Kam vajadzēs parastos vasaras aveņu stādus un tās tik drausmīgi mežonīgās zemeņavenes? Joka pēc ielikām sludinājumu sociālajos tīklos, ka apmaiņā pret ko garšīgu varam iedot visādus puķu stādus. Iedosim daļu no sevis, lai cilvēkiem tiešām tiek!

Tie, kas tiešām grib skaistumu, bet rocība nav tik liela, lai pirktu ekskluzīvus augus, varam dot, lai mums nav jāmet ārā – ar šādu domu darbojāmies, piedāvājot cilvēkiem viņu mājās iestādīt kaut ko no tā, ko otrs dod no sirds.

Pieprasījums bija pārsteidzoši liels, taču pirmie jautājumi, mūs sastopot, bija aptuveni ar vienādu domu: “Vai tiešām par to nav jāmaksā? Citur šāds stāds maksā 15 eiro, bet jūs par šokolādi atdodat?”

Kad atvaļinājuma laikā ar ģimeni ciemojos un pastrādājām manu vecāku lauku mājās, tas bija viens no retajiem vakariem gan manā, gan vecāku mūžā, kad varēja pacelt uz augšu acis un papriecāties par to, kas mums ir un plānot jau nākamās sezonas lielos darbus.

Ar mammu spriedām, ka nākamajā pavasarī būs jāķeras klāt tā saucamajai lielajai, garajai dobei – jātaisa rekonstrukcija. Un atkal būs, ko piedāvāt gan mūsu jau zināmajiem dārzu draugiem, gan jaunatrastajiem. Tas prieks cilvēku acīs, tie stāsti, cik viņi laimīgi, ka tikuši paši pie savas dobes, zemes vai mājas, kurai ir liela sēta, kur izpausties.

Ģimenē atcerējāmies pašu sākumu, kā vispār šis daudzveidīgais ziedošais un zaļojošais skaistums tapa un cik tas patiesībā izmaksā, ja gribi, lai viss ir ar glanci.

Rēķinājām, ka tie ir tūkstoši naudā, tonnām ūdens, mēslu, kūdras, zemes un gadi nerimstošā darbā. Un tik ar gadiem var novērtēt, cik patiesībā vērtīgs ir paša dārzs,

kad ieraugi, cik maksā viens mazs mazītiņš stāds tām puķēm, kuras paša dārzā ir pašsaprotamas, bet citi tās varbūt gadiem nenovērtēja vai pat modernisma laikos iznīdēja, tādēļ tās reti sastopamas.

Pirms nedēļas secinājām, ka šogad diezgan normāli ražojušas divas lielās latviešu tradicionālās ābolu šķirnes “Dzidrās” ābeles. Tās vecajā dārzā ir no manas vecvecmāmiņas laikiem. Bija piecas, palikušas trīs.

Tā kā žēl, ka āboli labākas ražas gados nokrīt zemē un sapūst, piedāvājām citiem. Uz izķeršanu! Vecākās un vidējās paaudzes ābolu ņēmēji teica, ka viņiem beidzot būs iespēja atsaukt atmiņā savas bērnības un jaunības garšas, vasaras pie vecmāmiņas laukos, pagrauzt tos svaigus vai izvārīt garšīgu ātro zapti, ko ēst pie karstām pankūkām.

Man, kas dzidros ābolus uztver kā savas dzimšanas dienas mēneša un arī ikdienas neatņemamu uzkodu, liels atklājums bija, ka, izrādās, “Dzidro” ābeļu šķirne ir liels retums, lielākajai daļai pavisam jaunās paaudzes šī šķirne un tās ābolu garša ir sveša.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.