“Es feisbukā redzēju!” Tā ļoti bieži sākas ne tikai ļaužu sarunas pie kafijas, bet arī žurnālista ceļš publikācijas sagatavošanā. Sociālie mediji mēdz būt pirmā vieta, kur cilvēks pauž savu šoku, sašutumu vai sarūgtinājumu. Vietne “Facebook” pati par sevi nav ne laba, ne slikta. Tā noteikti ir viens no žurnālista informācijas avotiem, kur pamanīt problēmas vai sarežģījumus, kas varētu skart arī plašāku sabiedrības daļu.

Tomēr sociālajos tīklos, kur saskaņā ar Kultūras ministrijas veikto pētījumu piektā daļa cilvēku dalās ar nepārbaudītu informāciju, aina pārsvarā gadījumu tiek zīmēta melna vai balta. Žurnālistam būtiski ir pašam būt medijpratīgam informācijas meklējumos, jo īpaši, ja redaktors uzdevis pētīt kādu sensitīvu problēmu.

Piemēram, reemigrācija ir jūtīga tēma, par kuru sabiedrībā mēdz būt visai krasi viedokļi. Vieni ir pārliecināti, ka tikai muļķi un caurkritēji atgriežas šādā valstī, bet citi tā novērtē aizbraucējus no Latvijas.

Ļoti bieži ļaudīm patīk salīdzināt nodokļu slogu Latvijā un citās valstīs, taču, ņemot tikai vienu nodokļu pozīciju, var rasties aplams priekšstats. Kādā valstī šāda nodokļa nebūs vispār, bet kāds cits būs ievērojami lielāks. Derēs sociālo tīklu ieraksts: “Vācijā par to vispār nav jāmaksā!”, lai rastos priekšstats, ka valsts ir gādīgāka par saviem iedzīvotājiem. Bet žurnālists zinās, ka nav korekti salīdzināt minimālo algu, neapliekamo minimumu, ja pretī nenosauc, piemēram, kāda vidēji ir mājokļa īres maksa. Un ar to arī ir viltīgi. Šeit cilvēki nemēdz īrēt tikai istabiņu, kur atpūsties pēc darba dienas, bet ārzemēs strādājošie nereti gadiem ilgi dala vienu māju, lai tikai dzīvošana izmaksātu lētāk.

Profesionālim ieraksts feisbukā ir vien ierosme darbam. Piemēram, izlasu vēstījumu “atgriezāmies Latvijā, bet nejūtamies šeit gaidīti un vajadzīgi”, jo skolā bērns saņem sliktas atzīmes vāju latviešu valodas prasmju dēļ. Ar to nepietiek. Jāmeklē vēl citi informācijas avoti. Jāpajautā skolas vadībai, skolotājiem, kā viņi redz šo problēmu un, galvenais, kāds varētu būt risinājums konkrētajā situācijā. Visdrīzāk šis nav vienīgais gadījums, kad reemigrantu bērni skolā saskaras ar grūtībām. Meklēšu citu skolu, kurā ir atrasts risinājums, kā šādiem skolēniem palīdzēt iejusties un neatpalikt mācībās. Ņemot vērā, ka problēma nav lokāla, vērsīšos arī Izglītības un zinātnes ministrijā, lai noskaidrotu, kādas ir vadlīnijas.

Katrā Latvijas reģionā strādā reemigrācijas koordinators. Tā uzdevums ir palīdzēt cilvēkiem atgriezties pēc prombūtnes un iesaistīties vietējā sabiedrībā. Arī koordinatora teiktais šai publikācijai būs svarīgs – cik lielā mērā izdodas reemigrantus sagatavot reālajai dzīvei Latvijā, un kas liek viņiem piedzīvot vilšanos?

Iespējams, arī šajā punktā mans žurnālista darbs neapstāsies. Šis ir teorētisks piemērs, praksē atbildes uz jautājumiem visbiežāk rada jaunus jautājumus un nākamos meklējumus. Žurnālistika neaprobežojas ar kopēšanu un dalīšanos, publikācija ir iedziļināšanās un izpētes rezultāts.

MATERIĀLS TAPIS AR LATVIJAS VIDES AIZSARDZĪBAS FONDA FINANSIĀLU ATBALSTU.