– Domai, ka tomēr jāuzraksta grāmata par Liepājas stipriniekiem, svarcēlājiem, tā pavisam nopietni pieķēries 2007. gadā. Tās tapšanas gaitā droši vien bija ne viens vien emocionāls mirklis…

– Pastāstīšu par vienu no pēdējiem. Uz grāmatnīcu “Globuss”, kas Liepājas Latviešu biedrības namā, tika atsūtīti man domātie grāmatu eksemplāri. Brangas pakas. Tās vajadzēja iznest, bet man nav atļaujas, lai ar automašīnu piebrauktu pie grāmatnīcas durvīm.

Auto noliku tirdzniecības nama “Kurzeme” stāvlaukumā un pamazām visas kastes ar grāmatām aiznesu. Smagas! Beigās, kad iekāpu automašīnā, iedarbināju motoru un ieslēdzās radio.

Tieši tajā brīdī skanēja Liepājas himna – par pilsētu, kurā piedzimst vējš. Tad gan sajutu tādu jokainu, tiešām emocionālu pacēlumu…   

– Iespējams, grāmatas nebūtu, ja bērnībā nebūtu aizrāvies ar nozīmīšu krāšanu.

– Lielākā daļa no tām bija par sporta tēmām. Pamazām kolekcionēšana kļuva apzinātāka. Interesēja un gribējās saprast, ko katra nozīmē, kāda iemesla dēļ vispār izveidota.

Tā kā smagumu celšana pašam patika un joprojām patīk, pievērsos svarcelšanas nozarei.

Kad sāku veidot grāmatas koncepciju, sapratu, ka jāsāk ar pašiem pirmsākumiem.

Ar 1889. gadu, kad Rīgas cirkā sanāca stiprie vīri, lai savstarpēji mērotos spēkiem sacensībās. Pirms tam smagumu celšana bija tikai šovs, daļa no cirka programmas priekšnesumiem.

– Atceries, kad pats sāki nodarboties ar smagatlētiku?

– Mācījos 9. klasē. 1981. gads. Kā aizgāju uz pirmo treniņu, tā pielipu tam stienim! Līdzīgi kā pasakā velns pielipa Sprīdīša burvju sprungulītim. Tā ar svaru celšanu treniņos darbojos joprojām. Daru to sev.

Svaru celšana man patikusi un patīk joprojām.

Sākumā īsu brīdi trenējos pie Anatolija Zdesenko, pēc tam pie Gunta Kalna, kuru joprojām uzskatu par treneri ar lielo burtu viņa attieksmes dēļ.

Kad modē nāca spēka trīscīņa – darbojos Viktora Pevko klubā “Sanita”. Sākot darbu policijā, apmeklēju klubu “Jaunība”, bet tagad jau labu laiku eju uz Māra Šveiduka klubu “Lāčplēsis”.

– Ja nepazīstamam cilvēkam vajadzētu par sevi īsi pastāstīt, ko viņam teiktu?

– Liepājnieks ar diezgan pamatīgu dzīves pieredzi. Strādājot policijā, daudz kas redzēts, piedzīvots. Iepriekš paredzētas un tad novērstas ne tās labākās lietas.

Šo savu pieredzi cenšos izmantot, arī tīri pedagoģiski, lai sagatavotu cilvēkus izvairīties no apdraudējumiem, laikus tos novērst. Piemēram, esmu lasījis lekcijas skolēniem un studentiem.

Ir radusies iecere veidot un izdot vēl vienu grāmatu. Šoreiz ar drošības un pašaizsardzības padomiem ikvienam. Parastajiem cilvēkiem. Neparastos apsargā miesassargi.

Šī grāmata, protams, nebūs tik bieza un apjomīga kā par Liepājas svarcēlājiem, bet ceru, ka kādam informācija par pašaizsardzību noderēs.

Teksts top, pamatojoties uz paša pieredzi, uz to, kas piedzīvots, aptverts, saprasts.

– Ja reiz esi Pašvaldības policijas priekšnieka amatā, tad tev piemīt vadītāja talants. Pastāsti vēl par citiem saviem talantiem!

– Iznākusī grāmata liecina – protu rakstīt, apkopot informāciju. Labprāt uzstājos skolēnu, studentu auditorijās.

