Kādu mēs gribam redzēt šo valsti? Kādu mēs katrs redzam savu vietu šajā valstī? Šie ir jautājumi, kurus vajadzētu sev uzdot pēc iespējas biežāk, bet ikdienas darbu ritumā šādas filozofiskas apceres ne vienmēr rod piemērotu brīdi. Atliek pārdomas svētku laikā, svecīšu gaismā.

Liepājnieks Miķelis Valters pirms 120 gadiem ļoti vienkārši un vienlaikus pārliecinoši bija formulējis valsts ideju: “Tēvu zeme kā politisks jēdziens ir organizācija, kuru sauc par valsti.

Šī organizācija pastāv no trim daļām: zemes, uz kuras zināma tauta dzīvo, pašas tautas un valsts varas, zem kuras jāsaprot visu iestāžu kopsumma, no kurām izplūst šī valsts vara.

Starp šo varu un cilvēkiem var būt saskaņa, kas ir tad, kad vara aizstāv šo cilvēku vajadzības, kad tā gādā, lai katrs cilvēks jūtas brīvs un netiek atdots varmācībai, kad valsts vara ir, tā sakot, tie paši cilvēki, viņu domas, viņu vēlēšanās.”

Egoisms ir tāda dīvaina kvalitāte – reizēm tā ir tik ļoti nepieciešama, bet reizēm tā grīstē salaiž visu labo.

Egoisms būs klātesošs brīdī, kad man jāatzīst, ka, piemēram, mana veselība visdārgākā ir man pašam un neviens cits nespēs par to parūpēties labāk par mani, tādēļ lai nu tas egoisms ņem virsroku par pienākumiem un apsolījumiem – galu galā, neviens nav neaizstājams.

Bet egoismam nebūtu vietas brīžos, kad tas attiecas vai skar līdzpilsoņu dzīves kvalitāti, vēlmes, ieceres un tiesības.

Reizēm man liekas, ka šī it kā vienkāršā spēja saskatīt, kurā vietā beidzas mani pienākumi un kur sākas kāda cita cilvēka tiesības, ir tas, kas mums visiem kopā traucē dzīvot labāk un saturīgāk.

Tas attiecas uz visiem. Arī politiķiem – uz viņiem varbūt visupirms. Var atšķirties izpratne par to, kāds ceļš kurā brīdī valstij (un līdz ar to visiem tās cilvēkiem) būtu labākais vai piemērotākais, piemēram, ekonomikā, veselības aprūpē vai izglītībā.

Bet tādās vispārcilvēciskās kvalitātēs kā – atļaušos būt triviāls – brīvība, brālība un vienlīdzība nekādas lielās domstarpības nav iespējamas.

Šīs apgaismības laika idejas būtībā veido visu Rietumu liberālās demokrātijas pamatu.

Un, jā, – mēs dzīvojam liberālā demokrātijā, lai cik lielas būtu bailes no šī vārda, kas sākas ar burtu “l”. Tas, ka grupai margināļu ir izdevies daļai tautas iestāstīt, ka liberāls nozīmē kaut ko sliktu, ir kārtējais apliecinājums, ka kritiskās domāšanas un spriestspējas mūsos ir krietni par maz.

Mēs esam viena valsts, tomēr fakts, ka

daudz ir tādu, kuri svētku reizēs atgādina: “Es mīlu šo zemi, bet ne valsti”,

liecina, ka līdz tādai īstai iekšējai vienotībai mums vēl kāds gabaliņš ceļa ejams.

Un te vietā ir Valtera vārdi par saskaņu starp varu un cilvēkiem – ja ir daļa iedzīvotāju, kas šo saskaņu neizjūt un ikdienā par valsts varu domā kategorijās “mēs” un “viņi”, tad viss nebūt nav labi un kārtībā. Un pārāk bieži ar savu aroganto uzvedību politiķi ar vērienu veicina šīs plaisas rašanos un veidošanos.

Pēdējais spilgtākais piemērs ar nu jau bijušā premjera Krišjāņa Kariņa ārvalstu komandējumiem, uz kuriem politiķis devies ar privātiem lidmašīnu reisiem.

Es te pat negribu apspriest un diskutēt par to, cik lietderīga un reizēm droši vien nepieciešama ir šāda prakse; būtiska ir attieksme, kas tiek pausta ar šādu rīcību un ko tā pasaka par politiķa attieksmi pret valsti un tās cilvēkiem.

