Laurā racionālais prāts ņem pārsvaru pār emocijām, bet sarunā visbiežāk pieminētais atslēgas vārds ir – laiks.

– Kā Valkas meitene nokļuva Liepājā, kāds ir šis stāsts?

– Stāsts ir tāds, ka ar pirmo partneri atbraucu līdzi. Viņš bija no Rīgas, darbu viņam piedāvāja vai nu Liepājā, vai Valmierā. Izvēlējās Liepāju.

– Vai pašai bija sajūta, ka Liepāja ir īstā pilsēta?

– Par to daudz nedomāju, jo nebija īsti variantu, bija attiecības. Uz Valku atpakaļ ne, jo tur iespēju ir stipri mazāk.

Jelgavā arī nejutos tā, ka varētu tur palikt. Lai gan Jelgava man ir ļoti mīļa pilsēta, bērnībā tur visus brīvlaikus esmu pavadījusi, jo mammas vecāki ir no Jelgavas.

Liepāja patika, dažas reizes biju bijusi.

Domāju, ka gan jau būs labi, un braucu līdzi.

– Vai ir labi?

– Jā, ir labi. Man pilsēta ļoti patīk. Pirmie mēneši bija grūti tāpēc, ka es nevienu nepazinu. Un tad mani uzaicināja korī dziedāt. Korī “Reverberācija” tad jau bija sava kompānija, dziedāju kādus četrus gadus.

Tad arī sāku strādāt dārzu kopšanā un ierīkošanā, līdz ar to visas ielas zināju, sāka veidoties sapratne par pilsētas uzbūvi. Ātri iejutos un apguvu Liepāju.

– Ir tie liepājnieki citādi nekā ziemeļvidzemnieki?

– Varbūt man liekas citādāki tāpēc, ka pati esmu citādāka? Jo tai periodā, ko es pavadīju Valkā, bija skola, vienaudžu savstarpējās attiecības… Šeit biju kā pieaudzis cilvēks, un tas uzreiz ir citādi. 

– Valkā uzaugāt pašā pilsētā?

– Jā, ļoti tuvu skolai. Pilsēta maza, desmit minūtēs var iziet no viena gala līdz otram, un esi pāri robežai. Dzīvoklī esmu dzīvojusi, dārza man nekad nav bijis.

– Par to gribēju runāt, iedomājoties, ka jau bērnībā varbūt mājās plānojāt dārzu?

– Nē, tā nebija. Vispār es gribēju iet studēt interjera dizainu. Taču mana labākā draudzene no skolas brauca uz iestājeksāmeniem ainavu arhitektūrā. Nodomāju, ka aizbraukšu līdzi, lai man ir rezerves variants.

Paņēma mani abās vietās, bet interjera dizainā nebija budžeta vietu. Bija ļoti dārgi, es nevarēju samaksāt.

Ainavu arhitektūrā varēja dabūt kredītu, bet tas man bija vajadzīgs tikai pirmajam semestrim, pēc tam biju budžeta grupā. Tā es nokļuvu savā vietā.

Lai gan gandarījums lielāks bija tad, kad es strādāju ārā, jo tur uzreiz redzams rezultāts. Te rezultātu nav tik viegli saskatīt uzreiz.

– Ko tieši dara ainavu arhitekts? Daudziem ir priekšstats, ka tas pats dārznieks vien ir, kas pasaka, kur iestādīt kādu koku vai puķi.

– Arī ainavu arhitekti atšķiras. Mans darbs būvvaldē vairāk ir kontrolējošs. Tiem, kuri projektē, tas ir ne tikai par puķēm un kokiem, bet par vides labiekārtošanu tā, lai cilvēkam šai vidē būtu ērti un patīkami.

– Bet darbs būvvaldē taču nav tikai kontrole, ainavu arhitektes redzeslokā nonāk arī iecerētie jaunie projekti?

