“Šķiet, Latvijas zeme ir beigta!” saka pāvilostniece Marita Horna. Beidzamos gados Latvijas dārzos parādījies kaitēklis, kuru apkarot ir ļoti grūti – Spānijas kailgliemezis. Šķietami nevainīgais radījums izmisumu radījis daudzās saimniecībās.

Latvijas mēroga katastrofa

Latvijā Spānijas kailgliemezis konstatēts dārzos, zālājos, apstādījumos, ceļmalās, grāvjos, kapsētās, kā arī citās cilvēku ietekmētās vietās. Dažviet suga sastopama tīrumos, ūdenstilpju krastos un ganībās. 2019. gadā tika apstiprināti dati par vismaz 59 Spānijas kailgliemeža atradnēm, tās bija arī Aizputē, Pāvilostā, Grobiņā. Nu pāvilostnieku un aizputnieku pacietība ir izsmelta, jo viņu novados Spānijas kailgliemezis sācis uzdzīvot ne pa jokam.

“Domāju, ka tagad šī teritorija ir krietni vien paplašinājusies. Šie radījumi ne tikai ātri vairojas, bet arī pārvietojas. Kamēr steidzos pēc sāls spainīša, skatos, šis jau ir prom aizlīdis. Pāvilostā situācija ir briesmīga,” laikrakstam savu sašutumu pauž piemājas dārza īpašniece Marita Horna. Sieviete novērojusi, ka pilsētvidē gliemji vairāk dzīvojas Sakas upes krastā, savukārt viņas īpašumā, netālu no Šneidera laukuma, rosoties Latvijas pelēkie kailgliemeži, bet uz tiem varot skatīties kā uz brīnumu.

“Mazos ar mājiņām vispār neaiztieku, jo tie arī ir Latvijas gliemeži. Spānijas kaitēkļi tos jau ir apēduši, tāpat kā sliekas. Agrāk, kad paraku dārzā zemi, varēja redzēt, kā sliekas tur rušinās, lokās, tagad nekā vairs nav. Manuprāt, tā ir Latvijas mēroga katastrofa. Tagad visi izskatāmie jautājumi par ēku būvniecību un citām ne tik būtiskām lietām būtu jāatliek malā un jāķeras pie šīs nopietnās problēmas risināšanas. Mēs taisām veloceliņus, bet nepamanām, ka tie paši celiņi un ietves kā nokaisīti kailgliemežiem,” saka M. Horna.

Spānijas kailgliemezis ir ierindots starp simts visinvazīvākajām sugām Eiropā. Tas apdraud dabiskos biotopus, vairojas savvaļā, samazina ekosistēmu kvalitāti, rada apdraudējumu cilvēka un mājdzīvnieku veselībai. Suga izplatās aizvien lielākos mērogos, jo cilvēki to turpina ievazāt jaunās teritorijās. M. Horna lasījusi, ka Latvijā suga ir ienākusi 21. gadsimta sākumā, kad tika atvērtas robežas un sākās stādu ievešana no citām valstīm.

Dārziņiem atmet ar roku

Pāvilostnieces rokās nesen nonācis Daugavpils Universitātē veikts pētījums ar pārskatāmu plānu par Spānijas kailgliemežu izplatību. “Pēdējā sadaļā runāts par to, kā Latvijai būtu jārīkojas, lai šo sērgu uzveiktu. Ir viedokļi, ka pašvaldībām būtu jārīkojas, tomēr, manuprāt, tas jārisina Latvijas mērogā. Pirmkārt, joprojām šī suga nav apstiprināta kā invazīva, līdz ar to tā nav iestrādāta likumdošanā, tāpēc mazajiem lauksaimniekiem, kuri nav ieguvuši dzelteno apliecību par augu aizsardzības līdzekļu lietošanu, nav iespēju iegādāties indes kaitēkļu apkarošanai.

