“Varbūt kaut kad bērnībā, bet pēdējos gados neatceros, kad Liepājas jūras piekrastē būtu salasījusi tik lielus dzintarus,” turot saujā brangos akmeņus, laikrakstam prieku neslēpj liepājniece Natālija Mitroškina, kura kopā ar vīru tos meklēt sākusi jau ap pieciem rītā.

Ja svētdien pludmalē vēl rosība nebija manāma, tad vakar tur laikraksts novēroja vismaz vairākus desmitus dzintara meklētāju. Kā nu kurais – cits skaisto akmeni vērīgi centās saskatīt krastā izskalotajās jūras zālēs, bet vēl kāds ar uztveramo tīkliņu klīda pa ūdeni, cerot uz lielāku veiksmi šādā veidā. Vēl tumsā atnākusī N. Mitroškina stāsta, ka viņai arī tāpat vien patīkot pastaigāties pa pludmali, bet, ja vēl kaut ko varot atrast, esot pavisam labi. “Man vienkārši patīk dzintars. Mājās ir liela vāze, kurā to glabāju. Pati dzīvoju netālu no jūras, tādēļ pastaigās dodos bieži. Pagājušā rudenī un gada sākumā saulaino akmentiņu nebija daudz un pārsvarā maziņi. Šodien ir citādi – kopā ar vīru esam salasījuši vairākus ļoti cienījama izmēra dzintarus. Redzēju, ka viens vīrietis bija atradis kārtīgu akmeni, vismaz ap 150 gramiem. Tādi trāpās ļoti reti,” sacīja Natālija, uzsverot, ka labāk veicies tieši agrā rītā, kad vēl bijis tumšs un meklējumi notikuši ar lukturīša palīdzību.

Padzirdot, ka Liepājas piekrastē jūra ražīgi skalojot dzintaru, no Pāvilostas uz Liepāju bija atbraucis arī Arvis Barsukovs ar tēvu Aldi. “Mums ap astoņiem no rīta pazvanīja paziņa no Liepājas un teica, ka pludmalē esot daudz dzintara. Jau pēc stundas bijām klāt. Nevarētu teikt, ka esam salasījuši ļoti daudz akmentiņu, bet braukt noteikti bija vērts. Pāvilostas piekrastē pašlaik dzintara praktiski nav. Iespējams, tas saistīts ar vēja virzienu. Ja mūsu pilsētā tā meklētājiem vislabvēlīgākais ir ziemeļrietumu vējš, tad Liepājas pusē – dienvidrietumu. Šī diena tam ir apstiprinājums, proti, gan vakar, gan šodien šeit pūš, kā vajag,” sacīja A. Barsukovs, kuram šo akmeņu meklēšana esot hobijs, taču viņa māte tos pēc tam apstrādājot un darinot rotaslietas – krelles un kulonus. Tāpat daļa dzintara nonāk pie uzpircējiem. Kā saka pāvilostnieks, pēdējos gados gan dzintara vērtība esot ievērojami samazinājusies. “Ja būs pareizais vējš, tad brauksim atkal,” piebilda Arvis. Uz jautājumu, vai gadījies atrast arī kādu viltus dzintaru, pāvilostnieks atbildēja: “Es tos īsti neatšķiru, taču, par laimi, neviens nav trāpījies.”

Iepriekš bijis vairums gadījumu, kad liepājnieki un pilsētas viesi pludmalē dzintara vietā paceļ tā saucamo viltus dzintaru jeb balto fosforu, kas ir padomju armijas mantojums, ko ik pa laikam jūra izskalo krastā. Zinātājs īsto dzintaru no viltus var atšķirt pēc vairākām pazīmēm – fosfora gabaliņiem nav asu šķautņu un tie nav tik dzidri kā īstais dzintars. Ļaudīm ieteicams nebāzt kabatā dzintara gabaliņu, iekams nav pilnīgas pārliecības, ka tas ir īsts. Pārbaudīt to var primitīvi – slapjajās smiltīs pakarsējot ar šķiltavas liesmu. Sasilis un nožuvis fosfors uzliesmos. Bet, ja tomēr gadās nelaime, jāzvana glābējiem pa tālruni 112.