– Jā, tur, kur runa par ārtelpu, vienmēr esmu iesaistīta. Tomēr

esmu tikai maziņš zobratiņš visā sistēmā,

jo pirmā ir funkcionalitāte, tad finansējums, vēl Komunālajai pārvaldei ir savas intereses, Attīstības pārvaldei savukārt – ierobežojumi, ko viņi šai projektā var attiecināt un ko nevar.

Kad saliek to bāzi, smukums iet pa virsu, nāk vizuālās detaļas.

– Projektētāji, kuri uzvar konkursos, bieži nav no Liepājas. Vai viņi izprot, kā šeit jāveido apstādījumi, ka šeit ir specifisks klimats un apstākļi?

– Tāpēc pie katras projekta izstrādes ir vairākas sanāksmes, kurās ir būvvaldes, Komunālās pārvaldes speciālisti, projektētāji. Vairākas reizes iesūta skices, mēs ejam cauri, rakstām savus komentārus.

Nepārtraukti notiek kādi labojumi, līdz galarezultātam.

– Vai esat neatlaidīgs cilvēks, kurš, ja zina, kā būtu vislabāk, dara līdz pēdējam, lai tiešām tā būtu?

– Cenšos, bet ne vienmēr izdodas. Ir kādi citi apstākļi, kuros tas nav iespējams, kuros to otru pusi nav iespējams pārliecināt. Piemēram, termiņi spiež un galīgi vairs nav laika.

Tomēr, ja es saredzu, ka kaut kas galīgi nebūs labi, esmu uzstājīga.

– Par kuriem jaunajiem projektiem Liepājā ir lielākais prieks un gandarījums?

– Kārļa Zāles laukums. Lai arī kā tur ir gājis pēc tam, tomēr no ainavu arhitekta viedokļa tur ir labi izdevies, – gan atpūtas vietas, gan zonējums, gan piekļuve ūdensmalai, gan apstādījumi.

– Šķiet, ielu pārbūves projektos netrūkst izaicinājumu, jo mājas nevar pārnest, lai būtu vairāk vietas.

– Kad projektēja O. Kalpaka ielu, es biju “garajā atvaļinājumā”. Tur vislielākā sāpe ir pazemes inženierkomunikācijas, kuru dēļ vietām nav iespējams paredzēt jaunus apstādījumus.

Man tas ir sāpīgi, jo pie katra projekta mana vēlme ir pēc iespējas vairāk zaļo zonu paredzēt.

– Un cilvēki sašutuši, ka cērt nost vecos kokus, rāda piemērus no ārvalstīm, ka var būvēt tiem apkārt un iekļaut. Tikai pašvaldība negribot pacensties.

– Jā, bet standartos ir jāiekļaujas. Ir noteikti ietvju, veloceliņu, brauktuvju platumi, rādiusi, kas jāpiemēro smagajam transportam. Ne visas inženierkomunikācijas paliek pazemē tā, kā bijis līdz šim, jāparedz jaunas.

Ikreiz cenšamies cērtamo koku skaitu maksimāli samazināt.

Nav tā, ka ļaunprātīgi cenšamies visu nozāģēt, jo nevienam tas nenāk par labu. Sevišķi par ielu projektiem sabiedrība ieciklējas, ka nauda nesmird, un domā, ka to kāds iebāž sev kabatā. Taču par šo koku nozāģēšanu neviens nemaksā, jo pašvaldība projektu pati pasūta un realizē.

Nav nekādu ieņēmumu, ir tikai zaudējumi.

– Apstādījumu uzraudzības komisijā ienāk kaudzēm iesniegumu no privātīpašniekiem, kuriem koki traucē, un īsti aizliegt cirst arī nevar.

– Mēs gan rekomendējam kokus atstāt. Viens no faktoriem, kas attur no nozāģēšanas, ir zaudējumu atlīdzība. Nevaram pateikt nē, jo tas ir viņa īpašums un viņa koks.