Izlīdzos ar “Ferramol” graudiņiem, tie ir ļoti dārgi, viena paciņa aptuveni 10 eiro. Nedēļas laikā divas iziet. Nav nekāda kompensācijas mehānisma. Esmu izzvanījusies uz Lauku konsultāciju centru, Dabas aizsardzības pārvaldi, arī Dabas aizsardzības departamentu Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā, izrunājusies ar Zemnieku federācijas priekšsēdētāju, kura atzina, ka šādu ziņu pirmo reizi saņēmusi tieši no manis. Izbrīna, ka lauksaimnieki neceļ traci, bet vienkārši indē savus laukus vai cīnās latviskā garā.

Par mehānisko nolasīšanu vairs nevar būt ne runas, jo viss, ko var darīt, ir stāvēt vismaz pusstundu uz vietas, griezties ap savu asi un lasīt, lasīt, lasīt. Viņi nāk no zemes ārā. Mēs izrakām alu aptuveni lāpstas dziļumā, kādus 30 centimetrus zem zemes, tur bija sadētas olas. Sajūta, ka Latvijas zeme ir beigta. Pāvilostā situācija ir tiešām traģiska.

Zinu novadniekus, kuri saviem dārziņiem vienkārši atmet ar roku, jo tā cīņa ir neizturama. Daži ar rokām lasa gliemjus savos dārziņos jau no 2008. gada,” situāciju raksturo pāvilostniece M. Horna. Kaitēkļu apkarošanas plānā esot uzskaitīts, kādā karantīnā būtu jāatrodas ievestajiem augiem un kā no apkārtējās vides būtu jānorobežo stādu audzētavas. Bez ievērības nevar atstāt arī to, ka kailgliemeži pārnēsā slimības. “Uz nopietnām kaitēm var uzrauties pat viņu atstātajās sliedēs.”

Sūdzas pašvaldībā

Aizputes novada iedzīvotāji, kārtējo reizi saskaroties ar šo problēmu, vērsušies domē pēc palīdzības. “Saņēmām iesniegumu par Spānijas kailgliemeža strauju izplatību Austrumu, Zvaigžņu, Ceriņu un Kuldīgas ielā un to tuvumā. Saviem iedzīvotājiem varam palīdzēt, tikai viņus informējot par kailgliemeža izplatību konkrētās vietās, kā arī lūgt vērsties pašvaldībā un ziņot par jaunām atradnēm. Tā mēs vismaz aptuveni varam koordinēt nākamos soļus vai piesaistīt speciālistus,” stāsta novada domes priekšsēdētāja vietnieks Andris Jankovskis. Viņaprāt, ir svarīgi iedzīvotājus informēt par problēmu, jo Spānijas kailgliemeži “pašu spēkiem” parasti neizplatās ļoti tālu, taču, ja kādā vietā tie uzrodas, tad ļoti strauji savairojas.

“Mudinām aizputniekus būt aktīviem, modriem un lasīt kaitēkļus vismaz katram savā īpašumā. Tāpat ir svarīgi iznīcināt gliemežu olas, kas dārzā atrodamas zem dēļiem, malkas un citiem priekšmetiem. Šajā periodā biežāk appļaujam pašvaldības teritorijas, kurās varētu izplatīties kaitēkļi, arī kādus malkas krāvumus norobežojam, apkārt berot tehnisko sāli, kas pieejams Aizputes veikalos. Aicinām neveidot kompostkaudzes, kas varētu pārvērsties par kaitēkļu vairošanās vietu. Citu ieteikumu šobrīd pašvaldībai nav, uzskatu, ka ir pareizi, ka šo jautājumu cenšas kustināt, jo tikai tā var nonākt līdz plašāka mēroga risinājumam,” domas atklāj A. Jankovskis.

Dabas aizsardzības pārvalde saņēmusi ziņojumus par Spānijas kailgliemežiem arī no Grobiņas un Nīcas novada un no Liepājas. Zaļajā birzē savos dārzos Durbes un Cīravas ielā tos lasa gan pilsētas būvvaldes vadītāja Arvīda Vitāla ģimene, gan viņa kaimiņa Jāņa Reinika ģimene.

Pensionārs Jānis Reiniks stāsta: “Visa apkārtne cīnās. Ir mazie un lielie, kvantums! Vēlu vakarā un agri no rīta kundze salasa un saliek pieclitru burkās. Kad beigti, izmet atkritumos. Esmu izdomājis, ka labāk pie žodziņa uzklāt plēvi, pievilināt ar ēdienu, lai vieglāk salasīt, bet nav informācijas, kas tiem vislabāk garšo. Viņi mums noēd visādiem dārza augiem lapas. Siltumnīcā gan netiek, un vīnogas neēd, to zinu.”