Par šo prasmi paldies jāsaka Vitas Pētersones vadītajam dramatiskajm pulciņam, kuru skolas laikā nedaudz apmeklēju.

Vēl sadarbojos ar Liepājas Universitāti, kurā lasu nelielu lekciju ciklu topošajiem sociālajiem darbiniekiem.

Runājot par to, kā augu savā ģimenē, mamma nekad nelika šķēršļus tam, lai es būtu tas, kas esmu.

Paldies viņai par to. Mamma gādāja grāmatas, kuras lasīju. Kad biju mazāks, kopā gājām uz teātri, kino. Tas pamazām veidoja iekšējo bāzi, iekšējo inteliģenci.

No visa redzētā, no cilvēkiem, ar kuriem būts kopā, tā nemanāmi kaut ko esmu aizguvis, ko atzinu par labu esam. Tanī pašā laikā no citu pieredzes sapratu – kā dara viņš, tā noteikti nevajag darīt.

– Bērnībā reti kurš puika nepastrādā kādu nedarbu vai izdara to, ko nedrīkst…

– Biju apaļīgs puika, kuram reizēm sanāca atskriet pēdējam (smejas). Tāpēc arī iekūlos vienās otrās ziepēs, jo citi paguva pamukt ātrāk!

Reiz, ciemojoties pie drauga, pagalmā vajadzēja mukt no liela suņa. Draugs ātri pārlēca pāri žogam. Mani paglāba mugursoma, kas bija uz pleciem. Suns iekodās tajā, kamēr mēģināju tikt uz žoga.

Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados grāva nost vecās mājas, kas starp tagadējo Peldu un Rakstvežu ielu, lai celtu jauno sadzīves pakalpojumu namu. Mēs, 10. skolas puikas, tur šiverējām un ložņājām ar lielu interesi. Tagad pats stāstu, ka vecās mājās nav droši iet.

Cik nav sēdēts kāpās un lūkots, kā padomju robežsargi sargā pie jūras krasta uzrušināto smilšu robežu.

Nebija lielāka prieka, kā nemanāmi pieskriet tai klāt un ar kāju iemīt vienu pēdu. Tad ātri raut fraku atpakaļ uz kāpām!

– Kā parasti sākas tava darba diena?

– Vispirms eju uz dežūrdaļu pie atbildīgā dežuranta, lai uzzinātu, kas noticis naktī. Tālāk uz kabinetu pie datora. Katru rītu kopā ar vietniekiem pārspriežam aktuālāko.

Ik pa brīdim kāds klauvē pie durvīm, lai risinātu darba jautājumus. Kā jau jebkurā iestādē.

– Savulaik strādāt uz policiju devies ar stingru pārliecību?

– Pēc dienesta armijā, lai arī bija piedāvājumi, par miliča darbu vispār nedomāju. Tolaik jau tā vēl bija milicija. Tad man bija svarīgi strādāt, lai nopelnītu naudu, bet deviņdesmito gadu sākumā sāku lūkoties pēc stabila darba.

Biju izdomājis, ka tomēr gribu strādāt policijā.

Dažu apstākļu sakritības dēļ Valsts policijā neiestājos. Aizgāju pieteikties tagadējās Pašvaldības policijas priekštecē Municipālajā policijā. Tajā vairāk bija jūtama nacionālā nots. Izvēli neesmu nožēlojis.

– Ja tā īsi, kā strādājāt tolaik, kad tikko sāki, un kā šodien?

– Kad sāku Municipālajā policijā par kārtībnieku, kopš iestādes dibināšanas bija pagājuši tikai četri ar pusi gadu. Toreiz laiki bija pavisam citi, risināmās problēmas arī.

Nevienam no mums nenāca prātā par kaut ko sūdzēties vai pēkšņi aiziet, jo darbs ir grūts. Ar entuziasmu darījām savu darbu, pildījām pienākumus, nesūdzoties par šķēršļiem.

Lai arī sakaru un transporta līdzekļu bija maz un ne pārāk kvalitatīvi, tas netraucēja paveikt uzdoto – izskatīt iesniegumus, apkalpot izsaukumus, nodrošināt kārtību sava iecirkņa teritorijā. Daudz patrulējām kājnieku režīmā.

