Kaunas pieņemt palīdzību

Trešdienas vakarā pēc pulksten 18 Liepājas autoostā sapulcējies pulciņš dažāda vecuma un profesiju liepājnieki – students Martins, uzņēmējs Kirils, četru bērnu mamma Svetlana, bijusī bankas darbiniece, arī mamma diviem bērniem Darja un citi.

Viņi jau kopš maija pirmās puses Liepājas autoostā regulāri sagaida bēgļus no Ukrainas, kas šeit ierodas ar satiksmes autobusiem no Rīgas, un ar savu transportu tālāk šos cilvēkus ved uz prāmju termināli, šurpu turpu kursējot vairākas reizes dienā.

Arī trešdienas vakarā viņi gaida ierodamies 47 cilvēkus, kas brauc divos autobusos. Tie autoostā piestāj ar piecu minūšu intervālu. Martinu, kurš skaļi jautā: vai jūs uz prāmi? – drīz aplenc bariņš cilvēku, to skaitā daudzi bērni, sākot no pāris gadus veciem un beidzot ar pusaudžiem.

Bēgļi šeit tranzītā ierodas no dažādām Ukrainas vietām – tā dēvēto Doneckas Tautas Republiku (DNR) un Luhanskas Tautas Republiku (LNR) kontrolētām teritorijām, Izjumas, Harkivas, Hersonas apgabala, Dnipro, Melitopoles utt., taču lielākoties no gandrīz pilnībā izpostītās Mariupoles.

Gan jauni, gan veci, arī invalīdi un sprādzienos ievainotie, turīgi un trūcīgi cilvēki. “Vienai sievietei makā bija tikai 200 grivnas (nepilni 7 eiro),” pastāsta Martins.

Par prāmja biļetēm bēgļiem no Ukrainas nav jāmaksā, kompānija “Stena Line” tās viņiem atvēl bez maksas, ceļā apmaksājot arī brokastis un pusdienas.

“Saprotiet, pats trakākais, ka viņi ir ļoti lepni. Kad tu nopērc ēdienu, viņi raud, jo kauns to pieņemt. Ir bijuši cilvēki, kuriem nav pat 50 centu, lai autoostā samaksātu par tualetes apmeklējumu,” teic Svetlana.

Daudzi bēgļi ved sev līdzi savus mīluļus – kaķēnus un pieaugušus minčus, suņus, pat mājas žurkas, šinšilas un papagaiļus.

Ne viens vien piedzīvojis Krievijas armijas organizētās “filtrācijas” nometnes un deportāciju uz agresorvalsti. “Tās bēgļu ģimenes, kurās ir vīrieši, bēgušas caur Krieviju, pārējie izbraukuši no Ukrainas. Pārsvarā viņi nezina, uz kurieni dodas, proti, lielākā daļa brauc uz dullo,” spriež Kirils, skaidrojot, ka daudziem nav neviena, kas viņus Vācijā sagaidīs, nav saprašanas, kur viņi mitināsies, utt.

Tāpēc Liepājas brīvprātīgie viņus arī konsultē, neiesakot doties uz Vācijas lielajām pilsētām, jo to iespējas uzņemt bēgļus jau esot izsmeltas.

Arī “Kurzemes Vārds” uzklausa vairākus bēgļus, kas nezina, kurp Vācijā tālāk viņu ceļš vedīs.

Ģimene no Odesas – vecmamma, 15 gadus vecais mazdēls un viņa mamma – sākotnēji bēguši uz Poliju, taču mājokļa cenas tur krasi pieaugušas, tāpēc nav varējuši atļauties īrēt dzīvokli. Tālāk devušies uz Latviju, nedēlu padzīvojuši Rīgā, pēc tam pārcēlušies uz Jelgavu, taču arī šeit dzīve izrādījusies pārāk dārga. Nu viņi nolēmuši doties uz Vāciju.

“Taču mēs gribam atgriezties Odesā,” saka pusaudzis.