Taču zaudējumu atlīdzības summas mēdz būt ievērojamas. Tad jāizvēlas, vai nepatika pret koku ir lielāka vai zaudējumu atlīdzība.

– Kādas ir jūsu personiskās attiecības ar kokiem?

– Es tomēr vairāk uz racionālo pusi. Mēģinu ļoti nepieķerties, lielos projektos saskatīt ieguvumus, nevis to, ka kaut kas būs jāzaudē. Jādomā ir ilgtermiņā.

Ja nocērt 20 un iestāda 20, tad kādu laiku zaļā masa ir mazāka, bet iegūstam gan sakārtotu infrastruktūru, gan jaunus kokus, kuru mūžs būs garāks.

Personiski man patīk būt dabā, patīk tur, kur ir maz cilvēku.

Pastaigāties braucam uz Karostas mežiem pie jūras. Ja tur kāds sāktu izzāģēt un postīt, būtu drūmi.

– Ar būšanu dabā saistīti arī pārgājieni, šķiet, tas jums ir nopietns vaļasprieks.

– Draudzene mani uzaicināja pirms pāris gadiem, līdz tam nebiju gājusi. Tas ir labs iemesls satikties, jo viņa dzīvo pie Talsiem.

Satiekamies, varam visu dienu tam veltīt, noejot vidēji 25 līdz 30 kilometrus. Var no sirds izrunāties, pa ceļam garšīgas pusdienas paēst, labu kafiju padzert, uz gāzes baloniņa vārītu.

Izvēlamies maršrutus tādus, lai galamērķī būtu labs restorāns, kur vakariņas paēst. Tur ir viss kopā – savstarpējās attiecības, izkustēšanās, daba, garšīgs ēdiens. Tādas reizes ļoti uzlādē.

– Kas tik labs ir tālā iešanā?

– Katru reizi ir cits maršruts, ainavas ir ļoti skaistas.

Kustība man arī patīk. Sevišķi, ja ir laba kompānija.

Tās ir vietas, kur, nekādu citu mērķu vadīta, droši vien nebūtu nokļuvusi.

Viens no pirmajiem bija viens no “Mežtakas” posmiem Kuldīgas apkaimē, tur gājām pa mežiem, zemesceļiem, taciņām, laukiem. Katrs pagrieziens pavēra kaut ko jaunu. Bija arī ļoti karsti.

Mums vienmēr paveicas ar laikapstākļiem – ļoti karsti, ļoti auksti, vējains, lietus. Bet tas noteikti neattur.

– Varbūt varētu kādreiz iet visu “Mežtaku” pa gabaliem?

– Pagaidām tikai pa Kurzemi esam gājušas. Tas vienmēr ir laiks. Mana meitiņa maziņa bija. Nu jau viņa var mani palaist uz veselu nedēļu projām, ja kāda oma pieskata. Draudzenei arī maziņi bērniņi.

Vienmēr jāierēķina laiks turpceļam un atpakaļceļam, iešanai.

Esam domājušas par to, ka varētu aizbraukt uz Zviedriju un noiet pa Karaļa taku kādu posmu. Nu jau tēmējam drusciņ augstāk.

– Kā paliek ar dziedāšanu, vai kāds cits koris nav noskatīts?

– Pagaidām ne. Tad, kad aizgāju no kora, sāku dejot un sapratu, ka tas patīk labāk. Dziedāšana arī patika, vienkārši bija gatavošanās Dziesmu svētkiem, kas aizņēma ļoti daudz laika.

Sapratu, ka gandarījums, ko gūstu, nav tik liels, lai turpinātu.

Kustība iepatikās labāk.

– Tautas dejas vai modernās?

– Exotic Pole Dance. Kad sāku apmeklēt studiju, gāju sporta novirzienā apgūt trikus. Var sagatavot priekšnesumu pie mūzikas, bet tas ir vairāk sports. Pārējie deju pie stieņa novirzieni ir horeogrāfija pie mūzikas, tieši tas man nospēlēja.

