Problēmas ar pārvietošanos pilsētvidē ir ne vien cilvēkiem ar invaliditāti, bet arī māmiņām ar bērnu ratiņiem. Vislielākā problēma ir remontdarbu vietas pilsētā – daudzviet, piemēram, šķērsojot tramvaja sliedes Lielajā ielā, ar ratiņiem un ratiņkrēslu tas vispār nav iespējams. Taču ir arī vietas, kur remontdarbi vai ielu rekonstrukcija sen pabeigti, bet apmales tik augstas, ka ar ratiņkrēslu nav iespējams šīs vietas izmantot. 

Pārliecinājāmies, ka lamatas māmiņām ar ratiņiem un cilvēkiem ar īpašām vajadzībām ir teju ik uz soļa – Graudu ielas un Jūras ielas krustojumā, Jūras ielas un mazo šķērsieliņu  krustojumos, Republikas ielā pie primārās veselības aprūpes centra u.c. Un tās ir vietas, kur iepriekš veikti remontdarbi.

Bet remontdarbu vietās situācija jo dramatiskāka. Sevišķi Lielajā ielā un pie Tramvaja tilta. Laipas strādnieki gan izvietojuši, taču pa tām pat pensionāriem grūti pārvietoties, par ratiņiem un ratiņkrēsliem vispār nerunājot – pacēlums tik augsts, ka uz tā uzbraukt nav iespējams.

Katram savas prasības

Liepājnieks, kura ģimene pa pilsētu pārvietojas ar bērna ratiņiem, stāsta, ka viena no sarežģītākajām un apgrūtinošākajām vietām ir krustojums Graudu un Jūras ielā, pie ”Top” veikala un VID: ”Ielas segums ir zem jebkādas kritikas. Kā var tā izbūvēt? Tikai pagājušajā gadā šajā vietā tika veikti remontdarbi, bet jau tagad segums ir tik nelīdzens, it kā būtu pagājuši vairāki simti gadu!”

”Otra, varbūt pat vēl sāpīgāka vieta, ir Lielā iela visā tās garumā, kur notiek remontdarbi,” turpina liepājnieks: ”Saprotu, ka notiek rekonstrukcija, bet kā var rupji aizmirst par cilvēkiem un viņu drošību? Vai tiešām atbildīgās personas domā, ka pensionāri, cilvēki ar īpašām vajadzībām un vecāki ar bērnu ratiņiem lido remontējamajām vietām pāri?”

”Pirmkārt, nav uzbrauktuvju uz laipām. Otrkārt, laipas daudzviet ir bīstamas – ļogās, šūpojas un dēļi ir salūzuši. Turklāt dažās vietās naglas, ar ko pienagloti laipu dēļi, ir izlīdušas, līdz ar ko ir risks aizķerties aiz tām un pat pārdurt ratiņiem un velosipēdiem riepas un sadurties arī gājēji,” vīrietis precizē.

”Neesmu būvdarbu eksperts, bet visu, kas saistīts ar gājēju drošību, var nosaukt vienā vārdā: bardaks!”

Divu bērnu māmiņa Ligita, kura arī šobrīd stūrē ratiņus, nav tik pesimistiski noskaņota: ”Mans ratiņpastaigu maršruts ir pavisam citā pilsētas daļā, līdz ar to reizes, kuras esmu bijusi centrā, kamēr tur notiek remontdarbi, ir uz vienas rokas saskaitāmi. Man dēls nav ilggulētājs, tāpēc nekad neplānoju garas pastaigas, un tās pašas – tuvāk mājām.” 

”Par remontdarbiem man sakāms: ko vajag, to vajag,” viņa turpina: ”Dzīvoju nedaudz ārpus pilsētas centra, un tā kā šobrīd esmu bērna kopšanas atvaļinājumā, uz to pusi sanāk doties visai reti. Jo ratiņu pastaigu maršruts ir tomēr izveidojies pa savu rajonu.”

