Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) dati liecina, ka vairāk nekā puse jeb 57,2% Latvijas vīriešu un 63,9% sieviešu pērn atzina, ka pēdējā gada laikā izjutuši sasprindzinājumu, stresu un nomāktību. Salīdzinoši, 2016.gadā tie bija 44,6% no visiem valstī dzīvojošajiem vīriešiem, un 52,3% sieviešu.

Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas ambulatorajā centrā līdz ar pandēmijas sākšanos pirmreizēji konsultēto pacientu skaits, kuriem konstatētas dažāda veida trauksmes, ir palielinājies. Pagājušajā gadā tajā pirmreizēji konsultēti 1508 cilvēki, salīdzinoši 2019.gadā tie bija 710 pacienti.

Tas nozīmē, ka triju gadu laikā šis skaitlis ir vairāk nekā dubultojies. Vidēji vienam cilvēkam gadā pie psihiatra ir bijušas 4,7 vizītes.

Tērauds to vērtē divējādi. No vienas puses skatoties, speciālistiem ir vairāk jaunu pacientu, bet no otras puses – tas ir indikators, ka Latvijas iedzīvotāji savai garīgajai veselībai sāk pievērst lielāku uzmanību un jo īpaši jauniešu vidū ir pilnībā izzudusi vēsturiskā stigma, ka meklēt palīdzību vai vērsties pie speciālista būtu kas slikts vai nosodāms. Speciālists uz to raugās pozitīvi.

Savukārt, runājot par trauksmēm, viņš norāda, ka nereti tieši savlaicīga vēršanās pie ģimenes ārsta, psihoterapeita vai psihiatra var palīdzēt samazināt ārstēšanas laiku.

Speciālists noteiks ne tikai trauksmes smaguma pakāpi, bet arī tās veidu un līdz ar to varēs izraudzīties arī efektīvāko ārstēšanas veidu. Medicīnā par trauksmēm runā daudzskaitlī, jo šiem psihiskiem traucējumiem var būt dažādi veidi, viņš skaidro.

Psihiatrijā un citās disciplīnās trauksmes klasificē atkarībā no baiļu iemesla vai objekta. Cilvēkam baiļu sajūtu var izraisīt, piemēram, atrašanās pūlī (sociālā trauksme) vai tieši otrādāk – būšana vienam (separācijas trauksme). Arī dažādas fobijas tiek pieskaitītas pie trauksmju veidiem, un viena no populārākajām noteikti ir bailes no lidošanas.

Tērauds stāsta, ka tajā pašā laikā psihiatrijā, un ne tikai, tiek izšķirta arī ģeneralizētā trauksme, kad cilvēks teju visu laiku ir nemiera stāvoklī, jo izjūt trauksmi par visu, kas saistās ar viņa dzīvi, piemēram, tuvinieku veselību, finansēm, nākotni un tamlīdzīgi.

Neatkarīgi no trauksmes ierosinātāja, tās izpausmes visiem veidiem ir ļoti līdzīgas. Visbiežāk tā ir nervozitāte un saspringuma sajūta.

Cilvēks visu laiku ir kā “uzvilkts” un nespēj ne mirkli relaksēties. Līdztekus tam ir pastiprināta kairināmība, pārmērīga reakcija uz pārsteigumu un nobiedēšanu, apgrūtināta koncentrēšanās, ko bieži paši pacienti dēvē kā “tukšuma sajūtu” galvā. Panikas lēkmju laikā neiztrūkstošs elements ir bailes, piemēram, sajukt prātā vai nomirt.

Tērauda pieredze liecina, ka šīs nepatīkamās sajūtas gan daļa cilvēku mēdz ignorēt vai iemācās ar tām sadzīvot. Tas, kas “aizdzen” pie ģimenes ārsta, ir tieši trauksmes somatiskās jeb ķermeniskās izpausmes, piemēram, tahikardija, sausums mutē, svīšana, tremors jeb trīce.

Kopā ar biežākajām trauksmes izpausmes formām pacientiem var novērot arī tādus nespecifiskus simptomus kā drudzis, durstīšana, tirpšanas sajūta, muskuļu saspringums vai sāpes, reibonis, ģībšanas sajūta, kamols kaklā un rīšanas grūtības.

Tērauds gan uzsver, ka trauksme ir izslēdzošā diagnoze, kas nozīmē, ka, pirms to sākt ārstēt, vispirms ir jāpārliecinās, ka šīm nepatīkamajiem simptomiem pamatā nav somatiska saslimšana. Tāpat būtiski saprast, ka trauksme nav tas pats, kas depresija.

“Ir gadījumi, gad abi šie neirotiskie traucējumi iet roku rokā, taču smagāko sajūtu un sliktāko pašsajūtu noteikti dod tieši trauksme,” skaidro Tērauds.

Psihiatrs norāda, ka trauksmes neaprobežojas tikai ar nepatīkamām fiziskām izpausmēm. Bieži vien tā atstāj ietekmi arī uz cilvēka ikdienu un paradumiem.