Īpaši bija jārūpējas par vizuālo izskatu. Formas tērpam vienmēr jābūt tīram, izgludinātam un, kā saka, “uz figūru”. No formas nekad neesmu kautrējies.

Likumpārkāpumi bijuši vienmēr, bet mūsdienās, salīdzinot ar laiku pirms gadiem trīsdesmit, dzīve tomēr kļuvusi nedaudz drošāka.

Tā sauktajos “skarbajos deviņdesmitajos” daudz biežāk zaga un laupīja. Notika uzbrukumi cilvēkiem, kuri beidzās ar smagiem miesas bojājumiem.

Nav jau tā, ka šajā laikā pārkāpumu vairs nav. Arī šodien cilvēki dzer pāri mēram. Alkohola, narkotisko vai toksisko vielu reibumā veic noziedzīgus nodarījumus. Nokrīt, guļ uz ielas.

Noteikti var apgalvot, ka daudziem no tiem, kurus Pašvaldības policijas darbinieki nogādā atskurbtuvē, policisti ir izglābuši dzīvību. Paldies par to pateicis tikai retais.

Tas, kas bija toreiz un ir arī šodien – cilvēki rīko ģimenes skandālus, traucē kaimiņus, nekopj savas teritorijas, izmet gružus vietās, kur nedrīkst, nerūpējas par mājdzīvniekiem, smēķē neatļautās vietās.

Tātad – paši nav likumpaklausīgi un arī savus bērnus neaudzina atbilstoši mūsu sabiedrībā pastāvošajām likuma un ētikas normām.

– Esi domājis, kāpēc tā notiek?

– Ļoti lielai daļai no tiem, kuri izdara dažādus likumpārkāpumus, tas šķiet kaut kas pieņemams, nevis nepieņemams.

Piemēram, vēlu naktī skaļa ballīte dzīvoklī vai sētā, nedomājot par kaimiņiem. Ģimenes skandāls ar kliegšanu un kaušanos. Automašīnas novietošana tur, kur pašam ērtāk, neņemot vērā Ceļu satiksmes noteikumus un tādā veidā apdraudot citus satiksmes dalībniekus. Gan gājējus gan braucējus. Un tā tālāk.

Ja pašvaldības policists konstatē pārkāpumu, izraksta protokolu un jāmaksā sods, tad tam bijis iemesls. Saņemot sodu par pārkāpumu, vajadzētu saprast un neatkārtot izdarīto kļūdu. Visiem būs drošāka dzīve.

– Kā pašam šķiet – vai policista darbā gūtā pieredze nav uzlikusi  zīmogu?

– Grūti pateikt. Droši vien. Piemēram, šobrīd man kā apmeklētājam gandrīz nemaz neinteresē lieli masu pasākumi. Pietiekami ir strādāts un vēl tiks strādāts, lai nodrošinātu sabiedrisko kārtību šajos pasākumos. Labāk aizeju uz teātri vai sporta sacensībām.

Tad, kad esmu aizbraucis uz citu valsti kā tūrists, ik pa brīdim sevi domās pieķeru, ka analizēju apkārtējo situāciju no policejiskā skatu punkta.

Arī tos cilvēkus, kuri vēlas kontaktēties ar tūristiem, pamanu ātrāk, nekā viņi mani. Izvērtēju – vai viņš nav bīstams…

Jā, bijuši gadījumi, kad ieslēdzu savu policista acu skatienu. Un tas, kurš gribēja nākt klāt, visu saprot pareizi un aiziet garām.

– Kā atbildētu uz šādu jautājumu: kāpēc vispār ir vajadzīga policija?

– Lai kādu brīdi nesāktos kaut kas nekontrolējams, neparedzams. Ko rāda dzīve? Pat ar visu to, ka policija ir un strādā, notiek tik daudz nelikumību.

Ar policiju mēdz baidīt bērnus. Tā nevajag darīt. Dzīvē tie, kas plānojuši darīt sliktas lietas, dažreiz mēdz apdomāties un nedarīt. Kāpēc? Jo ir bail no policijas.

– Ikdienas darbā droši vien jāpieņem daudzi lēmumi, ar savu parakstu tos apliecinot. Tas viegli vai grūti?

– Tad jautājums: kāpēc man tas ir jādara? Atbilde: tāpēc, ka bijis pārkāpums. Nebūtu pārkāpuma, man nebūtu jāpieņem viens vai otrs lēmums.  

