Ukrainas deputāti uzsver, ka šis cilvēktiesību līgums tiek apzināti sagrozīts, lai šķeltu sabiedrību un vājinātu demokrātiju. Viņu ieskatā dezinformācija par Stambulas konvenciju ir kļuvusi par daļu no hibrīdkara, ar kuru Krievija cenšas ietekmēt Eiropas sabiedrības.

“Diemžēl diskusijas par konvenciju Latvijā ir kļuvušas par spilgtu piemēru šai parādībai. Tās būtība tiek sagrozīta, pārvēršot to šķeļošā “kultūras kara” jautājumā,” norādīts vēstulē.

Ukrainas deputāti uzsver, ka Stambulas konvencija apliecina atbalstu sievietēm, demokrātijai un Eiropas vērtībām, bet tās aizstāvēšana ir arī veids, kā noraidīt ārvalstu mēģinājumus ietekmēt demokrātiskās debates.

Viņi norāda, ka konvencija ir par solidaritāti – ar sievietēm, ar demokrātiju un ar Eiropu.

Vēstulē norādīts, ka arī Ukraina saskārusies ar līdzīgiem izaicinājumiem, taču, neskatoties uz pilna mēroga karu, Augstākā Rada 2022. gada jūnijā ratificēja Stambulas konvenciju. Deputāti to raksturo kā “ilgi gaidītu sieviešu tiesību uzvaru un stingru noraidījumu Kremļa naratīviem”.

Ukrainas parlamenta pārstāvji pauž pateicību Latvijai par tās atbalstu un norāda, ka brīdī, kad Krievija cenšas sēt bailes un šķelšanos, Eiropas valstīm ir jābūt vienotām.

Viņi atzīmē, ka drošību un demokrātiju Eiropā nekad nedrīkst uzskatīt par pašsaprotamu.

Vēstuli parakstījuši vairāk nekā 20 Ukrainas parlamenta deputāti, tostarp Marija Mezenceva-Fedorenko, Oleksandrs Merežko, Jevhenija Kravčuka, Olena Mošeneca, Lesija Vasiļenko, Kira Rudika.

LETA jau rakstīja, ka septembra beigās ar valdošajā koalīcijā ietilpstošās Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) atbalstu Saeima vērtēšanai Ārlietu komisijā nodeva opozīcijas deputātu ieceri denonsēt Stambulas konvenciju, kas nozīmētu izstāšanos no tās.

Lēmumprojekts par izstāšanos no konvencijas pašlaik atrodas Saeimas Ārlietu komisijā.

Latvijā Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu jeb tā dēvētā Stambulas konvencija stājās spēkā pagājušā gada 1. maijā.

Tas ir starptautisks līgums, kas paredz, ka tās dalībvalstīm ir jāizstrādā saskaņota politika, lai labāk varētu aizsargāt sievietes no visu veidu vardarbības, kā arī sievietes un vīriešus no vardarbības ģimenē.

Tostarp dalībvalstīm ir jānodrošina cietušajiem vispusīga palīdzība un aizsardzība, krīzes centri, krīzes tālrunis, kas darbojas diennakti, specializētie atbalsta centri no seksuālas vardarbības cietušām personām, jāaizsargā un jāatbalsta bērni, kas ir vardarbības liecinieki.