liepajniekiem.lv
Vienulaik šķita, ka latviskās partijas sevis reklamēšanai varētu uzsvaru likt uz tādu jēdzienu kā patriotisms un sacensties, kura ir patriotiskāka.
Protams, sava nozīme tam būs, kad sabiedrības emocijas virmos ap pieminekļu demontāžu. It sevišķi ap pieminekli Rīgā, Pārdaugavā.
Taču rudenī, vēlēšanu priekšvakarā, to aizēnos cits faktors, kas skars daudzu cilvēku naudas maciņus, – maksa par apkuri un elektroenerģiju. Un te nu spēku samērus izšķirs partiju attieksme, vieniem vaimanājot, cik tas ir šausmīgi, citiem šaustot pašreizējo valdību, kas valsti tik tālu novedusi, bet vinnēs tie, kuri atteiksies no šī populisma un pārliecinoši pierādīs, kā tam tikt pāri ar pēc iespējas mazākiem zaudējumiem.
Uzsveru – nevis šaustīs citus pa labi un pa kreisi un nevis bazūnēs, ka mēs esam tie labākie un gudrākie, bet konkrēti parādīs, kas un kā jādara. Tiesa, ja to varēs parādīt. Ja neviens nevarēs, tad jārēķinās, ka balsot dosies vēl mazāk cilvēku nekā pašvaldību vēlēšanās, bet tas nozīmēs, ka šajā ģeopolitiski tik trauslajā laikā Latvija kļūs vēl nedrošāka.
Ja latviskās partijas vēl izvēlas, uz ko likt akcentu, tad krieviskie politiskie spēki jau to izvēlējušies. Vismaz tāds iespaids radies, lasot, kā viņu atbalstītāji arvien skaļāk noskaņo savu elektorātu, lai tas novēršas no Krievijas nosodīšanas par iebrukumu Ukrainā, bet tracinot cilvēkus, ka Latvijā pie varas esošie nekaunīgi vēršas pret krievvalodīgajiem.
Lūk, varas iestādes izmantojot pletnes metodi, pat tiktāl, ka vēloties izmainīt iedzīvotāju etnisko sastāvu un varbūt pat deportējot krievvalodīgos, tikai nepasakot, uz kurieni.
Tādus murgus varbūt arī neviens neņem par pilnu, taču iespaidot var nemitīgā bazūnēšana, ka likvidēšanai pakļauts viss krieviskais. Jo, ja reiz tā, ja draud tādas briesmas, tad jāturas kopā un jāpulcējas zem Latvijas Krievu savienības vai “Saskaņas” karogiem, jo tikai šie politiskie spēki var glābt. Bet viens otrs caur puķēm liek saprast, ka jāgaida etniskās dzimtenes iejaukšanās.
Un te nu ne citādi kā kaut ko līdzīgu histērijai var nosaukt Krievijas politiķu spriedelēšanu, ka jāatceļ lēmums par Baltijas valstu un Ukrainas neatkarības atzīšanu. Ja šo lēmumu atcelšot, tad Baltijas valstis nebūšot tiesīgas atrasties NATO sastāvā…
Vai tiešām kāds nopietni domā, ka Ziemeļatlantijas alianses lēmums par dalībvalstu uzņemšanu vai paturēšanu savā ietvarā būtu atkarīgs no tā, ko lemj Maskavā? Manuprāt, tikpat smieklīgi izrādītos, ja kāds rosinātu neatzīt, teiksim, Maskavas lielkņazistes uzvaru 15. gadsimtā pret tatāriem, kas palīdzēja nodibināt Krievijas valsti.
Taču no pašreizējā Kremļa režīma var sagaidīt visādas dumjības, tikai nav saprotams, vai ar to grib citus iebiedēt, vai sevi drošināt.
Līdzīgi kā ar propagandas klaigāšanu, ka Krievija var vērst nevis taktiskos kodolieročus pret Ukrainu, bet stratēģiskos kodolieročus pret ASV.
Nebūtu jābrīnās arī par to, kas notiek Krievijas iekšpolitikā vai valsts iekārtas būvē. Jau pirms pārdesmit gadiem tie Krievijas gaišie prāti, kuri vadīja pārkārtošanās procesu Padomju Savienībā, brīdināja, ka Krievijas valsts vara turpina sevi saukt par demokrātisku, kaut gan norisinās lēna pāreja atpakaļ uz padomju laikiem. Vēl vairāk.
Kā jau toreiz uzskatīja par Mihaila Gorbačova sāktās perestroikas arhitektu dēvētais Aleksandrs Jakovļevs, “aktivizējas fašisti, kas neslēpj savu apņemšanos iznīcināt brīvību un demokrātiju. Dažādi fašistiskie grupējumi, tāpat kā boļševiki, tērpjas patriotu drānās, bez žēlastības spekulēdami ar šīm dabiskajām, cilvēciskajām jūtām.” Un secina, ka visbīstamākais ir tas, ka diriģenta zizlis visam tam atrodas varas galvgalī.
