Viņa norādīja, ka ar KP ziņojumu VADDA ir daļēji apmierināta.

Piemēram, ziņojumā ir pietiekami daudz korekti aprakstītu faktu, taču daudzviet tas aprobežojoties ar normatīvā regulējuma un iestāžu sniegto atbilžu atreferējumu, nevis skaidru vērtējumu, vai konkrētā situācija atbilst godīgas konkurences principiem.

Viens no spilgtākajiem piemēriem ir Covid-19 laikā valsts iegādātās tehnoloģijas un iekārtas, kas patapinājuma kārtībā nodotas ārstniecības iestādēm.

Pētersone uzsvēra, ka lielākā daļa šo iekārtu nonāca publiskajā sektorā, izņemot atsevišķus gadījumus.

Vienlaikus ārstniecības iestāžu atbildēs KP esot ietverts skaidrojums, ka šīs iekārtas vairs nepiedalās pakalpojumu nodrošināšanā, lai gan tās joprojām tiek izmantotas gan valsts apmaksāto, gan maksas pakalpojumu sniegšanā.

Viņas ieskatā šādos gadījumos ar vienkāršu atbilžu uzskaitījumu nepietiek un būtu vajadzīgs skaidrs KP vērtējums, vai atsevišķas situācijas ir pieļaujamas un kā tās ietekmē konkurenci.

Pētersone uzskata, ka KP no dziļākas iesaistes šajos jautājumos zināmā mērā izvairījusies, iespējams, veselības aprūpes jomas jūtīguma dēļ.

Vienlaikus ziņojumā esot arī vairāki pozitīvi aspekti.

Piemēram, KP tekstā faktiski apstiprināts, ka neatbilst patiesībai iepriekš publiskajā telpā izskanējis pieņēmums, ka privātās ārstniecības iestādes valsts apmaksātajos pakalpojumos izvēlas tikai izdevīgākos, bet sliktāk apmaksātos atstāj publiskajam sektoram.

Pētersone gan piebilda, ka šis secinājums neesot pietiekami izcelts.

Tāpat kritiski vērtējams arī valsts un pašvaldību atbildības sadalījums veselības aprūpē.

Viņas ieskatā būtu skaidri jāvienojas, par ko atbild valsts un par ko – pašvaldības, jo pašlaik pakalpojumu pieejamība lielā mērā ir atkarīga no konkrētās pašvaldības izpratnes un rīcības, lai gan Satversmē garantētais medicīniskās palīdzības minimums iedzīvotājiem būtu jānodrošina vienlīdzīgi neatkarīgi no dzīvesvietas.

Viņa norādīja, ka sarunās ar veselības ministru ir izskanējis solījums šo jautājumu skatīt, tomēr būtiskas pārmaiņas viņa neprognozē.

Atsevišķi Pētersone kritizēja KP secinājumus par Rīgas 1. slimnīcu, kas pēc būtības darbojas kā jebkura cita ambulatora ārstniecības iestāde un konkurē ar tādiem privātajiem tirgus dalībniekiem kā “Veselības centru apvienība”, “ARS” vai “MFD Veselības grupu”.

Pētersone norādīja, ka laikā, kad VADDA iniciēja jautājuma vērtēšanu, Rīgas pašvaldības atbalsts bijis īpaši koncentrēts uz šo ārstniecības iestādi, tostarp attiecībā uz dārgu tehnoloģiju iegādi.

Problēma asociācijas ieskatā ir arī tajā, ka pašvaldība infrastruktūru – ēkas un telpas – savai kapitālsabiedrībai nodod bez atlīdzības.

Ja pašvaldība šādu iespēju dotu konkursa vai iepirkuma kārtībā, ļaujot dažādiem pakalpojumu sniedzējiem pretendēt uz tiesībām konkrētajā vietā nodrošināt veselības aprūpes pakalpojumus, tad šādi nosacījumi būtu godīgi.

Taču pašreizējā situācijā tā esot konkrētas priekšrocības piešķiršana savai kapitālsabiedrībai.

Pētersone pauda neizpratni arī par to, ka ziņojumā nav konstatēta šķērssubsidēšana.

Valsts apmaksātā pakalpojuma tarifā ir ietverta arī amortizācijas komponente, bet, ja pašvaldība ārstniecības iestādei vienlaikus bez atlīdzības nodrošina ēkas un infrastruktūru, par vienu un to pašu publiskie līdzekļi faktiski tiekot maksāti dubulti gan no valsts, gan no pašvaldības puses.

Pozitīvi Pētersone vērtēja to, ka KP rekomendācijās ir iekļauts aicinājums pašvaldībām pārvērtēt deleģēšanas līgumus.

Pētersones ieskatā deleģējumam jābūt balstītam efektivitātes izvērtējumā, skaidri nosakot konkrētos uzdevumus, sagaidāmos rezultātus un publiskā finansējuma izlietojuma mērķi.

Tāpat viņa atzīmēja, ka ļoti būtisks ir KP secinājums par tarifiem.

Pašreizējie valsts noteiktie tarifi lielākoties nesedz pat pakalpojumu pašizmaksu, tāpēc, jo lielāks ārstniecības iestādes pakalpojumu grozā ir valsts apmaksāto pakalpojumu īpatsvars, jo lielāki tai veidojas zaudējumi.

Lai tos kompensētu, publiskajām kapitālsabiedrībām nākas aktīvāk strādāt maksas pakalpojumu segmentā.

Viņa uzsvēra, ka šādā situācijā maksas pakalpojumu saņēmēji faktiski sedz arī daļu no valsts nepietiekami finansētajiem valsts apmaksātajiem pakalpojumiem.