Cita ģimene ar diviem maziem bērniem – sešus un divarpus gadus vecām meitām – martā no Berdjanskas devušies pie vecvecākiem uz Mariupoli, ko maijā okupēja Krievijas karaspēks. No turienes caur Krieviju, vispirms izejot “filtrācijas” procedūru, ar savu automašīnu jūnija sākumā devušies uz Latviju.

“Tur [Mariupolē] joprojām ir šausmas – nav ne elektrības, ne gāzes,” pastāsta abu meitu mamma Aņa, norādot, ka okupētajā pilsētā palikuši viņas vecāki un vecvecāki.

Ģimene vēl nebija pārliecināta, vai paliks Vācijā vai tālāk dosies uz Franciju. “Var teikt, ka braucam uz nekurieni. Nezinām, kā būs ar dzīvesvietu. Naudas īrei nepietiks, bet dzīvot kādā ģimenē ar diviem maziem bērniem ilgstoši arī nebūs iespējams. Jā, par tālāko ir bail… bērnu dēļ,” teic Aņa.

“Katru dienu vienkārši sadegam”

Liepājā tā saucamajiem tranzīta bēgļiem brīvprātīgi palīdz ap 30 cilvēku, to skaitā ukraiņi, kas, karam sākoties, savu valsti pameta jau pirms dažiem mēnešiem un nu raduši patvērumu mūsu pilsētā.

Brīvprātīgie sadarbojas ar jauniešu organizācijas “Young Folks” pārstāvjiem, kas bēgļus sagaida Rīgas autoostā un pēcāk liepājniekiem paziņo, kad, cikos, cik daudz šo cilvēku un ar kādu autobusu Liepājā gaidāmi.

Brīvprātīgie sadalījuši savus pienākumus – daļa bēgļus pārvadā no autoostas līdz prāmja terminālim, kur viņus savukārt sagaida pārējie palīgi ar siltu zupu, sviestmaizēm, kafiju un tēju, jo uz prāmja bēgļi pie maltītes tiek tikai nākamajā rītā.

Kādā ēdināšanas uzņēmumā brīvprātīgie ik dienu iegādājas 20 litrus zupas, bet sviestmaizes gatavo paši. Trešdien palīdzes bija sasmērējušas vairāk nekā 70 maizīšu.

Bēgļu plūsma, kas tranzītā caur Latviju dodas uz Vāciju, nemazinās.

Liepājas brīvprātīgie spriež, ka nepilna mēneša laika palīdzējuši vairāk nekā tūkstotim bēgļu.

Latvijā valsts atbalsta tikai tos no kara bēgošos, kuriem mūsu valsts ir galamērķis. Tāpēc brīvprātīgie Latvijā saorganizējušies, lai sniegtu atbalstu un sarūpētu ēdienu arī caurbraucējiem. Sākumā liepājnieki šim mērķim pārtiku pirkuši par savu naudu, taču jau pavisam drīz sapratuši – ja tā turpinās, tad nevarēs vairs pabarot savu ģimeni.

Kad Martins šo situāciju izklāstījis tviterī, divu dienu laikā tranzīta bēgļu palīdzībai saziedots vairāk nekā tūkstotis eiro. Par šo naudu tiek pirkta pārtika un apmaksāta naktsmītne gadījumos, ja cilvēkiem, gaidot uz prāmi, šeit jāpārnakšņo.

Bēgļus “Liepu Hostelī” palīdz izmitināt pašvaldība, arī Liepājas Neredzīgo biedrība bez maksas atvēlējusi savas telpas. Tāpat naktsmītni palīdz sarūpēt organizācija “Tabitas sirds”. Dzeramā ūdens ražotājs “Lielbātas avots” tranzīta bēgļiem ziedojis 675 litrus ūdens, ar ziedojumiem palīdz arī Liepājas Sv. Meinarda katoļu baznīcas draudzes centrs.

