Daudzdzīvokļu mājas dzīvokļa īpašniek nebija laikus nodevis ūdens patēriņa rādījumus, tādēļ RNP ūdens patēriņu aprēķināja saskaņā ar attiecīgu Ministru kabineta noteikumu 19.1 punkta 1.apakšpunktu, proti, dzīvokļa īpašniekam tika uzlikts pienākums samaksāt par visas mājas neuzskaitītā ūdens apjomu.

Senāta ieskatā minētais regulējums nesamērīgi ierobežo personas tiesības, kuras aizsargā Satversmes 105.pants, kas nosaka ikvienam tiesības uz īpašumu.

Senāts norāda, ka šādā situācijā ūdens patēriņā tiek ieskaitīts ne tikai konkrētās personas neuzskaitītais, bet arī citu apstākļu dēļ radītais ūdens patēriņš, piemēram, avārijā, remontā un koplietošanas vajadzībām nopludinātais ūdens daudzums, turklāt netiek ņemtas vērā maksimālās ūdens patēriņa normas.

Ministru kabineta noteikumu “Kārtība, kādā dzīvokļa īpašnieks daudzdzīvokļu dzīvojamā mājā norēķinās par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu” 19.1 punkta 1.apakšpunkts 2019.gada 22.novembrī zaudēja spēku, tomēr strīdos, kur parāds aprēķināts par laika posmu līdz šim datumam, tas joprojām tiek piemērots. 

Lai aizsargātu konkrētās civillietas atbildētāja un citu lietu, kas atrodas dažādās iztiesāšanas stadijās, dalībnieku pamattiesības, jālemj par apstrīdētās normas atzīšanu par spēkā neesošu no tās izdošanas brīža – 2013.gada 1.oktobra, uzskata Senāts.