Pīles apēda šausmas

Atvieglota, ka ar Spānijas kailgliemežiem viņas dārzā tikušas galā sešas skrējējpīles, ir Mellužu saimniece Dace Saulīte. Viņai ir permakultūras dārzs 900 kvadrātmetru platībā. Dārzkope stāsta, ka lietainā laikā visa viņas Zemeņu iela ir kā nosēta ar šiem kaitēkļiem. Bijusi izmisumā. Pirmo reizi šos kailgliemežus ieraudzījusi pirms četriem gadiem. Pāris gadu bijis tikai pa kādam eksemplāram, ko mierīgi “nožmiedza”. Trešajā gadā jau gliemju bijis daudz. Bet šogad – šausmas!

Tumšie, brūnie glumekļi līduši pat mājā, vannasistabā, virtuvē, tualetē. Hostas apēduši viens divi, no meloņu stādiem nekas nav palicis pāri. Gurķu stādus nosargājusi, uzliekot uz tiem apgrieztas PET pudeles, tām apkārt gārsu. Gliemeži metušies gārsai virsū, tos tad varēja vieglāk nolasīt, tā gurķi izglābti. Dace savā dārzā pēc lietus salasījusi pilnu spaini gliemežu! Tos lasa no rītiem, vakaros, un “tas ir šausmīgi”. Viņasprāt, iegādājamām pretgliemežu granulām ir diezgan vāja iedarbība un arī nolasīšana nav efektīva. D. Saulīte sauc par muļķībām daudzkārt dzirdēto ieteikumu gliemežus pievilināt ar alus bļodiņu.

Bet 7. jūnijā D. Saulīte pārveda mājās sešus Indijas skrējējpīlēnus. Mēneša vecumā tie sāka skraidīt pa dārzu un ēst gliemežus. “Izbāž knābi cauri mulčai, acumirklī izvelk ārā gliemezi un apēd.” Tikai esot jāielāgo: lai pīles ēstu gliemežus, tām nevar dot brokastis un tās nedrīkst redzēt dīķi – tad par šiem kaitēkļiem vairs nebūs nekādas intereses.

Bez tam jāgādā, lai putniem būtu tīrs ūdens – 10–15 litru bļoda, kurā ūdens jānomaina reizes piecas dienā. Pīles ar putnu kombinēto lopbarību pacienā pusdienās un vakarā. Ar Spānijas kailgliemežiem viņas sešas pīlītes tika galā desmit dienās. Taču saimniecei nav ilūziju, ka no pēkšķēm varētu atteikties, jo apkārt ir nekopti īpašumi, no kuriem kailgliemeži lien pie viņas. D. Saulītes dārzā ir gan simts rožu un citi krāšņumaugi, gan dārzeņi. Viņa saka – nemaz nejūtot, ka pīles ko nobradā vai piemēslo, pretstatā tam postam, ko audzējumam nodarīja gliemeži, lai gan pilsētas mājsaimniecībā mājputni rada diskomfortu. Pagaidām pīles nakšņo vecā suņu būdā.

Speciālisti iesaka

“Ja viens dara, bet citi ne, tad tā ir cīņa ar vējdzirnavām,” līdzīgi kā citi speciālisti saka agronoms Māris Narvils, kurš Gramzdā savā dārzā ar šo sērgu nav vēl saskāries, taču zina, ka daudziem tā ir problēma. Kailgliemeži sevišķi vairojas noēnotos dārzos, mitrās vietās. Viņš uzskata – tas ir tikai laika jautājums, līdz Spānijas kailgliemezi atzīs par invazīvo sugu.

