Zināms, ka nu jau satumst diezgan ātri un pēc pulksten septiņiem redzamība ir slikta.

Mērojot ceļu no Gaviezes uz Liepāju, pirms dzelzceļa pārbrauktuves manu, ka ceļa malā kaut kas kust un pārvietojas. Kājāmgājējs atstarojošā vestē! Ļoti nopriecājos, ka viņam tāda ir, jo bez šī tik ļoti svarīgā aksesuāra diennakts tumšajā laikā pamanīt laikus šo cilvēku nebūtu iespējams, ja vien, pasarg’ Dievs, neaizķertu vai nenotriektu.

Pabraucot vien dažas minūtes tālāk, īsi pirms iebraukšanas Grobiņā, atkal kaut kas ceļa malā pēkšņi izlec no tumsas. Midžina sarkana actiņa, un, tikai esot jau pavisam blakus, saprotu, ka tā vēsta par riteņbraucēju, kurš pēkšņi izniris no tumsas. Velosipēdam aizmugurē piestiprinātais mazais štruntiņš ir dzīvības vērtē, bet pats braucējs – absolūti neieraugāms. Diemžēl.

Savā ziņā šī bija lieliska, bet reizē satraucoša paraugstunda bērniem, kas kopā ar mani atradās automašīnā.

Cik pirmajā gadījumā kājāmgājējs tomēr bija ieraugāms, tik otrā – knapi pēdējā brīdī pamanāms.

Kā zināms, paša pieredze māca vislabāk, un nu bērniem vairs nerodas jautājums, kāpēc atstarotājs būtu jānēsā, kāda no tā jēga, kad krēslas stundā cenšos ap roku viņiem aplikt atstarojošu aproci, kas cieši apvijas apakšdelmam. Arī skolas somu rotā viens atstarotājs, vējam to plivinot, savu funkciju pildot lieliski. Šeit ir vietā sakāmais, ka drošības nekad nevar būt par daudz.

Jāsaka, ka arī pilsētvidē – lai gan ir apgaismojums – pamanīt krēslā un naktī gājējus, īpaši, ja viņi ir tumšas krāsas apģērbā, patlaban ir grūti. Tādēļ, lūdzu, nekāpiet uz gājēju pārejas, nepārliecinoties, vai autovadītājs ir jūs pamanījis. Var notikt sliktākais. Nekas, ka gājējam šajā brīdī pēc ceļu satiksmes noteikumiem ir priekšroka un spēkrata vadītājam būtu jāapstājas.

Es neattaisnoju šoferus, bet dzīvē mēdz būt visādi. Taču minūte no jūsu dzīves, kurā pārliecināties par savu drošību, ir vērta tērēšanai.

Pieļauju, ka ir grūti iztēloties, kā ir būt pie stūres, ja nekad iepriekš transportlīdzeklis nav vadīts. No malas var šķist, ka autovadītājam laukums ir viegli pārredzams, taču tā nebūt nav. Īpaši, ja ārā ir tumšs.

Dažbrīd tiešām ir vēlme kājāmgājējus iesēdināt savā auto, lai pār viņiem nāktu apskaidrība, kā tas ir. Turklāt ir dienas, kad visam plusā ir nelabvēlīgi laikapstākļi – līst, veidojas peļķes, koku lapotne, vēja norauta, uz zemes pārvērtusies slidenā žļurgā.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.