Lai nesastaptos ar savu baiļu objektu, cilvēki mēdz izvairīties no tiem, piemēram, smagākos sociālo trauksmju gadījumos pacienti atsakās iziet no mājām. Tas nozīmē, ka smagi izteiktas trauksmes gadījumā, daļai no viņiem nav iespējas strādāt. Līdz ar to ģimenes ārstam vai psihiatram ir jāizsniedz darba nespējas lapa.

Citiem ir apgrūtināta mācīšanās vai ierobežota spēja pārvietoties, jo viņiem trauksmi rada tieši atrašanās noteiktos transportlīdzekļos. Tērauda prakse liecina, ka arvien vairāk tieši gados jauniem cilvēkiem tiek novērotas dažādas sociālās trauksmes, kuru dēļ daļa no viņiem daudz labprātāk izvēlas mācīties un pēcāk arī strādāt attālināti.

Tāpat pēdējā laikā pie speciālistiem biežāk vēršas cilvēki, kuriem ir panikas traucējumi. Panika no fobijām jeb bailēm no konkrētām vietām, objektiem vai darbībām atšķiras ar to, ka parasti sākas strauji un negaidīti.

Sirdsklauves, apgrūtināta elpošana un citas ķermeņa reakcijas pirmajā reizē, kad cilvēku tas piemeklē, rada aizdomas par kādu nopietnu saslimšanu un dzīvībai bīstamu stāvokli, tādēļ palīdzība tiek bieži meklēta pie neatliekamās medicīniskās palīdzības mediķiem.

Šis stāvoklis ir ļoti mokošs. Ne velti tie, kuri ar to saskārušies, ļoti spilgti atceras un spēj ilustrēt savu pirmo panikas lēkmi, atzīmē speciālists.

“Ir cilvēki, kuriem panikas lēkme ir bijusi tikai vienu riezi dzīvē. Šajā gadījumā to cilvēks atceras, taču tā nekādā veidā neietekmē ikdienu.

Taču ir arī tādi, kuriem panikas lēkmes ir ļoti biežas. Ja tās atkārtojas vismaz četras reizes viena mēneša laikā, runājam par panikas traucējumiem. Šādā situācijā es aicinātu meklēt speciālista palīdzību, jo tās ietekmē dzīves kvalitāti,” saka Tērauds.

Lai gan no trauksmes cilvēks nevar nomirt, esot šajā stāvoklī, sajūtas ir pavisam citādas. Ka trauksme ir jāpiedzīvo ik dienas vai pat vienu reizi nedēļā, tā negatīvi ietekmē spēju darīt ikdienas darbus un izbaudīt dzīvi.

Tērauds aicina nepieļaut, ka trauksmes kļūst par ilgtermiņa problēmu, proti, meklēt sev efektīvāko risinājumu un nekautrēties iet pie speciālistiem. Vienkāršākais veids noteikti ir dažādi elpošanas vingrinājumi, kas jo īpaši labi noder panikas lēkmes gadījumā. Piemērs te ir elpošana ar diafragmu jeb “elpošanu ar vēderu”.

Taču, lai efektīvi to izmantotu trauksmes gadījumā, vingrinājums sākumā noteikti ir jāpraktizē arī miera stāvoklī. Citiem palīdz elpošana papīra maisiņā. Ir cilvēki, kuriem daudz labāk strādās domu novirzīšana, kad uzmanība tiek koncentrēta uz kādu lietu vai objektu, mēģinot to savās domās aprakstīt tā, it kā stāstītu par to citiem.

Psihiatrs aicina ņemt vērā, ka izvairīšanās no situācijām, kas rada satraukumu un bailes, tikai ļaus tām “baroties”, bet problēmu neatrisinās.

Tieši tādēļ tām ir jāstājas pretim, pakāpeniski ir jāiemācās ar šīm situācijām sadzīvot vai tās pārvarēt, un šajā situācijā noteikti noderēs arī psihoterapija.

“Pētījumi liecina, ka dažādu trauksmju gadījumā efektīvākā ir kognitīvi biheiviorālā terapija. Iespējams, tas prasīs mēnešus un kādam pat gadus, lai atpazītu savas negatīvās domas, kas ietekmē emocijas un tādējādi arī veicina nepatīkamās ķermeniskās izpausmes.

Smagākos trauksmju gadījumos ir nepieciešama arī psihiatra iesaiste un medikamentozā terapija,” skaidro Tērauds.

Taču sakaroties ar dažādām trauksmēm, neatkarīgi no to izpausmēm un biežuma, viena no būtiskākajām lietām, kam ir jāpievērš uzmanība, ir savi ikdienas paradumi. Cilvēkiem būtu jāpievērš uzmanība veselīgam uzturam, sportiskām aktivitātēm, miegam un atpūtai.

Tas, ko noteikti nevajadzētu darīt, ir meklēt relaksāciju alkoholā un apreibinošo vielu izmantošanā, jo tās problēmu tikai padziļinās, uzsver psihiatrs.