Prāmju terminālī brīvprātīgie izveidojuši bērnu stūrīti, lai mazajiem ukraiņiem ir kur pavadīt laiku, gaidot prāmi. “Paldies “Terrabalt”, ka atbalstīja šo iniciatīvu, atvēlot mums arī telpas, kur novietot mantas,” pauž Martins.

Trešdienas pievakarē termināļa pasažieru uzgaidāmā zāle ir cilvēku pilna. Brīvprātīgā palīdze Oļa, kas Liepājā no Ukrainas ieradusies maija pirmajā pusē, saviem tautiešiem no liela katla lej zupu, bet liepājniece Nataļja Solovjova uzmana, lai viss notiek raiti, lai ikviens saņemtu vajadzīgo palīdzību un atbildi uz neskaidriem jautājumiem.

Ikdienā viņa strādā šūšanas uzņēmumā. Darba diena beidzoties pulksten 17, bet pēc stundas viņai jau jābūt ostā, lai veiktu savus brīvprātīgos pienākumus, kas reizēm ieilgstot pat līdz vēlam vakaram.

“Pēc darba uzreiz skrienam pēc zupas, ja vajag, to mājās uzsildām, pa ceļam nopērkam maizi, lai tā būtu svaiga, un tad dodamies uz termināli.

Citas meitenes ik dienu gatavo sviestmaizes – kā no rīta sāk, tā vakarā beidz,” viņa pastāsta, norādot, ka visvairāk pietrūkstot palīgu, lai darbu varētu organizēt maiņās.

Nesen viņa ar vīru rosījusies līdz pusvieniem naktī, jo no Harkivas ar vecu žiguli Liepājā ieradies kāds vīrietis ar trim suņiem. Palīgiem tad bijis jāmeklē viesu nams ārpus pilsētas, kas būtu gatavs uzņemt arī mājdzīvniekus. Turklāt izrādījies, ka vīrietim nav naudas, tāpēc Nataļja ar vīru par savu naudu uzpildījuši viņa auto ar gāzi, kā arī nopirkuši barību suņiem.

“Viņš stāstīja, kā braucis apšaudes laikā, kad lidojušas bumbas, kā suņi gaudojuši, kad tās sprāgušas… Ziniet, smagi ir tas, ka visi cilvēki cenšas izstāstīt savu stāstu un tie visi ir atšķirīgi. Daudzi cilvēki vēlas vienkārši izrunāties, un tad viņi man stāsta un stāsta… Viena sieviete man teica – es savu vīru zem balkona apraku. Kā, lai to… Tas ir morāli grūti, tāpēc mēs šeit katru dienu vienkārši sadegam,” skumji nosaka Nataļja.

“Mēs viņu zvērības neaizmirsīsim”

24. februāra agrā rītā Krievijas karaspēks iebruka Ukrainā, cerot uz ātru uzvaru. Taču 3. jūnijā apritēja jau kara 100. diena. Ukraiņi nepadodas un negrasās to darīt, intervijā “Kurzemes Vārdam” vairākkārt uzsver Ukrainas vēstnieks Latvijā Oleksandrs Miščenko.

– Vai Ukrainas aizstāvju cīņas spars nemazinās?

– Protams, visi ir noguruši un gaida šī kara beigas, bet tikai ar nosacījumu, ka tā būs Krievijas kapitulācija. Lai tā aizvāc karaspēku no mūsu valsts, un tikai tad Ukraina var sēsties pie pārrunu galda, risinot tālākos jautājums, – to, kā Krievija kompensēs mūsu valstij nodarītos zaudējumus utt. Ukrainas armija neapstāsies, lai atdotu savas valsts teritoriju, šādi pārtraucot karu.

Daži Rietumu politiķi gan sākuši bīdīt Kremļa naratīvu, šādi vēloties radīt ilūziju, ka ir ceļš karadarbības pārtraukšanai un ka vajag tikai, lai Ukraina tam piekrīt. Taču Ukraina nekad nepiekritīs Krievijai atdot daļu no savas teritorijas!

– Kā vērtējat, ka atsevišķu Eiropas valstu līderi tomēr cenšas izdabāt Krievijas prezidentam?

