Diezin vai ir vairs spēkā pazīstamais sauklis: “Iesim, māsiņ, mežā iekšā, sēnes neaug mežmalā!” Vismaz mūsu fotokorespondents Egons Zīverts par to ļoti nopietni šaubās. Viņš šo tinteņu pulku (mazās sēnītes esot pat ēdamas) atradis pašā Liepājas centrā, Graudu ielā, iepretim Pedagoģijas akadēmijai. Citi, kas vēlas iegūt patiesi ēdamās baravikas, tomēr dodas uz mežu. Kur? Sēņu vietas katrs profesionāls sēņotājs tomēr tur noslēpumā.

Jo citādi desmit latu par puskilogramu baraviku diezin vai varētu prasīt, kā vakar tas notika Liepājas tirgū. Īstenie pircēji gan saka, ka cena tomēr neesot tik daudz atkarīga no sēņu kvalitātes kā no pircēja maciņa biezuma, ko profesionāls tirgotājs saredz, lai cik lielā somā tas būtu ieslēpts.

Tie, kuri alkst izbaudīt sēņu mednieka prieku un par kauna lietu uzskata par sēnēm naudu izdot, brien tām pakaļ paši. Tie, kas tic baumām, piemēram, brauc uz Jūrmalciemu, un rikšo, tukšus grozus vicinādami, pa sakaltušām melleņu mētrām. Toties mūsu redaktora kundze milzu groziem baravikas nes no Sakas mežiem. Grāmatvedes kaut ko paklusām pačukst par Gaviezi. Bet nacionālpatriotisko organizāciju kopāsaucējs Juris Raķis apgalvo, ka labāku baraviku plantāciju kā pie leišu mežabrāļu bunkura netālu no Viļņas, nu kaut starp Traķiem un Kauņu, savu mūžu neesot redzējis. Tur viena beka burtiski augot otrai blakām. Redakcijas šoferītis gan pragmatiskāks: vislabāk sēnes esot lasīt gar ceļmalām no tirgotāju groziem. Tie, pats esot redzējis, vakardienas televīzijas programmu no mājās vedot, sarindojušies visas Rīgas šosejas garumā.

Lai nu kā, bet prieks visiem – gan tiem, kas sēnes lasa tirgū, gan tiem, kas mežā. Pareģojums, ka karstajā vasarā visos mežos bojā gājusi sēņotne, nav piepildījies. Lietus līst, laiks silts, sēnes aug griezdamās. Un tepat pie durvīm arī brīvdienas. Uz priekšu!