Exotic Pole Dance dejo uz augstajiem apaviem. Koordinācijas, līdzsvara trenēšana, triki, bet mūzika aizrāva.

Pēdējo gadu gan neesmu gājusi, jo menisks saplīsa.

Varu iet pārgājienos, braukt ar divriteni, jo tur kustība visu laiku ir statiska uz priekšu, bet dejošanā un vēl uz augstajiem apaviem ir lēcieni, pietupšanās, pagriezieni, rotējošās kustības.

Kāja jau apdzijusi mazliet, bet tiešām nezinu… Varbūt jāiet un jāmēģina pielāgot kustības.

– Pieļauju, ka daļai sabiedrības ir stereotipiski priekšstati, ka pie stieņa dejo tikai striptīza klubos.

– Pilnīgi noteikti ne. Tā ir gluži tāda pati kā citas dejas – māksliniecisks priekšnesums. Tas nav nekas piedauzīgs, nav izģērbšanās.

– Liepāja piedāvā vēl ļoti daudz iespēju, ko var īstenot, var atrast sev kaut ko jaunu.

– Jā, laika pavadīšanas iespējas ir visādas. Deju, sporta, mākslas nodarbības. Vēl es gribētu uz gleznošanas meistarklasēm iet. Biju arī uz keramikas pulciņiem dažas reizes.

Grūti laikus menedžēt, jo pārsvarā viss notiek pa vakariem, bet vīram darbs ir vakaros. Vēl visam pa vidu ir bērns.

– Kā izdodas ģimenē pabūt visiem kopā?

– Brīvdienas, svētki. Mēģinām iespiest mazos brīžus pa stundiņai, pa divām. Citreiz vīrs meitu uz dārziņu ved vēlāk, lai no rīta pabūtu kopā. Skolas laikā vīram ir viens grafiks, vasarā atkal cits. Visu laiku izmaiņas.

Mums ir foršas mammas.

Ja kādreiz mums kaut kur vajag, viņas ir ļoti atsaucīgas. Mana mamma dzīvo Valkā, bet es bieži braucu ciemos. Man liekas, tagad redzu viņu biežāk nekā tad, kad dzīvoju Jelgavā.

– Liepāja tad varētu būt vieta, kur enkurs izmests un nostiprināts? Vai – nekad nesaki nekad?

– Nekad nesaki nekad. To jau nevar zināt, kā dzīve iegrozīsies. Dzīvojot Valkā, nedomāju, ka piecus gadus studēšu Jelgavā. Studiju laikā nevarēju iedomāties, ka pārvākšos uz Liepāju.

Kā jau teicu, esmu racionāla. Jāmācās arī pielāgoties.

– Vai racionālo cilvēku kaut kas spēj ļoti iepriecināt vai apbēdināt?

– Esmu arī diezgan emocionāla, bet racionālais prāts vienmēr cenšas ņemt virsroku. Ļoti daudz analizēju, sevišķi pēc ilgstošas terapijas. Meklēju cēloņus, gribu izrisināt un saprast.

– Nav tā, ka no malas kāds saka – ko tu rocies, dzīvo vieglāk!

– Es pati sev to mēģinu teikt, mācos dzīvot vieglāk. Bet tas prasa laiku.

Vizītkarte

Laura Vīva

• Dzimusi 1990. gadā Valkā.
• Pabeigusi Valkas ģimnāziju.
• Latvijas Lauksaimniecības universitātē izstudējusi ainavu arhitektūru un plānošanu.
• Papildus apguvusi koku kopšanas darba pamatus.
• Liepājā dzīvo 11 gadus.
• Strādājusi SIA “Piejūras ainava” pie Valdas Čaures.
• Hobiji – pārgājieni un dejas.
• Patīk gatavot ēdienu, bet ne tādos apmēros un tempos kā restorānā, kur izturēja mēnesi.
• Vīrs Uģis – tenisa treneris.
• Meitai Meldrai janvārī būs pieci gadi.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.