”Tās reizes, kad tomēr esmu bijusi pilsētas centrā, nevarētu teikt, ka mājās atgrieztos ”beigtiem nerviem”, jo ”ar ratiem nekur netieku”,” tā Ligita. ”Protams, tiem, kam nav nekas stumjams, pa būvdarbu zonu pārvietoties vienkāršāk,” viņa rezumē: ”Taču mammas jau vienmēr rod risinājumu. Man pat ir bijis interesanti Lielajā ielā iegriezties, sak’, paskatīsies, kas atkal mainījies un vizualizēt, kāds tas pilsētas centrs beigu beigās varētu izskatīties.”

Atbildīgais – būvdarbu vadītājs

Komunālās pārvaldes sabiedrisko attiecību speciālists Aigars Štāls, jautāts: kāda pārvietošanās un piekļūšana objektiem jānodrošina remontdarbu laikā, portālam skaidroja: ”Ir būvobjekti, kuri nepiederošām personām vispār tiek slēgti uz būvdarbu laiku. Ja runa ir par ielu būvprojektiem, tad būvdarbu veicējam parasti ir jānodrošina piekļuve personu īpašumiem – ēkām un zemes gabaliem. Taču nav viens normatīvs, kurā būtu pateikts, kā jārīkojas.”

”Tā kā būvdarbi ir dinamisks process, tad piekļuves nodrošināšanas risinājumi var būt dažādi, atbilstoši veicamo darbu veidam, situācijai būvobjektā, būvdarbu ciklam, kārtai,” viņš turpina.

”Atsevišķos gadījumos, veicamo darbu specifikas dēļ, piekļuves nodrošināšana var būt ļoti sarežģīta, pat neiespējama un uz laiku – slēgta. Un tas būtu jāņem vērā! Jebkurā būvobjektā būs kādas neērtības, sevišķi ielu un komunikāciju būvprojektu laikā.” 

Pēc komunālās pārvaldes pārstāvja teiktā pie katra būvprojekta parasti ir pievienots darba organizēšanas projekts, kurā atspoguļota kārtība, kāda tiks ievērota būvlaukumā, piemēram, kur atradīsies materiālu novietne, strādnieku vagoniņš, tualete, kā tiks nodrošināta apgādes transporta kustība, darba drošības prasības un citi jautājumi.

”Pirms būvdarbu uzsākšanas tiek izstrādāts darbu veikšanas projekts, par kuru atbild būvdarbu veicējs. Atbildīgais ir būvdarbu vadītājs,” klāsta A.Štāls: ”Darbu veikšanas projektā bez citām lietām var būt detalizētāk risināti jautājumi par piekļuvi īpašumiem.”

”Uzsākot ielu būvprojektus, tiek izstrādātas un saskaņotas (ar CSSD, Komunālo pārvaldi, Latvijas Valsts ceļiem) arī transporta kustības shēmas, kurās risināta arī citu satiksmes dalībnieku pārvietošanās būvobjekta tuvumā un apkārtnē. Shēmas nosaka, kur un kad atradīsies ceļu satiksmes zīmes, norādes, līniju krāsojumi.”

Taujāts, vai tas pilsētā ir nodrošināts un vai to kāds kontrolē, A.Štāls norāda: ”Situāciju būvobjektā kontrolē būvuzraugs, kas ir pasūtītāja pārstāvis, kā arī būvdarbu vadītājs.”

Kur tad cilvēkiem vērsties, ja pārvietošanās nav iespējama, Komunālās pārvaldes pārstāvis teic: ”Pie būvuzrauga vai būvdarbu vadītāja! Lielos būvobjektos atrodas būvtāfele, kurā norādīti atbildīgo personu kontakti. Ja būvuzraugs vai būvdarbu vadītājs uz sūdzībām nereaģē, tad var vērsties Būvniecības valsts kontroles birojā  vai vietējā Būvvaldē.”

Tiesa, cik liels pacēlums drīkst būt ielu malās, kur nobrauktuves jau pabeigtos objektos, A.Štāls neprecizēja.

19Skatīt galeriju