Pētersone to sauca par negodīgu situāciju, jo cilvēks vispirms maksā nodokļus un bieži netiek pie valsts apmaksātas aprūpes garo rindu dēļ.

Savukārt pēc tam, lai ātrāk saņemtu pakalpojumu un atgrieztos ikdienas dzīvē, iedzīvotājs izvēlas maksas pakalpojumu, turklāt šajā cenā iekļauta arī daļa no valsts nesegtajām izmaksām, jo ar valsts apmaksāto noteikto pakalpojumu cenu nevar nodrošināt pat pašizmaksas segšanu.

VADDA ieskatā šis jautājums skar arī Tiesībsarga biroja kompetenci.

Valstij pilnīgāk sedzot valsts apmaksāto pakalpojumu pašizmaksu, maksas pakalpojumu cenas pacientiem varētu būt zemākas, norādīja Pētersone.

Kā vēstīts, KP nav konstatējusi vispārēju konkurences kropļošanu publiskā atbalsta dēļ sekundārās ambulatorās un stacionārās veselības aprūpes jomā, informēja KP, atsaucoties uz veikto tirgus uzraudzību.

Tirgus uzraudzības mērķis bija izvērtēt konkurences apstākļus sekundārās ambulatorās un stacionārās veselības aprūpes tirgū Latvijā, noskaidrot, vai nepastāv konkurences neitralitātes riski, analizējot publiskā atbalsta veidus un apjomus, kā arī piedāvāt sistēmiskus risinājumus tirgus līdzsvaram un pakalpojumu pieejamībai.

KP konstatējusi riskus, kas var pasliktināt veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību, tostarp veselības aprūpes pakalpojumu tarifu neatbilstību izmaksām, nevienlīdzīgu piekļuvi atbalstam un nepietiekamu motivāciju tirgus dalībniekiem sniegt Nacionālā veselības dienesta (NVD) apmaksātos pakalpojumus.

KP atzīmē, ka tirgus uzraudzībā konstatēts, ka valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu tarifi vairākiem pakalpojumiem nenosedz to faktiskās izmaksas, turklāt ārstu atlīdzības daļa tarifā ir būtiski zemāka nekā gadījumā, ja līdzvērtīgs pakalpojums tiek sniegts par maksu, radot finansiālu slogu ārstniecības iestādēm.

Tirgus uzraudzībā KP nekonstatēja pazīmes par nepamatoti zemām cenām maksas pakalpojumu segmentos.

Vienlaikus KP secinājusi, ka praksē ārstniecības iestādes izmanto maksas pakalpojumu ieņēmumus, lai kompensētu zaudējumus no valsts apmaksātajiem pakalpojumiem.

Tas nozīmē, ka pacienti, kuri izmanto maksas pakalpojumus, daļēji netieši kompensē valsts apmaksāto pakalpojumu finansējuma nepietiekamību.

KP min, ka Baltijas valstu salīdzinājums liecina, ka Latvijā, atšķirībā no Igaunijas un Lietuvas, veselības aprūpes pakalpojumu tarifi netiek regulāri pārskatīti.

KP ieskatā Latvijā vajadzētu ne tikai nodrošināt regulāru tarifu pārskatīšanu, kā tas ir kaimiņvalstīs, bet arī ietvert veselības aprūpes pakalpojumu attīstības izmaksu komponenti.

Tāpat KP secinājusi, ka publiskais finansējums vēsturiski bijis pieejams galvenokārt publiskā sektora iestādēm.

Vienlaikus pozitīvi vērtējama jaunākā prakse, kurā finansējums piešķirts arī privātajiem pakalpojumu sniedzējiem, kas sniedz valsts apmaksātos pakalpojumus, uz vienlīdzīgiem nosacījumiem.

KP skaidro, ka atbalsta saņemšanā nav izšķirošas nozīmes, vai ārstniecības iestāde pieder publiskajam vai privātajam sektoram, bet gan tam, cik kvalitatīvi tā spēj nodrošināt plānoto pakalpojumu.

KP konstatējusi papildu riskus, kas saistīti pašvaldību deleģēšanas līgumu praksi, nododot telpas bezatlīdzības lietošanā, kas atsevišķos gadījumos var radīt diskusiju par piešķirtā atbalsta pamatotību.

Vienlaikus KP identificējusi nepieciešamību uzlabot NVD atlases caurspīdīgumu, savlaicīgi publiskojot kvalitātes kritērijus stratēģiskajām atlasēm, pēc iespējas ņemot vērā kvalitatīvos, ne tikai kvantitatīvos rādītājus, kā arī uzlabot caurskatāmību atlases vērtēšanas posmā, tādējādi mazinot tirgus dalībnieku bažas par iespējamu favorītismu.

Tikpat svarīgi ir stiprināt vajadzībās balstītu veselības aprūpes plānošanu un pacientu rindu pārvaldību, norāda padomē.

Tāpat KP konstatējusi, ka var mazināties pakalpojumu sniedzēju motivācija iesaistīties valsts apmaksāto pakalpojumu nodrošināšanā, kā arī pieaugt tirgus uzticības un investīciju trūkums.

Ņemot vērā konstatēto, KP aicinājusi Veselības ministriju (VM) un NVD nodrošināt, ka valsts apmaksāto pakalpojumu tarifi pilnībā atbilst faktiskajām izmaksām, kā arī pārskatīt tarifu aprēķināšanas pieeju, tajā iekļaujot attīstības komponenti.