M. Narvils un zooloģe Digna Pilāte ir pārliecināti, ka nevienam gliemezim nepatīk preparāti, kuru sastāvā ir varš. Tā kā šie svešzemju mīkstmieši Latvijā ievazāti ar importa augiem, M. Narvils iesaka saimniekiem jebkuru nopirkto stādu profilaktiski 24 stundas pirms stādīšanas izmērcēt vara sulfāta šķīdumā, ko gatavo, ņemot 5 gramus vara sulfāta uz litru ūdens. Tāpat dārza kaļķošanas maisījumu komplektos ir vara sāļi, arī tos varētu izmantot, viņš iesaka.

Parasti gliemežiem nepatīk abrazīvi materiāli un pelni, taču Spānijas kailgliemežus tie nebiedē – viņi pārrāpjas pāri pat trīs metrus platai pelnu joslai, stāsta M. Narvils. Viņš spriež, ka gliemeži ir jānolasa, tiem jāliek slazdi (ir nopērkami). Dzirdējis, ka muskuspīles un skrējējpīles ar gliemežiem tiek galā ļoti sekmīgi.

Valsts augu aizsardzības dienesta pārstāve Anitra Lestlande stāsta, ka ar kaitēkļiem jācīnās, pirmkārt, ar pareizu agrotehniku, otrkārt, var izmantot trīs pretgliemežu preparātus. Dārzā ieteicams izkaisīt granulas “Ferramol”, “Gusto” un “Lima Oro”. Bez tam pagājušajā gadā Latvijā lietošanai apstiprinātas un ievestas “labās nematodes “Nemaslug””, mikroskopiskas sīkbūtnes, kas parazitē uz gliemežiem un tos iznīcina.

Taču ar nematodēm ir ļoti precīzi jādarbojas, lai sasniegtu mērķi. Visi šie līdzekļi pieejami ikvienam dārziņa īpašniekam un kaitē gan pašmāju, gan importētiem gliemežiem. A. Lestlande uzsver, ka, indes lietojot publiskās vietās, piemēram, parkos, šīs vietas jāierobežo, lai tur neiet ne cilvēki, ne mājdzīvnieki, un ļaudis par plānoto darbību jābrīdina, turpat jānovieto arī plāksnītes cilvēku informēšanai.

Savukārt, runājot par agrotehniku, A. Lestlande saka, ka nekoptas vietas dārzā nemaz nedrīkst būt. Gliemeži šoziem viegli pārziemoja, jo nebija sala. Auksto gadalaiku viņi pārlaiž zem augu atliekām, zem nobirušām lapām. Zem augsnes kukurznīšiem šad tad varot ieraudzīt tādas kā caurspīdīgas, bālganas krellītes, kā tādus palielus ikrus. Tās ir gliemežu oliņas.

D. Pilāte tomēr ir skeptiska pret gliemežu apkarošanu ar ķīmiskiem līdzekļiem un nematodēm. “Vai mums vajag jaunas indes papildus visam citam, kas jau lauksaimniecībā tiek lietots? Cilvēki mums raksta, ka granulu iedarbība ir īslaicīga. Ievestās nematodes nav vietējās, nezinām, kā tās var ietekmēt citus dzīvniekus.

“Pēc zooloģes domām, vienīgais iedarbīgais līdzeklis, kā pasargāt dārzu no svešzemju mīkstmiešu uzbrukuma, ir norobežot stādījumus ar īpašiem 45 grādu leņķī izvietotiem žodziņiem, kuriem Spānijas kailgliemeži netiek pāri. Ja apkarošanā var sadarboties kaimiņi, tad vēl labāk. Šādi žodziņi būtu īpaši jāizvieto tur, kur koptais dārzs robežojas ar nekoptiem īpašumiem. Publiskās teritorijas, parki un apstādījumi ir jāpļauj, nopļautā zāle jāsavāc, “saprāta robežās var pakaisīt ķīmiju”.

Ekspertes

Modes bums

Anitra Lestlande, Valsts augu aizsardzības dienesta Integrētās augu aizsardzības daļas vadītāja

Sūdzības par Spānijas kailgliemežu izplatību Latvijā saņemam jau vairākus gadus. Pēdējos divos gados par tiem ir vairāk informācijas, cilvēki kļūst izglītotāki. Šogad liekas, ka gliemežu tēma ir modes bums, es neteiktu, ka šogad esam saņēmuši daudz vairāk sūdzību nekā citus gadus. Zemniekiem šī nav problēma.

