Pāris kilometru no Lietuvas robežas, Saldus novada Griezē, jau 55 gadus dzīvo 87 gadus vecā lietuviete Jadviga Žaļima. Viņai te labi klājies, tāpēc ŽAĻIMU ĢIMENE sacerojusi kupla jo kupla. Ezeres pagasta Griezes galā Žaļimiem ir gandrīz vai sava republika, pastāsta Jadvigas meitas.

Kopš 1996. gada Jadvigas septiņi bērni un mazbērni strādā ģimenes uzņēmumā “Griezes Dzintari”, tam kaimiņos – vecākās meitas Zitas ģimenes saimniecība “Radi”. Tikai divi J. Žaļimas bērni iesakņojušies citur – Kuldīgā un Gulbenē. Abiem klājas labi, taču ik pa laikam sirds sauc pēc Griezes. “Jo te taču mūsu babīte! Viņas ēdieniem ir bērnības garša – tādu neatrast nekur pasaulē! Griezē pavisam brāļi un māsas, mūsu bērni, tikai vistuvākie, esam 97, vēl viens – ceļā pie mums! Ja kaut vienam klājas slikti, visi nostāsimies kā mūris. Tikai tā mūsu ģimene varēja izdzīvot izsūtījumā Krasnojarskā un meklējot jaunu mājvietu, kad dzimtenē pateica nē,” stāsta viena no Jadvigas jaunākajām atvasēm Valentīna.

Vecākā meita Zita paskaidro, ka mammas vecāki apsaimniekoja 60 hektāru zemes Lobas ciemā Skodas rajonā. Viņus un piecus bērnus 1949. gadā par to arī izsūtīja. “Tolaik mammai bija kādi 20 gadi, jaunākajai māsai – tikai 6 gadi. Sākums bija ārprātīgi smags, taču lietuvieši un latvieši bija strādīgi un sīksti, tāpēc pat samērā labi iedzīvojās. Izsūtījumā mamma apprecējās ar lietuvieti Kazimiru no Mažeiķu puses. Viņš bija lēģerī par to, ka aizgāja līdzi partizānos sava saimnieka dēliem,” stāsta Sibīrijā dzimusī Zita. 1959. gadā izsūtītajiem atļāva atgriezties Lietuvā, taču Jadvigai un Kazimiram, bijušajam politiskajam ieslodzītajam, dzimtenē vietas nebija. Nācās izvēlēties – vai nu pie radinieka Igaunijā, vai pie drauga Ezerē.

“Lietuvas radi aicinājuši mūs atgriezties, taču mamma nekad to nav gribējusi. Laikam palicis rūgtums pret dzimteni. Arī Latvijā izsūtītie bija kā apzīmogoti, tāpēc par Sibīriju nevienam nestāstījām. Bija laiki, kad klusējām arī par savu tautību, jo leitis bija gandrīz lamuvārds. Tagad gan savu tautību neslēpju. Lepojos, ka esmu lietuviete un viss, kas man pieder, iegūts, jau no mazotnes smagi strādājot un cenšoties. Arī brāļiem un māsām, mūsu bērniem neviens neko nav dāvinājis,” teic pašapzinīgā Zita.

Par dzīvi šaipus robežas Žaļimi saka “pie mums”, par to, kas notiek Lietuvā, – “pie viņiem”. “Esam latviskojušies. Griezē esam pamatīgi iesakņojušies un citur nespējam iedzīvoties. Vairāki mūsu bērni pabijuši arī ārzemēs, bet visi atgriezušies. Daudz kur pasaulē ir skaisti, bet zemes pleķītis pie mājām – mana paradīze!” Zita turpina.

Jadvigas meitas izvairās raksturot savus tautiešus, jo grūti nošķirt, kas tipisks viņu ģimenei un kas lietuviešiem kopumā. Piemēram, lielai daļai Žaļimu pēcnācēju latviešu valoda ir dzimtā, jo latvietis ir tētis vai mamma. Jadviga ar bērniem runā latviski, ar mazbērniem – jaukti abās valodās. Mazmazbērni lietuviešu valodu vairs neprotot. Situācija raksturīga daudzām Saldus novada lietuviešu ģimenēm. Iespējams, tāpēc vairākus gadus tā arī neīstenojas ideja dibināt vietējo lietuviešu biedrību.

Četrus gadus babītes fiziskais spēks pavisam izsīcis, tāpēc sirmā kundze dienas pavada gultā. Meitas no skatiena nolasa, vai viņai gribas ēst, padzerties vai ielūkoties pazīstamās acīs. Viņu uzrunā par “panelė” vai “gražuolė”, pajautā: “Kaip tau einasi?” Ja mammai nav noskaņojuma runāties, ienācējas atbild pašas: “Ak, gerai? Ko norėti?” Kopš mamma ir guļoša, viņai ir dienas, kad vienā laidā atceras interesantas epizodes no jaunības, dzied vācu šlāgerus, lietuviešu valodā dzied psalmus, deklamē garus dzejoļus. “Nekad neesam tik daudz uzzinājušas par mammas dzīvi! Māsa Jovita šo to pierakstījusi. Galvenais, ka tagad mums ir laiks klausīties! Pie mamma atnākot, malā tiek nolikti visi darbi,” stāsta Valentīna.