– Šodien mums palīdz arī tās valstis, kas iepriekš ne īpaši vēlējās palīdzēt. Taču šī palīdzība ir ļoti lēna. Latvija jau pirms Krievijas iebrukuma mums piegādāja stingerus (pretgaisa aizsardzības raķešu sistēmas), Igaunija – prettanku bruņojumu, raķetes “Jevelin”, arī Polija palīdzēja. Šīs valstis saprot, ko nozīmē padomju un Putina [Krievijas prezidenta Vladimira Putina] režīms.

Amerika jau sen brīdināja par Putina plāniem, bet tādas valstis kā Vācija un Francija domāja, ka joprojām ar agresoru kaut kā var vienoties. Taču mēs visi zinām vēsturi, atceramies, ka 1938. gadā arī gribēja vienoties ar Hitleru, bet rezultātā izcēlās milzīgs karš.

Diemžēl Putins šodien, lai saglabātu savu varu pār tautu un tām bagātībām, kas ir Krievijai, gatavs iznīcināt Ukrainu, un pēc tam uzpirkt jebkuru politiķi, kas viņam palīdzēs.

Viņš cilvēkiem neko nejautā, pensijām, medicīnai, izglītībai naudu netērē, bet gan uzpērk politiķus, žurnālistus, lielus līdzekļus novirza propagandai utt. Nabadzīga valsts, lai gan tai ir milzīgas naftas un gāzes rezerves. Tas viss jau runā pats par sevi. Diemžēl krievu cilvēki nez kādēļ to neredz.

– Tas, ka Krievijas iedzīvotāji ar to samierinās, manī tiešām raisa neizpratni.

– Varam būtu laimīgi, ka neesam piedzīvojuši tādu propagandu, bet viņi tajā dzīvo. Tomēr tas nenoņem no viņiem vainu notiekošajā. Uzskatām, ka katrs Krievijas iedzīvotājs, kurš atbalsta Putinu, ir atbildīgs par šo asiņainu karu. Domāju, ka viņi par to arī atbildēs.

Sankcijas tikai pastiprināsies, un viņi tikai tagad sajutīs, ko nozīmē dzīvot totalitārismā. Agrāk daļa vien klusēja, bet šodien šie cilvēki būs spiesti saprast, ka tas viss nepaliek bez sekām. Katra tauta ir atbildīga par savu valdību. Ja viņi ievēlēja šo diktatoru, tad lai redz, kādi tam ir rezultāti.

Mēs diemžēl to šodien redzam slepkavībās, izvarošanās, marodierismā. Mēs ļoti skaidri saprotam, ka tas jāaptur, pretējā gadījumā mums mierīgas dzīves nebūs nekad. Šis režīms jāiznīcina.

– Cik ilgi šis karš vēl varētu turpināties?

– Karš varētu beigties ļoti ātri, ja tagad visa pasaule mums palīdzētu ar vajadzīgiem ieročiem. Mūsu armijai ātri gūt panākumus un atbrīvot savas pilsētas liedz pretgaisa aizsardzības sistēmas trūkums.

Krievija pret Ukrainu izmanto visu, kas šajā 140 miljonu iedzīvotāju lielajā valstī ir, lai arī tā apgalvo, ka mums nav iespēju aizstāvēties pat nedēļu.

Arī Lukašenko [Baltkrievijas vadonis Aleksandrs Lukašenko] teica, ka mēs noturēsimies, augstākais, četras dienas. Paldies Dievam, esam jau noturējušies vairāk nekā 100 dienas, un ir liela apņēmība, saņemot vajadzīgos ieročus, panākt to, lai Krievijas armija mūsu valsts teritorijā nekad vairs nepaceltu galvu.

– Kā vēl Latvija var palīdzēt Ukrainai?