Pašlaik ziņojumus par Spānijas kailgliemežiem saņemam no mazdārziņu kopējiem, no vasarnīcu kooperatīviem, piemājas dārziem. Tur cīņa ar šo kaitēkli ir sarežģīta, jo viens saimnieks savu zemi kopj, cits īpašnieks ne, un tad tā ir cīņa ar vējdzirnavām. Ja grib to apkarot, tad tas ir jādara visiem, un būtu jāiesaistās arī pašvaldībām kā koordinatoriem, jo kādam ir jāuzņemas procesa vadīšana. Dažādās pašvaldībās apstākļi un situācija ir dažāda. Jāatceras, ka par nezāļainām un nekoptām teritorijām pašvaldība var uzlikt sodu.

Spānijas kailgliemezis nav īsti katastrofa. Šis nav karantīnas organisms. Citās valstīs cilvēki iemācījušies ar to sadzīvot, un tas nebūtu jāiznīcina līdz pēdējam īpatnim. Galvenais, neļaut pārkāpt sarkano līniju. Kur tieši tā ir? Grūti pateikt. Mums šis kaitēklis ir jauns. Zinātnieki pateiks, vai iznīcināt to pilnībā vai ne.

Latvijā valdības apstiprinātā invazīvo sugu sarakstā ir tikai viena suga, un tas ir Sosnovska latvānis. Tas nozīmē, ka ar šo sugu lieta ir tik nopietna, ka tās apkarošanā jau iesaistās valsts. Pie mums nekontrolēti vairāk izplatās augi nekā dzīvnieki. Piemēram, Kanādas zeltslotiņa. Bet tā izplatās nevis pie tiem saimniekiem, kuri rūpīgi apstrādā laukus, bet gan tur, kur neko nedara. Tad varbūt labāk lai ušņu vietā aug zeltslotiņa.

“Mēs esam izmisuši”

Digna Pilāte, zooloģe, gliemežu pētniece, bioloģijas doktore

Spānijas kailgliemeži Latvijā bija daudzviet arī iepriekšējos gados. Karstā un sausā laikā viņi paslēpjas, tad cilvēki tos neredz. Ja neredz, tas nenozīmē, ka viņu nav. Šogad mitrajā vasaras sākumā daudzi cilvēki tos ieraudzīja. Tieši lietainā laikā, it sevišķi vēlos vakaros un agros rītos, var redzēt īsto invāzijas situāciju.

Esam izdarījuši visu, lai sugu oficiāli iekļautu nacionālo invazīvo sugu sarakstā, jau 2017. gadā izstrādājām sugas ierobežošanas plānu, taču esam piedzīvojuši pilnīgu ignoranci no Zemkopības ministrijas, no Valsts augu aizsardzības dienesta, no Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas ierēdņu puses, kuriem ir iespēja to ietekmēt. Arī pašvaldības ir izturējušās vienaldzīgi, jo cilvēkiem, kamēr pašiem gliemezis nav burtiskā nozīmē pie kājas, šķiet, ka tā nav problēma. Ja kaitēklis būtu apkarojamu sugu sarakstā, tad pašvaldība varētu uzlikt sodu par to izplatības veicināšanu. Bet indes nebūs glābiņš.

Labi, ka Dabas aizsardzības pārvalde ir izsludinājusi aicinājumu ziņot par Spānijas kailgliemežu atradnēm. Mēs apkopojam visu informāciju un redzam, ka cilvēki ir izmisumā. Teikšu tā – paēdušais neēdušo nesaprot, un izskatās, ka šīs ienācēju sugas apkarošanā vilciens jau ir aizgājis. Spāņi jau ir aizgājuši savvaļā. Un ja tie ir dabiskie biotopi, it īpaši, ja tie ir aizsargājamie biotopi, tur vairs neko darīt nevar. Mēs jau tos redzam dabā Gaujas Nacionālajā parkā un citur.

Invāzija ir drauds ne tikai dārziem, bet arī dabai. Esmu tos redzējusi tādā daudzumā, ka burtiski nav, kur kāju nolikt. Tie ēd visu pēc kārtas. Vēl nezinām, kādu iespaidu tie atstās uz vietējo faunu un floru. Redzam, ka tur, kur ir šie, pazūd vietējās kailgliemežu sugas.

