Burvja roku darbs. Tā arī gidi iesāk šo ekskursiju – Burvis mums uzbūris brīnumus! Un tie patiešām ir brīnumi, jo šeit var ieraudzīt, atpazīt, uzminēt un saprast to, ko ikdienā varbūt pat neievēro. Bet te nevar neievērot, jo tas ir tik… liels!

Tikai mazs gabaliņš pa taisno dižkoku aleju, kad jau sākas dzīvnieku taka uz vienu pusi un sēņu taka uz otru pusi. Un tālāk vēl augu taka. Te arī jaunumi – bīstamā ērce un citi kodēji. Pārbaudīsim nu, vai visus pazīstam. Var, protams, staigāt paši, taču, ja līdzi būs gids, būs arī konkursi, jautājumi, minēšana, smiekli un pārsteigumi. Pat rūdīti mednieki atzinuši, ka uz staba izgrebtās dzīvnieku pēdas izskatās kā īstas. Tad nu skolēniem atliek minēt, kā dzīvnieks kājas liek, ja iznāk šāds soļu raksts.

Kopējais pastaigu un izziņas taku garums ir ap trīs kilometriem. Bet ne jau nu skolēni ir tie, kas akurāti pa taciņām ies. Tad nu, izcilpojot plašo teritoriju, noietais ceļš sanāks pat trīsreiz garāks. Un pašās beigās liels pārsteigums. Kurš kaut ko tādu ir redzējis – astoņas liepas uz viena stumbra? “Astoņas māsiņas” – tā tās nosauktas.

Kad dabas takas izstaigātas un no enerģiskās skriešanas kājas nogurušas, labi garšo uz ugunskura ceptās līdzpaņemtās desiņas vai gardā zupa, ko, iepriekš piesakot, jau sagatavojuši parka labie rūķīši. Bet tad jau atkal spēks kaulos, un, lūdzu, – tepat arī tarzāna pārbaudījumi.

UZZIŅAI

·  Meža parks “Priediens” atrodas Priekules novada Kalētos.

·  Gidu ekskursijām pieteikt pa tālruni 26423893 vai 26197828.

·  Sīkāka informācija novada mājaslapā www.priekulesnovads.lv, sadaļā “Tūrisms”.

Kāpēc nedrīkst paglāstīt zirdziņu?

To pat var nosaukt par sava veida fenomenu, bet, ieraugot zirgu, cilvēkam – lielam vai mazam – gribas to paglāstīt pat tad, ja lielais dzīvnieks viņā vieš zināmas bailes. “Pie mums to nevar, un arī izjādi ar savvaļas zirgiem mēs nepiedāvājām,” saka Papes Dabas parka pārstāvis Ints Mednis. Viņš vada skolēnu ekskursijas, kurās iepazīstina bērnus un jauniešus ar Latvijas senatni, tiem laikiem, kad cilvēki vēl nenodarbojās ar lauksaimniecību, bet laukus kārtībā uzturēja lielie zālēdāji – savvaļas zirgi un govis, kuru pēcnācēji tagad mīt Papes Dabas parkā.

“Jā, nākas dzirdēt jautājumu, kāpēc nedrīkst paglāstīt zirdziņu vai gotiņu. Lielākajai daļai cilvēku taču tie saistās ar mājdzīvniekiem,” piekrīt I. Mednis. Tālāk viņš skaidro, ka šie lielie zālēdāji ir tik pašpietiekami, ka paši spēj cits citu gan izklaidēt, gan samīļot, gan savā pulkā izdauzīties un izdzīvot bez cilvēka iejaukšanās. “Vispateicīgākā auditorija ir bērni vecumā no 9 līdz 13 gadiem,” viņš novērojis. Tas ir vecums, kad bērni vēl nav tik sabojāti ar tehnoloģijām, lai nespētu stundu nodzīvot bez interneta. Un viņiem arī interesē dabas norises. Diemžēl daudz bērnu tagad jau arī pie mums, ne tikai pasaules megapilsētās domā, ka piens rodas lielveikalā,” I. Mednis pajoko. 

Otrs piedzīvojums, kas skolēnus saista Papes Dabas parkā, ir putnu vērošana. Tur gan jābūt pacietībai – ir jāklusē un jāgaida, kad putns atlidos. I. Mednis saka: “Interesanti ir tad, kad bērns ierauga kādu nepazīstamu putnu. Populārākos un lielākos, tādus kā stārķis, dzērve, ērglis, lielākā daļa bērnu pazīst, bet sīkos gan ne. Un arī putnu dziesmas viņiem ir pārsteigums. Brīvā dabā skatoties dzīvniekus un vērojot putnus laiks paskrien nemanot, bet tas nekas – parkā ir speciāli iekārtotas vietas, kur uzcept desiņas un atpūsties, kur palikt pa nakti, ja telts ir līdzi. Un tad var celties līdz ar rītausmu, lai redzētu un dzirdētu, kā mostas putni. Vai doties izbraukumā ar laivu pa Papes ezeru.

UZZIŅAI

·  Papes dabas parks atrodas Rucavas novada Papē.

·  Ekskursijām pieteikties pa tālruni 26167333 vai e-pastā:
[email protected].

·  Sīkāka informācija atrodama mājaslapā www.pdf-pape.lv.

PIELIKUMS “ZAĻĀ ISTABA” TAPIS AR LATVIJAS VIDES AIZSARDZĪBAS FONDA FINANSIĀLU ATBALSTU.

PROJEKTA NR. 1-08/95/2016