– Latvija mūs atbalsta politiskā plānā. Tur, kur mūsu nav, mēs ļoti lūdzam Latviju mūs pārstāvēt, un mēs saņemam atbalstu gan sarunās ar NATO, gan Eiropas Savienību (ES). Ļoti ceram šomēnes iegūt ES kandidātvalsts statusu. Un šeit Latvija ir viena no pasaules sabiedrības līderēm, kas aizstāv mūsu intereses sarunās ar tām valstīm, kas uz mūsu dalību ES raugās skeptiski, jo, raugi, Ukrainu nevarot uzņemt ES tāpēc, ka tur notiek karadarbība.

Latvija tad arī šīm valstīm skaidro, ka tāds jau arī bija Putina mērķis – radīt karadarbības situāciju, lai neļautu Ukrainai pievienoties ES. Ja iesim pa Putina ceļu, tad arī sekosim viņa politikai. Taču mums jārīkojas tieši otrādi.

Mums ir vienošanās, un mūs atbalsta Latvijas Valsts prezidents, parlaments, premjerministrs un ārlietu ministrs. Tā ir milzīga Latvijas loma – būt lokomotīvei, virzot Ukrainas intereses starptautiskajā sabiedrībā. Jo tuvāk būsim NATO un ES, jo tālāk atiesim no Krievijas un Padomju Savienības, kas būs vēl labāks piemērs bijušajām PSRS valstīm, kuru pievienošanos minētajām savienībām Putins arī negrib pieļaut.

Ukrainas piemērs būs rādītājs Krievijai, proti, ka Ukrainas tauta pati ievēlēja savu prezidentu un padzina to valsts vadītāju – Viktoru Janukoviču, kurš apzagās un pārdeva Ukrainu. Protams, ka viņam [Putinam] tās ir šausmas, jo ja Krievijas tauta sāks vēlēt prezidentu, tādi kā Putins varai tuvumā pat netiks. Vēl jo vairāk – viņus iesēdinās cietumā. Taču tagad viņš var peldēties greznībā, par miljardiem pirkt pilis, jahtas. Protams, ka šādi viņš vēlas dzīvot arī turpmāk. Tomēr tā vairs nebūs.

– Ne reizi vien izskanējis, ka Krievijas prezidents ir nopietni slims. Kā jūs to vērtējat?

– Nezinu, nevēlos to komentēt. Jāņem vērā, ka viņš tomēr vairs nav jauns cilvēks, un mēs bažījamies, ka šādā vecumā Putinam var būt arī daudz citu iemeslu neieredzēt visu pasauli. Jo viņam ir ļoti daudz naudas, bet viņam to neļauj tērēt pēc savas patikas – opozicionāra Alekseja Navaļnija komanda seko līdzi tam, kur un kā viņš dzīvo utt.

Tāpēc arī Putins nīst visu pasauli, bet, ja piedevām viņš vēl ir slims, tad tas ir vēl bīstamāk, jo cilvēkus neieredzēs vēl vairāk.

Tāpēc, jo ātrāk mēs likvidēsim šo režīmu, jo ātrāk tiks ieviesta vismaz kaut kāda kārtība Krievijā, kas varbūt būs citādāka. Bet mēs viņu zvērības neaizmirsīsim.

UZZIŅAI

Nepieciešamā palīdzība

Brīvprātīgajiem Liepājā ļoti noderētu papildspēki:

• cilvēki, kas ar saviem transportlīdzekļiem gatavi pārvadāt bēgļus no autoostas līdz prāmju terminālim (kaut reizi nedēļā),
• jaunieši, kuri varētu pieskatīt un nodarbināt mazos Ukrainas bērnus, kamēr viņi gaida prāmi.
• Bēgļiem ļoti nepieciešami koferi, bērni priecātos par saldumiem.
• Ikviens, kurš gatavs pievienoties brīvprātīgajiem vai sniegt atbalstu bēgļiem, aicināts sazināties, sūtot e-pastu uz: [email protected] vai izmantot lietotnes “Telegram” kanālu – helpUkraineLiepaja.

31Skatīt galeriju

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild SIA “Kurzemes Vārds”.