Kāpēc dabā vispār gliemeži ir vajadzīgi? Mūsu gliemeži barojas galvenokārt no augu atliekām, daži ir visēdāji. Gliemeži ir augsnes veidotāji – tas barības ķēdes posms, kas pārstrādā augu organisko vielu atliekas, veidojot augsni tāpat, kā to dara sliekas. Bez tam gliemeži ir dabiskais kalcija avots, tas ir sevišķi svarīgi putniem.

Kurzemē, Bārtas upes labajā krastā, vēl mums ir vietējo sarkano kailgliemežu Arion rufus sugas atradne – tā ir pēdējā šīs sugas populācija Eiropā. Domāju, tas ir tikai laika jautājums, kad šī atradne pazudīs, jo Grobiņas novadā arī Spānijas kailgliemeži ir jau izplatījušies masveidā. Poļu ornitologi konstatējuši, ka tie izēd uz zemes ligzdojošu putniņu mazuļus. Un šī nav viltus ziņa! Šis gliemezis var būt arī dažādu slimību pārnēsātājs, jo pie tā pielīp slimību ierosinātāji.

Tas, ka lauksaimnieki pagaidām par Spānijas kailgliemezi ir mierīgi, nenozīmē, ka tas viņiem nav drauds. No Spānijas kailgliemeža jau ļoti cieš zemeņu un kartupeļu audzētāji Zviedrijā.

Šī vēl nav katastrofa. Tomēr ir dusmas par bezspēcību un ignoranci, jo mums vēl ir tik laba, nesabojāta zeme salīdzinājumā ar citām valstīm. Pat lauksaimniecības zemes Latvijā vēl ir samērā tīras. Zviedrijā tiem zemes īpašumiem, kuros ieperinājies Spānijas kailgliemezis, krītas cenas, neviens vairs šādu zemi negrib pirkt, saimnieki to nespēj pārdot. Man pirms Jāņiem zvanīja cilvēki no Siguldas, prasīja, ko lai dara: vai tiešām jāatceļ svētki, jo visapkārt ir tik daudz gliemežu, ka ļaudīm nav kur kāju nolikt.

Uzziņai

Spānijas kailgliemezis (Arion vulgaris)

Pieder pie gliemju tipa Mollusca, gliemežu klases Gastropoda, kātacu plaušgliemežu kārtas Stylommatophora, meža kailgliemežu dzimtas.

Pieaudzis kailgliemezis ir 7–14 cm garš. Ķermenis masīvs un plats, nedaudz saplacināts. Krāsa ļoti mainīga, visbiežāk tā ir brūngani pelēkzaļa. Spānijas kailgliemeži var būt arī brūngani, oranžīgi vai pelēcīgi, retāk melni. Pēda ir gandrīz balta vai pelēcīga, bez pēdas rieviņām, tā ir ķermeņa platākā daļa. Gļotas uz pēdas pārsvarā ir bezkrāsainas, bet uz ķermeņa virsmas parasti tās ir dzeltenīgas vai oranžīgas.

Uz ķermeņa virsmas labi izteikti lieli un iegareni kārpiņveida izcilnīši. Mugura šķērsgriezumā ir pusapaļa, bet astes gals plati noapaļots. Nepieaugušiem īpatņiem ķermeņa abos sānos mēdz būt tumša josla, bet pieaugušie kailgliemeži ir vienkrāsaini. Kailgliemeži ir hermafrodīti, tāpēc spēj gan pašapaugļoties, gan savstarpēji pāroties. To dzīves cikls ilgst vienu gadu. Tie iet bojā pēc noteikta olu skaita izdēšanas. Visintensīvāk dēj no augusta līdz septembrim, vienā reizē izdēj līdz 67 olām.

Avots: Daugavpils Universitātes Dabas izpētes un vides izglītības centra Spānijas kailgliemeža sugas izplatības ierobežošanas plāns (2018. gads).

Uzziņai

Dabas aizsardzības pārvalde aicina par Spānijas kailgliemežu atradnēm ziņot e-pastā [email protected]