Patiesībā jau neparakstu tikai lēmumus, jo saņemu arī daudzus iedzīvotāju iesniegumus.

Piemēram, saukt pie kārtības kaimiņu, kurš nesavāc aiz sava suņa, pārtraukt pusaudžu pulcēšanos kādā sētā vai kāpņu telpā. Apsekot konkrētas adreses, lai mazinātu vandaļu nodarītos postījumus. Dažādu sadzīviska rakstura lūgumu ir daudz.

– Vai kādreiz arī šaubies, lēmumu pieņemot?

– Lēmums ir jāpieņem. Ja cilvēks uzskata, ka esmu pieņēmis nepareizu lēmumu, pastāv iespēja to apstrīdēt tiesā. Mans vārds nav pēdējais.

– Vai zini, ko padotie domā par tevi kā par priekšnieku?

– Neko sliktu acīs nav teikuši! (Smejas). Nešķiroju darbiniekus, dalot viņus mīluļos un nemīluļos. Ir kolēģi, ar kuriem vairāk nekā divdesmit gadu esam strādājuši kopā.

Kā pieredzējušajiem, tā jaunajiem pajautāju: “Kā iet?” Citu reizi pasaku tieši: “Aizej notīri zābakus!” Vai atgādinu to, kas varbūt nemaz nebūtu jāsaka: “Uzliec cepuri, laukā ir auksti!”

Teikšu godīgi – pēc sava tagadējā amata neskrēju un pēc tā netiecos. Tā vienkārši sanāca.

Bet, ja man uztic pienākumus, tad nemāku pret tiem izturēties bezatbildīgi. Piemēram, pilsētā kaut kas notiek un man jautā, prasa atbildi – ko darīt. Nevaru atbildēt: “Man nav atbilžu variantu!”

Situācija ir jāpārzina. Jāzina, kā konkrētā brīdī rīkoties. Jābūt vismaz diviem scenārijiem un sadarbībā ar citām struktūrām vai kolēģiem jāizvēlas atbilstošākais variants.

Patiesībā policijas ikdienas darbs lielā mērā saistīts ar darbībām, tā saukto prevenciju, lai nepieļautu lielas, nopietnas nelaimes. Darbā iegūtā pieredze ir nenovērtējams ieguvums katram policijas darbiniekam.

– Tevi ir viegli vai grūti sadusmot?

– Teikšu, ka grūti. Uztveru tā, ka jāmeklē iemesls sevī, kāpēc par kaut ko uznāk dusmas. Dusmoties pašam uz sevi negribas nevienam. Vieglāk vainot kādu citu.

Izdusmoties šad un tad atļaujos, kad esmu viens, vai arī tad, kad varu būt paškritisks un nevienu nevainot par savām ķibelēm.

– Piemēram, par ko?

– Neaizgāju uz treniņu un tādējādi apzagu pats sevi. Vai arī apēsti divi gabaliņi tortes, lai arī būtu pieticis ar vienu! 

– Tagad gada nogalē daudz tiek runāts par brīnumiem. Tici tiem?

– Grāmatas “Liepājas svarcēlāju dažādie likteņi” iznākšanu mazliet tomēr uztveru kā brīnumu… Manuprāt, brīnumi notiek kaut kādu konkrētu, uz labām lietām vērstu darbību rezultātā.

Nevar sēdēt ar klēpī saliktām rokām un gaidīt, kad parādīsies burvis, kurš izpildīs visas vēlēšanās.

Arī pasakā par Aladinu atrasto burvju lampu vispirms vajadzēja paberzēt. Brīnumi nenotiek tāpat vien.

Vizītkarte  

Uldis Novickis

• Liepājas Pašvaldības policijas priekšnieks.
• Mācījās 10. vidusskolā.
• Studēja Liepājas Pedagoģijas akadēmijā, pedagoģijas maģistrs.
• Policijā strādā no 1995. gada.
• Autors grāmatai “Liepājas svarcēlāju dažādie likteņi”.
• Hobijs un sirdslieta kopš skolas laika – literatūra, svarcelšana.
• Plāns: pievērsties materiālu apkopošanai par Liepājas spēka struktūrām dažādos laika posmos.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.