Speciālisti skaidro, ka parastā ieva ir rožu dzimtas kokaugu vietējā suga, kas plaši sastopama ziemeļu puslodē no Atlantijas piekrastes līdz Klusajam okeānam, areāls aptver Ziemeļeiropu un arī Latviju.

Tā kā invazīva suga ieviesusies Aļaskā.

Dendrologi uzsver, ka parastā ieva ir neatņemama Latvijas upju palieņu, mitro un auglīgo mežu biotopu ainavas sastāvdaļa.

Tās labi panes periodisku applūšanu, tādēļ tā ir nozīmīga palieņu ekosistēmu stabilizētāja.

Tā aug gan dabiskās ekosistēmās, gan cilvēka veidotos stādījumos, apliecinot savu pielāgošanās spēju un nozīmību kultūrainavā, uzsver biedrībā.

Ievas ir arī nozīmīgs putekšņu avots apputeksnētājiem, savukārt vasaras otrajā pusē ievas melnie, spīdīgie kauleņi ir nozīmīgs barības avots putniem, norāda eksperti.

Tāpat parastā ieva ir nozīmīgs ārstniecības augs – tautas medicīnā tiek izmantoti ziedi, augļi un miza.

Tomēr speciālisti aicina atcerēties, ka ievas ir mēreni indīgas, īpaši sēklas un mizas, kas satur amigdalīnu, kas sadaloties veido zilskābi jeb ciānūdeņradi.

Tādēļ, patērējot uzturā gatavos augļus, jāizvairās no sēklu sakošļāšanas.

Periodiski uz ievām maija beigās – jūnija sākumā masveidā savairojas vietējās faunas tauriņš – ievu tīklkode (Yponomeuta evonymella).

Tā kāpuri var pilnībā nograuzt lapas un ietīt koku vainagus raksturīgā, “sudrabainā plīvurā”.

Biedrībā skaidro, ka ievas parasti veiksmīgi atjaunojas, un ilgtermiņā šādas invāzijas koku vitalitāti būtiski neietekmē.

Vēl uz ievām jau no vasaras sākuma sastopamas ievu-auzu laputis un vēlāk arī rūsas sēnes, kas arī tās neatstāj būtisku ietekmi uz ievām.

Dārzos sastopamas arī parastās ievas šķirnes, kā “Colorata” un “Novosibirska” ar sarkanu lapojumu, kā arī invazīvā vēlā ieva (Prunus serotina), Māka ieva (Prunus maackii) ar bronzas krāsas stumbriem un Virdžīnijas ieva (Prunus virginiana) ar koši sarkanajiem augļiem.