Bet ko tauta? Tautai autoritārisms un pat totalitārisms šķiet tīkamāks, jo neprasa nekādu galvas lauzīšanu. Visu izlemj vadonis viens pats. Pie tā Krievijā pierasts jau gadu simtiem ilgi, un tagad atkal par to, kas sēž Kremlī, sacer banālas grāmatas, viņam rīb glaimu bungas, izlej viņa tēlu čugunā. Jo tautai vajadzīgs kāds, kuru pielūgt un kuram klausīt uz vārda.
Ja vēl padarbojas propaganda, tad arī vairums tic visam, ko vadonis saka. Tic tam, ka Krievijas misija ir turēties pretī ļaunumam, kas apdraud valsti no rietumiem, un šīs misijas vārdā ir vērts pieciest dzīves līmeņa pazemināšanos un dažādus ierobežojumus.
Bet, ja reiz tā, tad grūti cerēt, ka Krievijas sabiedrība tik drīz sāktu protestēt pret karu. Varbūt tad, kad ūdens smelsies mutē, bet pagaidām vēl ne.
Tāpēc arī maz ticams, ka šīs sabiedrības lielai daļai interesētu kara patiesie iemesli. Ja sākumā interesēja, tad interese zuda, kad Kremļa vadoņi sāka mētāties, nosaucot iemeslus. Te minēja NATO bloka atbīdīšanu tālāk no Krievijas robežām, te Ukrainas atbrīvošanu no nacistiem. Kad nevienu nacistu tā arī neizdevās atrast, bet NATO nevis attālinājās no Krievijas robežām, bet pietuvojās tām vēl ciešāk, sāka runāt par Krievijas vēsturisko teritoriju atgūšanu, šo rīcību pamatojot ar to, ka Krievijas eksistēšanas būtība esot izplešanās un robežu pārbīdīšana.
Šis iemesls izklausās visticamāk, un iespējams, ka Kremlis pie tā arī paliks.
Tikai tādā gadījumā Krievijai vajadzīga vismaz kāda vērā ņemama uzvara karā vai arī spilgts varoņdarbs. Būtu šāda uzvara, Kremlis varētu ar godu beigt karu, paziņojot, ka tāds arī bija mērķis. Bet tādas uzvaras nav, kaut arī iebrukums Ukrainā turpinās nu jau gandrīz četrus mēnešus.
Un tad jāīsteno cits mērķis, proti, jācenšas vājināt Rietumu pasauli arī ar to, ka šīs valstis varētu pārpludināt bēgļu straumes, un neļaujot Ukrainai eksportēt graudus, tādējādi dažādiem pasaules reģioniem tuvināt bada draudus.
Vienkāršāk sakot, šantažējot Rietumus, sak, ja negribat piedzīvot tādas briesmas, vai nu atceliet pret mums noteiktās sankcijas, vai pārtrauciet Ukrainai piegādāt ieročus un ļaujiet mums uzvarēt.
Ja Rietumi uz to neuzķersies, Krieviju gaida bēdīga nākotne, jo ASV gatavo Kremļa režīma stratēģisku zaudējumu.
Nepārzinu tādu nozari kā militārā stratēģija, tāpēc manos spēkos nav izskaidrot paredzētās kauju operācijas, taču būtība pavisam vienkārša: ļaut Krievijas karaspēkam iestigt tam naidīgā valstī, kuras militārais spēks aug, un paļauties arī uz to, ka Krievijas militārpersonas arvien biežāk atteiksies karot, kā jau notiek.
Spriežot pēc karadarbības gaitas, kurā ne vienai, ne otrai pusei nav būtisku izrāvienu, uz to viss arī pamazām iet. Atkārtoju – pamazām, jo tā vien šķiet, ka līdzīgā tempā karš arī turpināsies, katrai pusei cenšoties nogurdināt otru.
Latvijā
Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi
NATO gatavo Latvijai un arī citām Austrumeiropas valstīm jaunu aizsardzības modeli.
Saeima pieņem lēmumu līdz 15. novembrim demontēt padomju un nacisma režīmus slavinošus pieminekļus.
1941. gada 14. jūnija deportāciju upuru piemiņa.
Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā
Finanšu izlūkošanas dienesta priekšnieci Ilzi Znotiņu Saeima neapstiprina šajā amatā vēl uz vienu termiņu.
Pasaulē
Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi
Turpinās Krievijas iebrukums Ukrainā.
Eiropas Komisija iesaka Ukrainai un Moldovai piešķirt Eiropas Savienības kandidātvalstu statusu.
Meklē iespējas, kā no Ukrainas eksportēt graudus.
Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā
Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis tiekas ar Rietumu līderiem.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
