Iesniedzējs norādīja uz Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.panta 1.punkta iespējamu pārkāpumu.

Savās 2021. gada 17. novembra sūdzībās tiesai iesniedzējs apgalvoja, ka viņam civilprocesā tika liegta iespēja saņemt kopiju ar atbildētāja iesniegto pierādījumu, kurš tika atzīts par komercnoslēpumu, un ka lietas iztiesāšanas laikā apgabaltiesā tā netika izskatīta taisnīgi.

Viņš arī pauda, ka Augstākā tiesa (AT) nebija pietiekami pamatojusi lēmumu par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību. Iesniedzējs uzskatīja, ka tādējādi ir pārkāptas viņa tiesības uz taisnīgu tiesu.

Lēmumā ECT norādīja, ka nav nepieciešams izvērtēt valdības iebildumus par to, kādēļ sūdzības būtu noraidāmas, jo tās jebkurā gadījumā atzīstamas par nepieņemamām izskatīšanai pēc būtības.

Tiesa norādīja, ka iesniedzējam civillietas izskatīšanas gaitā bija iespēja izteikt viedokli par pirmās instances tiesas lēmumu, ar ko atbildētāja iesniegto pierādījumu atzina par komercnoslēpumu.

Turklāt tiesa atzīmēja, ka, lai arī iesniedzējam nebija atļauts saņemt atbildētāja iesniegtā dokumenta, kas saturēja komercnoslēpumu, kopiju, iesniedzējs un viņa advokāts bija iepazinušies ar to un tādējādi varēja efektīvi apstrīdēt tajā iekļauto informāciju.

Tāpat ECT atzīmēja, ka iesniedzējam un atbildētājam lietas izskatīšanas gaitā bija vienlīdzīgas procesuālās tiesības. Ņemot vērā minēto, tiesa norādīja, ka nav pamata uzskatīt, ka būtu pārkāpti sacīkstes vai procesuālās līdztiesības principi.

Pievēršoties iesniedzēja iebildumiem par to, ka apelācijas instances tiesa nebija pienācīgi izvērtējusi iesniedzēja iesniegtos pierādījumus, ECT atzīmēja, ka konvencijas 6. pants neregulē pierādījumu pieļaujamības vai novērtēšanas jautājumus, jo tie galvenokārt ir nacionālo tiesu kompetencē un tos regulē nacionālie tiesību akti.

Tā atgādināja, ka tiesa nav ceturtās instances tiesa un nepārvērtē nacionālo tiesu vērtējumu par pierādījumu svaru, ja vien nacionālo tiesu secinājumi nav patvaļīgi vai acīmredzami nepamatoti, ko šajā lietā nevarēja konstatēt.

Tiesa norādīja, ka šajā lietā nacionālā tiesvedība noritēja atbilstoši taisnīgas tiesas prasībām un iesniedzējam bija iespēja sniegt savu viedokli par visiem lietas materiāliem, kā arī apstrīdēt tos un sniegt savu viedokli par lietā izskatāmajiem jautājumiem.

Turklāt apgabaltiesa bija norādījusi, ka komercnoslēpumu saturošajam dokumentam ir piešķirama tāda pati nozīme kā citiem pierādījumiem lietā, kā arī sniegusi plašu lietas pamatā esošo faktisko un juridisko apstākļu izvērtējumu.

Tādēļ ECT atzina, ka iesniedzēja sūdzība attiecībā uz tiesvedības taisnīgumu ir acīmredzami nepamatota.

Savukārt attiecībā uz iesniedzēja iebildumiem par to, ka AT lēmums atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību nebija pietiekami pamatots, tiesa atzina, ka iesniedzēja sūdzība atzīstama par acīmredzami nepamatotu, jo lēmuma pamatojums nav atzīstams par patvaļīgu vai acīmredzami nepamatotu.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ECT secināja, ka iesniedzēja sūdzības ir acīmredzami nepamatotas un noraidāmas.

Ministrijā informē, ka 2016. gada 25. augustā iesniedzējs Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā iesniedza prasību pret kreditoru, lūdzot dzēst apgrūtinājumus, kas par labu kreditoram nostiprināti uz viņam piederošo nekustamo īpašumu.

Nekustamais īpašums bija nodrošinājums aizdevumam, kas tika izsniegts trešajai personai.

Kreditors cēla pretprasību pret iesniedzēju par parāda piedziņas vēršanu uz hipotēku un iesniedza tiesai pierādījumu, vienlaikus lūdzot šim pierādījumam piešķirt komercnoslēpuma statusu.

Pirmās instances tiesa nolēma atzīt, ka iesniegtais dokuments satur komercnoslēpumu, un noteica, ka lietas dalībniekiem aizliegts izgatavot tā kopijas, vienlaikus ļaujot lietas dalībniekiem ar šo dokumentu iepazīties.

2020. gada 6. martā Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa apmierināja iesniedzēja prasību un noraidīja kreditora pretprasību. Kreditors iesniedza apelācijas sūdzību par šo spriedumu.

2020. gada 12. novembrī Rīgas apgabaltiesa noraidīja iesniedzēja prasību un kreditora pretprasību apmierināja daļēji. Apgabaltiesa noteica, ka parāda piedziņa vēršama pret iesniedzējam piederošo un ar hipotēku nodrošināto nekustamo īpašumu.

2021. gada 18. maijā Senāts atteicās ierosināt kasācijas tiesvedību, atzīstot, ka nav acīmredzama pamata uzskatīt, ka pārsūdzētajā spriedumā ietvertais lietas iznākums ir nepareizs, ka izskatāmajai lietai ir būtiska nozīme vienotas tiesu prakses nodrošināšanā vai tiesību tālākveidošanā un nav konstatējams procesuālo tiesību pārkāpums.

2021. gada 17. novembrī iesniedzējs ar sūdzību vērsās ECT.