“Apbrīnojama sieviete! Nekad neesmu dzirdējusi viņu sūdzamies par dzīvi. Mūsu apkārtnē fermās visstrādīgākās bija tieši lietuvietes. Baba izaudzināja krietnus desmit bērnus tāpēc, ka visu mūžu strādājusi, darbā bija apzinīga, nekad nedzēra, nepīpēja. Kolhozā bez viņas nevarēja iztikt. Līdzko pārradās no dzemdībām, tā aizsauca uz fermu,” atklāj meitas. Viņas iemācījušās, ka arī fiziski nogurušai sievietei jābūt sakoptai un ka materiāli spiedīgos apstākļos var izskatīties gaumīgi. “Babītei patīk pucēties, taču viņa nav ārišķīga. Ik gadu Annas dienā, kad Lobas baznīciņai svētki, leišos satiekas visi mūsu radi. Mammas vienaudzēm ap galvu lakats, viņai – platmale. Nekad no mājas neizgāja, šā tā ģērbusies,” smaida Valentīna.

Sievišķības un mātišķuma pilna ir arī Žaļimu ciltsmammas dvēsele. “Dzīvesgudra, saprotoša, maiga, lai gan tik daudz cietusi! Mamma ļoti pārdzīvo, ja bērni sastrīdas. Māca, ka gudrākais piekāpjas un paklusē. Miera dēļ atļāvusi arī kāpt uz galvas. Ar visiem satikusi, jo nekad neaprunā, neaizvaino, nenosoda. Tāda bija arī mūsu ome,” māsas padalās.

Lietuvieši izsenis turējušies pie kristīgām vērtībām. Tās svētas arī Jadvigai, lai gan Ezerē ilgi nebija katoļu draudzes un dievnama, turklāt padomju laika domāšanā neiederējās ne Bībele, ne svētbrīdis. Babīte nestrīdējās ar laikmetu un klusi turpināja dzīvot tā, kā iemācījuši vecāki. Deviņdesmito gadu vidū viņa kopā ar mazbērniem gāja uz tuvīno katoļu baznīcu Lietuvā, parūpējās, lai visi tiktu kristīti. “Tikai viens mazbērns palika nekristīts, un ilgi babai nebija miera, tāpēc pirms pāris gadiem arī to nokristījām,” atzīst Jovita. Babītes bērni kristīgās vērtības izprata un pieņēma, kad Ezeres katoļu draudzē ienāca prāvests Andrejs Mediņš.

Sarunu pārtrauc aicinājums no virtuves: “Mergaitės, laiks kafijai!” Aizejot vēl atskatos uz plauktu virs Jadvigas gultas, kur nolikts viss, kas mūža nogalē nozīmīgs, – Bībele, rožukronis, svēto statujas un attēli, neliels priestera Mediņa portrets. 

Vārdnīca

panelė – kundze

gražuolė – skaistule

Kaip tau einasi? – Kā tev klājas?

labai gerai – ļoti labi

norėti – gribēt

mergaitės – meitenes

Valgykit i sveikata! – Veseli ēduši!

pats skanus – visgaršīgākais

bulbės – kartupeļi

durniukai – muļķīši

Receptes

Jadvigas Žaļimas bērniem pats gardākais ir tas, ko mamma savulaik vārījusi, cepusi, vītinājusi, raudzējusi… Ēdieni ir Lietuvas kulinārais mantojums. “Mammai nebija laika dārzam, taču kartupeļi mums bija vienmēr. No tiem sataisīja klimpas un izvārīja pienā, cepa kuģeli, cepelīnus vai “durniukai” (cepelīni bez pildījuma, pasniegti ar gaļas un krējuma mērci). Bērnībā bieži ēdām “sriubalynė” – apcepa siļķu galvas, pielēja ūdeni, pielika cukuru, etiķi un daudz sīpolu. Jaunajiem negaršo,” atzīst Zita. Bet māsa Valentīna atgādina par žemaišu balto sviestu. Mamma skābu krējumu ilgi maisīja un lēni sildīja. Sekundi pirms sūkalu atdalīšanās pievienoja vēl skābu krējumu, sāli, un – gatavs ir!

Neparasti

Žaļimu māsām patīk, ar kādu sirsnību un aizrautību dzied viņu Lietuvas radi. “Viņi vienmēr dzied! Kad mammas brālim svinējām 50. jubileju, visu vakaru dziedājām. Žēl, ka manā ģimenē dzied maz, tomēr arī kāda mana dzimšanas diena pagāja dziedot. Izvēlējāmies latviešu dziesmas, jo lietuviešu dziesmām nezinām vārdus. Tām ir tik daudz pantu!” smaida Zita. Ir dziesmas, kas kopīgas abām kaimiņu tautām, atšķiras vien vārdi, piemēram, “Pie dzintara jūras” un “Mīļais, nesteidzies”. Lietuviešiem patīk arī Raimonda Paula dziesmas, tāpēc vairākām vārdus pielikuši pa savam. 

Novēlējums Latvijai

“Esam lauksaimnieki un ļoti izjūtam, ka valstī nav noteiktības. Latvijai trūkst laba saimnieka, kas spēj domāt par tālāku nākotni un ne tikai par savu labumu,” savu vēlējumu Latvijai simtgadē izsaka Žaļimu saime.

Projekts “Latvija – tie esam mēs visi”, nr. 2017.LV/MA/MT/01.

Mērķprogramma “Atbalsts medijiem sabiedriski nozīmīga satura veidošanai latviešu valodā diasporai, mazākumtautībām un personām ar invaliditāti”.