Kaut arī pēdējās desmitgades laikā ir pietiekami daudz piemēru, kad

šāda augstprātība un nespēja ieklausīties tautas balsī atsevišķiem politiķiem ir maksājusi gana dārgi,

bet tomēr grābekļi joprojām ir tie paši – kaut arī daudzkārt aprakstīti un izanalizēti, tomēr tik vilinoši un uzkāpt aicinoši.

Tā lielā bēda ir nevis kāda konkrēta politiķa sabojātā karjera, bet gan tas, ka katrs šāds gadījums met ēnu uz politisko sistēmu un plaisai starp varu un tautu ļauj augt plašumā.

Par polarizēšanos dažādu jautājumu sakarā rakstīts daudz – nesenākie spilgtie piemēri ir jaunā koronavīrusa pandēmijas laika ierobežojumi vai vakcinēšanās kampaņa.

Tomēr daudz bīstamākas ir tās reizes, kad iedzīvotājus pretējās, nesamierināmās nometnēs apzināti sašķeļ politiķi, kas tādā veidā cenšas izsist sev kādu politiskā kapitāla centu, nedomājot par ilgtermiņa sekām.

Stambulas konvencijas piemērs parāda, cik viegli no mušas izpūst ziloni. Tāpat kā lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju nav ne reizi no sākuma līdz beigām izlasījuši Satversmi, arī Stambulas bubulis lielākoties ir uzpūsts no dažādām šī dokumenta interpretācijām un tulkojumiem.

Baisi, ka

savu aizspriedumu vārdā amatpersonas ir gatavas pat pielabot starptautiska dokumenta tulkojumus,

lai to varētu pasniegt kā kaut ko nepieņemamu. Un, pat nostādīti fakta priekšā, turpina malt savu, konvencijā starp rindām izlasot to, kā tur nav.

Pēc šādiem gadījumiem kļūst saprotamāks pieņēmums, ka “visi politiķi melo un zog”. Nepārprotiet, man riebjas vispārinājumi un birku kabināšana. Es joprojām esmu tendēts cilvēkos, arī tajos politiķos, kuru idejas un redzējums man nesimpatizē, saskatīt labo.

Bet ikreiz šie atmaskotie meli un vilšanās kādā, ko uzskatīju par tautas priekšstāvi šī vārda labākajā nozīmē, nograuj kādu stāvu manas pārliecības augstceltnē.

Gan jau es tāds neesmu vienīgais, un gan jau ir arī tādi, kam no kādreiz skaistās, augstās būves pāri palikuši vien šķobīgi pamati un vilšanās pilns pirmais stāvs.

Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs svētkos par valsti runāja kā par mājokli, kas ne vienmēr būs ideāls, bet kārtībā tas jāuztur visiem kopā.

Ne viņš pirmais, kurš atgādina, ka

spēks mēs esam tikai visi kopā.

Bet šai laikā šis atgādinājums ir vairāk nekā vietā. Un ne jau, piemēram, Saeimas atlaišana vienā rāvienā atrisinātu mūsu problēmas.

Toties, ikdienā sekojot līdzi norisēm valstī, mēs spēsim atšķirt melus no puspatiesībām, iemācīsimies saprast cēloņu un seku sakarības, galu galā pratīsim pieņemt adekvātu lēmumu, reizi četros gados ievēlot parlamentu.

Ja mēs šo savu ieguldījumu, proti, attieksmi pret notiekošo, valsts būvēšanā spētu pamazām vien celt jaunā un labākā kvalitātē – spēt ne tikai noriet vai apsmiet, bet arī piedalīties un līdzdarboties –, noticiet: mums visiem klātos labāk. Ar kaut ko taču jāsāk. Varbūt ar sevi?

Latvijā

Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi

Latvijā svin valsts svētkus.

Saeima konceptuāli atbalsta budžetu.

Aug kovida slimnieku skaits.

Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā

Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs piedalās valsts svētku pasākumos.

Pasaulē

Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi

Izraēlas armija turpina operāciju Gazas joslā.

ASV un Ķīnas prezidenti vienojas atjaunot abu valstu militāros sakarus un mazināt saspīlējumu.

Somija daļēji slēdz robežu ar Krieviju.

Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā

Lielbritānijas jaunais ārlietu ministrs Deivids Kamerons savā pirmajā ārvalstu vizītē apmeklē Ukrainu.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.