Speciālu patvertņu nav

Līdz 2024. gada 1. janvārim visām pašvaldībām savā civilās aizsardzības plānā jāiekļauj sadaļa par darbību militāra iebrukuma vai kara gadījumā.

Liepājas un Dienvidkurzemes novada sadarbības teritorijas Civilās aizsardzības plānā (CAP) šāda sadaļa jau tapusi pērn. Tajā norādīts evakuācijas koridoru un evakuācijas transportlīdzekļu saraksts, pulcēšanās vietas pilsētā un novadā, cilvēku izmitināšanas un ēdināšanas vietas, uzskaitīti pieejamie energoresursi energoapgādes traucējumu gadījumā, potenciālās bumbu patvertnes Liepājā utt.

“Balstoties uz Ukrainas pieredzi, izšķiramas divu veidu patvertnes. Pirmā veida ir speciālas slēgtas būves cilvēku aizsargāšanai, piemēram, no aviācijas uzbrukumiem. Lai atrastu šādas telpas, iedzīvotājiem jāmeklē zīmes “Patvērums” vai ”Civilās aizsardzības objekts”. Jābūt arī norādītam tālruņa numuram personai, kas atvērs patvertņu durvis briesmu gadījumā. Taču

2008. gadā Latvijas valdība lēma atteikties no civilās aizsardzības būvju uzturēšanas, un valstī nav izstrādāta tehniskā specifikācija, kas noteiktu, kādiem standartiem jāatbilst patvertnēm

un kā tām jābūt aprīkotām.

Šobrīd mēs ne uz vienas no telpām un būvēm, kas iekļautas mūsu Civilās aizsardzības plānā kā potenciālās patvertnes, nevarētu likt zīmi “Civilās aizsardzības objekts”. Iespējams, vistuvāk tam atbilst nocietinājuma būves stadiona “Olimpija” teritorijā,” stāsta Liepājas un Dienvidkurzemes sadarbības teritorijas civilās aizsardzības komisijas izpildsekretāre Nataļja Vecvagare.

Viņa norāda, ka Liepājā vislabākajā stāvoklī esošā specializētā patvertne, kas saglabājusies no padomju laikiem, atrodas ražotnes “Lauma Fabrics” teritorijā, taču tas ir privātīpašums un nav pieejams sabiedrībai.

Liepājas un Dienvidkurzemes novada sadarbības teritorijas CAP uzskaitītās patvēruma vietas, kur var paslēpties īslaicīgas apšaudes laikā: šobrīd CAP sarakstā (laika gaitā tas var tikt papildināts) ir septiņi šādi objekti Liepājā – kazemāti Zvejnieku alejā 2, pulvera pagrabs Artilērijas ielā 2, Dienvidu forti Klaipēdas ielā 150a, redāns 14. novembra bulvārī 82/86, koncertzāles “Lielais dzintars” pagrabstāvs, Liepājas Olimpiskā centra 0. stāvs un Liepājas teātra mazās zāles, Teātra ielā 3, (Latvijas Bankas bijusī filiāle) pagrabs un seifa telpa.

Šajās vietās kopumā var ietilpt 6250 cilvēki – vien aptuveni desmitā daļa no kopējā Liepājas iedzīvotāju skaita.

Kur slēpties pārējiem? “Ukraiņi iesaka izmantot daudzstāvu namu un sabiedrisko ēku pagrabus, puspagrabus, pazemes autostāvvietas, paslēpties zem tilta pārvadiem, tuneļos, patvērumu var meklēt dažādās mūra un betona konstrukcijās utt.,” uzskaita civilās aizsardzības komisijas izpildsekretāre.

Prom uz viensētām

Eksperti norāda, ka uzbrukuma gadījumā vispareizākā rīcība ir pamest pilsētu un krīzes brīdī patverties laukos. Potenciālās patvertnes Dienvidkurzemes novadā CAP gan nav norādītas.

Civilās aizsardzības komisijas izpildsekretārs un Dienvidkurzemes novada pašvaldības pārstāvis Andris Jefimovs uzreiz uzsver, ka novadā situācija ir atšķirīga.

