Jau 140 gadu Liepājas bāka ir mūsu pilsētas neatņemama sastāvdaļa. Visu šo ilgo laiku tā godam pilda savu dienestu – precīzi raida signālus, lai jūrasbraucēji atrastu ceļu uz ostu. Bāka ir dažādu notikumu mēma lieciniece – tā pieredzējusi gan negantas vētras, gan vairāku karu šausmas. Gluži kā liepājnieki. Tiesa, teju pusotra gadsimta laikā nogurusi gan.

Liepājas bāka slejas Tirdzniecības kanāla pašā malā SEZ pārvaldes teritorijā. Tā redzama no kanāla krastiem, bet sevišķi labi – no Tramvajtilta. Taču piekļūt bākai ir ļoti sarežģīti – tam nepieciešama ne tikai SEZ, bet arī Zivju konservu rūpnīcas atļauja, jo ceļā uz bāku jāšķērso šā uzņēmuma teritorija.

Būves ārējā veidolā nekas nav mainījies, kopš bāka uzcelta. Tornis veidots no lietām čuguna konstrukcijām, kas sastiprinātas ar skrūvēm. Torņa augstums (ar lampas mehānismu) ir 32,4 metri, tā diametrs pie zemes ir 6,03 metri, virsotnē – 3,36 metri. Čuguna veidņu biezums apakšējām sekcijām ir 35 milimetri, augšējām – 25 milimetri. Tornī iespējams uzkāpt pa vītņveida kāpnēm. Jānosoļo 149 pakāpieni – veseli septiņi stāvi.

Tagad bāka izskatās pagalam noskumusi un noplukusi. Liepājas Speciālās ekonomiskās zonas pārvaldes Hidrogrāfijas dienesta vadītājs Dainis Eņģelis piekrīt, ka bāka ir ļoti bēdīgā stāvoklī. Viņš stāsta, ka jau gadiem skandinājis par nepieciešamību bāku pārkrāsot gan no ārpuses, gan iekšpuses, taču saucēja balss izskanējusi tuksnesī.

Izskanējusi informācija, ka bāka, kura spītējusi sāļajiem jūras vējiem teju pusotru gadsimtu un tagad pamatīgi nogurusi, pelnīto remontu un uzpošanu tā arī nesagaidīs. Ja uzņēmējs Andris Griģis Zvejnieku alejā uzbūvēs SPA centru, bāku no jūras tam pāri vairs nevarēs redzēt. Tas nozīmē, ka nav jēgas bāku remontēt – tā būs kļuvusi lieka.

D.Eņģelis šīs bažas apstiprināja: “Ja Zvejnieku alejas rajonu apbūvēs, bāka no dienvidiem, no Bernātu puses, vairs nebūs saredzama.” Pēc Hidrogrāfijas dienesta priekšnieka teiktā, ja plāni nemainīsies, tikšot celta jauna bāka. Tā atradīsies tuvāk jūras krastam zemes strēlē starp Tirdzniecības kanālu un jūru, teju vai pie paša Dienvidu mola.

Taujāts par vecenīti, D.Eņģelis atzina, ka tās liktenis vēl neesot izlemts. Viņaprāt, saprātīgākais un vēlamākais variants būtu, ja vecā Liepājas bāka, kas ir vēstures piemineklis, tiktu pārvērsta ja ne par muzeju, tad vismaz par tūristu apskates objektu noteikti.  Bet par nopietnu šķērsli tā realizēšanai D.Eņģelis uzskata bākas pašreizējo stāvokli. Turklāt ne tikai vizuālo, bet arī drošības jomā.

“Līdzekļi bākas remontam un uzpošanai nepieciešami jebkurā gadījumā – gan tās turpmākās darbības gadījumā, gan arī tad, ja bāku pārvērš par apskates objektu. Taču otrajā variantā līdzekļus nevar prasīt ne no SEZ pārvaldes, ne no Jūras administrācijas,” uzsver D.Eņģelis.

Tas, saprotams, būtu jādara pašvaldībai. Vai pilsētas tēvi spēs novērtēt bākas patieso vērtību, atliek minēt. Taču ir ļaudis, kas to spēj. Ir neoficiāla informācija, ka pastiprinātu interesi par bāku izrāda Zivju konservu rūpnīcas īpašnieki. Tie zinātu ne tikai to, kā šo vēsturisko būvi likt lietā, bet arī to, kā ar tās palīdzību nopelnīt.

Plašāk par bākas vēsturi, tās darbiniekiem – “bāciniekiem” un neskaidro nākotni attiecībā uz tās atjaunošanu lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 27.septembra numurā Itas Cērmanes publikācijā.

Liepājas bākai, kas no tālienes labi redzama, piekļūt ir sarežģīti, jo tā atrodas SEZ pārvaldes teritorijā. Un varbūt pat labi, ka tā, jo no tālienes nevar redzēt, cik laika zobs to apgrauzis.