“Liepāja ir valstspilsēta, kas jau sākotnēji būvēta citādāk. Viņi ir ņēmuši jau esošās tādas masu pasākumu vietas, kur ir iespēja patverties, un Liepājai tās arī ir vienkāršas pagrabu telpas, kas ir pielāgotas.

Principā arī pasaule rāda to pieredzi, ka lielās pilsētās ir šīs bumbu patvertnes, kas jau sākotnēji šādam mērķim speciāli būvētas.

Novadā mums nav konkrētu patvertņu, kas būtu specializētas šādam mērķim. Tādās nelielās pilsētās arī nekur pasaulē nav tādas pieredzes,” viņš saka, norādot, ka jautājums par bumbu patvertņu nelielo skaitu vai to neesamību lauku teritorijās pašlaik ir aktuāls visā valstī.

“Es ticu un ceru, ka valsts līmenī turpmāk tiks padomāts par mazākām apdzīvotām teritorijām. Varbūt var normatīvus pamainīt, par ko arī pašlaik runā. Līdzīgi, kā ir Somijā, kad jau pirms publisko ēku būvniecības obligāti tiek noteikts, ka tajās jābūt patvertnēm,” atzīmē A. Jefimovs.

Lai rastu vismaz kādu patvērumu militāra apdraudējuma gadījumā, novadnieki varot doties uz ēku pagrabiem, taču A. Jefimovs atzīst, ka tie vēl būtu attiecīgi jāpielāgo. “Bet tās ir lielas investīcijas un tur ir jābūt izpildītiem speciāliem normatīviem, kas attiecas, piemēram, uz gaisu, ūdens padevi.

Ja cilvēkam pagrabā jāuzturas, ārkārtējos gadījumos tas, no otras puses, varbūt varētu būt arī apdraudējums šīs nepielāgotības dēļ.

Tā ka došanās uz pagrabiem – tur ir gan plusi, gan mīnusi,” viņš saka.

Bet kur doties tiem, kuriem pat tā paša pagraba nav? Uz šo jautājumu A. Jefimovam atbildes nav. “Katram jāvērtē situācija. Ja ir kāds apdraudējums, tad būs arī konkrēti, precīzi rīkojumi, izejot no esošās situācijas. Tad vadību pārņem militārās struktūras un mēs pakļaujamies tām,” viņš teic.

Savukārt lauku teritoriju pluss, pēc A. Jefimova vārdiem, ir tāds, ka tajās ir daudz viensētu – mazāk apdzīvotu teritoriju, kuras nebūtu uzbrucēja primārais mērķis. “Militāra apdraudējuma gadījumā tas ir aicinājums cilvēkiem doties ārpus pilsētas,” viņš pauž.

Novadā ir uzskaitītas arī dažādas ēkas, sabiedriskās telpas, kuras vajadzības gadījumā varētu pielāgot cilvēku īslaicīgai izmitināšanai, – kopumā tās esot vairāk nekā 3000 guļvietas, galvenokārt izglītības iestādēs un kopmītnēs. “Tās mēs spētu pielāgot un nodrošināt jau tagad,” apgalvo A. Jefimovs.

Kārtība nav izstrādāta

N. Vecvagare saka: “Būšu skarba –

civilās aizsardzības infrastruktūra mums Latvijā ir kritiskā stāvoklī. Šajā ziņā mums ir krīze krīzē.”

Arī viņa min Somijas piemēru – tās likumdošanā noteikts, ka katrai publiskai ēkai, kuras platība ir lielāka par 1200 kvadrātmetriem, jābūt nodrošinātai patvertnei tās ēkas iedzīvotājiem.

Miera laikā patvertnes izmanto kā noliktavas, bet publiskās patvertnes iznomā komersantiem dažādu pakalpojumu nodrošināšanai.

Pašlaik Somijā esot ap 54 000 patvertņu, kurās varot izvietot ap 4,4 miljoniem iedzīvotāju.

Liepājas pašvaldības pārstāve cer, ka Latvija reiz sekos Somijas piemēram, pilnveidojot savu civilās aizsardzības sistēmu. “Taču līdz tam varam mācīties no ukraiņu pieredzes. Krievijas iebrukuma dēļ šīs valsts civilās aizsardzības sistēma ļoti ievērojami augusi. Iedzīvotājiem ir sīki izskaidrota rīcība uzbrukuma gadījumos.

Diemžēl mums valstī nav izstrādāta kārtība, piemēram, kā jārīkojas izglītības iestādēm, ja militārā apdraudējuma gadījumā atskan trauksmes signāls –

kas jādara pedagogiem, kas vecākiem, kuru bērni tobrīd atrodas skolās vai bērnudārzos. Ukrainā tas viss ir normatīvajos aktos atrunāts. Piemēram, ja atskan sirēna, vecākiem nav jāsteidz pakaļ bērniem uz izglītības iestādi. Pedagogiem kopā ar bērniem jādodas uz pagrabu, bet vecākiem pašiem jāmeklē patvērums un pakaļ bērniem jādodas tikai tad, kad trauksme beigusies.”

Liepājā ir apkopota informācija par izglītības iestāžu pagrabiem. Pirmsskolas izglītības iestādēs pagrabus izmanto kā tehniskās telpas un noliktavas, un tās nav aprīkotas patvertņu izvietošanai.

Savukārt skolās praktiski visi pagrabi ir ar logiem un nav iespējams tos izmantot kā patvertnes, atzīmēts Civilās aizsardzības plānā.

Trūkst cilvēku resursu

“Nav sakārtots tiesiskais, finansiālais regulējums, pašvaldībās civilās aizsardzības jomai nav atvēlēti pienācīgi cilvēku resursi, savukārt civilās aizsardzības komisijas nav administratīvais rīks, kā to bieži vien uztver nezināšanas dēļ pat valsts sektorā strādājošie.

Komisijas ir vairāku valsts iestāžu pārstāvju kopums. Atšķirībā no, piemēram, domēm civilās aizsardzības komisijām nav savas administrācijas, kas izpilda komisijas locekļu lēmumus. Komisijas izpildsekretārs var tikai nodrošināt komisijas darbu, nevis rūpēties par mācībām, plānošanas dokumentiem, infrastruktūras uzraudzību un attīstību,” klāsta Liepājas un Dienvidkurzemes sadarbības teritorijas civilās aizsardzības komisijas izpildsekretāre.

Viņa uzsver, ka Rīga ir pirmā pašvaldība Latvijā, kas izveidojusi pienācīgu Civilās aizsardzības un operatīvās informācijas pārvaldi, kuras pārziņā ir arī civilās aizsardzības infrastruktūras sakārtošana.

Vairumā citu pašvaldību civilās aizsardzības jomas pārraudzība minimālā mērā nodota pašvaldības policijas rokās, kur labākajā gadījumā par to atbildot tikai viens cilvēks.

“Mums jātiecas uz Rīgas piemēru! Nevis tāpēc, lai audzētu birokrātisko aparātu, bet lai būtu kāds, kurš atbild par kritisko infrastruktūru,”

pauž pārliecību N. Vecvagare.

“Domāju, ka tas ir laika jautājums – visticamāk, tuvākā vai tālākā nākotnē šāda atsevišķa struktūrvienība būs jāveido. Jebkurā gadījumā, ja mēs kaut ko tādu veidojam, tad pamatā ir koordinācija starp valsts struktūrām un pašvaldību. Tas ir pats svarīgākais,” pauž Liepājas domes priekšsēdētājs Gunārs Ansiņš.

Šobrīd pašvaldībai esot skaidrs, kādus cilvēkus mobilizēt ārkārtas situācijā, – gan pašvaldības struktūrvienību pārstāvjus, gan iekšlietu struktūrās strādājošos.

Pašvaldībai jādarbojas sazobē gan ar Iekšlietu, gan Aizsardzības ministriju, un koordināciju ar valsts institūcijām būtu nepieciešams stiprināt vēl vairāk.

“Plāns, kas, ko un kā dara, vairāk vai mazāk mums ir skaidrs. Es gan gribētu cerēt, ka šāda situācija mums nebūs jāpiedzīvo,” teic pilsētas mērs.

Runājot par civilās aizsardzības infrastruktūras attīstību, G. Ansiņš norāda: “Mēs apzināmies, ka civilā aizsardzība nesastāv tikai no militāriem draudiem. Ir arī plūdu riski un cita veida apdraudējumi. Līdz šim pirmā un galvenā prioritāte mums bija apturēt jūras krasta eroziju, tāpēc arī esam investējuši pietiekami nopietnus līdzekļus būnas izbūvei Šķēdē. Lai šo tēmu pilnībā pabeigtu, visticamāk, būs nepieciešams īstenot krasta stiprināšanas otro kārtu, kam būs vajadzīgas papildu investīcijas.”

Praktiski jautājumi, kas nedod mieru

Aino Salmiņš, Latvijas Pašvaldību savienības padomnieks

Pašvaldību civilās aizsardzības plāni (CAP) nekad tā īsti nebūs gatavi, jo tie visu laiku jāprecizē, un ir apmācības “Pilskalns”, ko organizē Aizsardzības ministrija, kas šos plānus arī testē.

CAP sadaļā par darbību militāra iebrukuma vai kara gadījumā iekļaujami 14 pasākumi, no kuriem tikai seši tā īsti attiecas uz pašvaldībām. Pārējie tomēr ir vairāku ministriju kompetences jautājumi.

Jāsāk ar to, ka šādu plānu gatavošanai pašvaldībām nepieciešama pilna informācija par visiem ministriju darbības algoritmiem, sistēmām, stratēģiskām rezervēm utt. Diemžēl mēs to neredzam, jo nekādas informācijas sasaistes nav.

Katrai pašvaldībai šie CAP tomēr ir stipri atšķirīgi. Līdz ar to, ja mēs šos plānus negribam formalizēt, tad mums ļoti stingri jāstrādā ar Nacionālajiem bruņotiem spēkiem (NBS). Taču arī sadarbības algoritms ar NBS ir tāds, kāds ir.

Parasti atbilde ir šāda: mēs jums piekomandēsim NBS cilvēkus, jūs viņiem visu prasiet.

Taču pašvaldību vadītāji nav profesionāli civilās aizsardzības speciālisti. Šeit mēs nonākam pie tā, ka par valsts mērķdotācijām būtu jārisina, lai civilās aizsardzības sistēmā pašvaldībās strādātu augsta līmeņa speciālisti.

Un, kā jau minēju, lai CAP plāni būtu korekti, jābūt piekļuvei gan Veselības, gan Zemkopības ministrijas informācijai, jo ir runa par pārtikas rezervēm, gan arī Valsts ieņēmumu dienesta, Valsts mežu dienesta, Veselības inspekcijas datiem utt. Ir jābūt vienotai datu bāzei ar ierobežotu pieeju.

Piemēram, kovida laikā bija jautājums, kas īpaši aktuāls varētu būt arī militārā apdraudējuma laikā, proti: kas komandē ģimenes ārstus? Neviens!

Viņi krīzes situācijās darbojas kā brīvmākslinieki, lai gan šis resurss jāizmanto apdraudējuma gadījumā.

Vēl viens jautājums ir par evakuāciju. Kovida laikā saskārāmies ar to, ka ieslodzītos un psihoneiroloģiskās slimnīcas pacientus faktiski nav kas evakuē.

Neviens īsti nav arī padomājis, ko darīt ar īpašiem stratēģiskiem objektiem pašvaldībās, piemēram, ostām. Arī šeit jābūt kaut kādai nostādnei ar ierobežotu informācijas pieeju.

Tie ir tie praktiskie jautājumi, kas mums nedod mieru. To skaitā arī par ūdenssaimniecības objektiem. No Kijivas pieredzes zinām, ka privātie uzņēmēji, kas sniedz šādus pakalpojumus, nereti bija vieni no pirmajiem, kas pazuda apdraudējuma gadījumos. Mums vajadzētu runāt, ka pašvaldības uzņēmumi ir tie, kas pēdējie atstāj aizsardzības līniju.

Vēl viens papildu risks veidojas ar lielo eksperimentu par sabiedriskā transporta iepirkumu. Izskatās, ka liela daļa pašvaldības kapitālsabiedrību būs izslēgtas no spēles. Sabiedriskā transporta pakalpojumi pēc šī iepirkuma zaudēs savu kapacitāti, un tas ir risks apdraudējuma gadījumos.

Uzskatām, ka nefinanšu mērķos lielu krīžu gadījumos tad jānosaka – ja reiz tās ir kapitālsabiedrības ar publisku nozīmi, tad viens no to uzdevumiem būtu domāt par pakalpojuma nodrošināšanu arī krīzes situācijās.

Par šiem un citiem jautājumiem vairākkārtīgi esam runājuši gan ar Aizsardzības, gan Iekšlietu ministrijas pārstāvjiem. Kaut kāds process notiek, un, protams, trenējas arī tā otra puse – ministrijas.

Ir lietas, ko līdz gada beigām nesakārtos.

Jā, pašvaldības sagatavos savus CAP plānus, varēs ziņot, ka viss ir gatavs, taču tajā pašā laikā šie plāni ir jātrenē un pie militārā iebrukuma sadaļas būs ļoti nopietni jāstrādā katru gadu.

Uzziņai

Patvertnēm piemērotas būves Liepājā

Kazemāti, Zvejnieku aleja 2. Platība 1005,5 m². Ietilpība – 500 cilvēki. Ir elektrība, apkure.

Pulvera pagrabs, Artilērijas iela 2. Platība 370,5 m². Ietilpība – 200 cilvēki. Nav elektrības, nav apkures, var patverties īstermiņā.

Dienvidu forti, Klaipēdas iela 150a. Platība 4500 m². Ietilpība – 2000 cilvēki. Nav elektrības, nav apkures, var patverties īstermiņā.

Redāns, 14. novembra bulvāris 82/86. Platība 3000 m². Ietilpība – 1000 cilvēki. Nav elektrības, nav apkures, var patverties īstermiņā.

Koncertzāles ”Lielais dzintars” pagrabstāvs (2 līmeņi), Radio iela 8. Ir elektrība, apkure. Izmantojamā platība: 1. stāvā – 589,1 m², 2. stāvā – 1306,3 m². Ietilpība – 700 cilvēki.

Liepājas Olimpiskais centrs, Brīvības iela 39, 0. stāvā 2000 m². Ēkas kopējā platība 18 000 m², 12 000 m² izmantojami patveršanās gadījumos katastrofu situācijās (izņemot tiešo aviotriecienu gadījumos). Ietilpība – 1500 cilvēki.

Liepājas teātra mazā zāle, Teātra iela 3, pagrabstāvs 668,2 m². Funkciju varētu pildīt arī ēkas 1. stāvā izvietotais seifs un tā priekštelpa, kopā 145,9 m². Ir elektrība, apkure. Ietilpība – 350 cilvēki.

Avots: Liepājas un Dienvidkurzemes novada Civilās aizsardzības plāns

Es domāju tā: Kur slēpties kara gadījumā?

Gunta Smiltniece – pensionāre:

– Tik traģiskas lietas es ikdienā neapsveru. Visticamāk, tas būtu ļoti stihiski. Domāju, ka slēptos savas daudzdzīvokļu mājas pagrabā. Tas nav piekrauts ar liekām mantām. Taču es negribu par tādām lietām pat domāt!

Martins Miļevskis – strādā kultūras jomā:

– Es pat nezinu, par to neesmu domājis. Pagrabs ir, laikam varētu patverties tur. Es gan nezinu, vai Liepājā ir kāda patvertne, kur cilvēki varētu paslēpties no bumbu un raķešu uzlidojumiem.

Romāns – invalīds:

– Droši vien pagrabā. Es gan domāju, ka viss būs kārtībā un pie mums nekāda kara nebūs. Zinu, ka Liepājā viena patvertne ir Pasta ielā – tur, kur mēbeļu veikals. Par citām nezinu.

Signe – ceļā pie ārsta:

– Par to esmu prātojusi, taču tā neesmu izdomājusi, kur slēpties. Kādreiz patvertne bija mūsu nama sētā Peldu ielā. Tā tur ir joprojām, taču nezinu, kam ir šo telpu atslēgas. Bērnībā mēs tur spēlējāmies, tur pat savulaik rīkotas mājas sapulces, bet tas bija sen.

Normunds – devies paātrinātā pensijā:

– Visticamāk, mežā! Par to esmu domājis jau pirms pagājušā gada 24. februāra. Es dzīvoju Hruščova laika mājā, ventilācijas šahta tur aizkritusi, arī tās pagrabā nepatverties. Staļina laika māju pagrabos Kūrmājas prospektā un Karostā varētu līst iekšā, bet te ir otrs jautājums: kā glābēji tiks klāt?