Jo tas nav sports, tas ir teātris, kur jebkas spēj parādīt jebko, ja vien radošā komanda radījusi precīzu kodu un iedevusi atslēgu skatītājam. Šoreiz neapšaubāmi tā ir.

Izrādi par futbolu “Uzvara ir mirklis” vislabāk raksturo banālais apgalvojums “nekas tāds līdz šim nav redzēts”. Trīs aktieri, pieci dejotāji un beigās vēl bariņš Liepājas futbola skolas jauno talantu ar treneri.

Viss ir īsts, jo mums stāstīto un rādīto apliecina sporta vēstures fakti, bet tai pašā laikā šis stāsts ir absolūti oriģināls un pastāv tikai šīs divas stundas slapjajā futbola laukumā mūsu acu priekšā.

Sākums mani nemaz uzreiz neievelk. Aktieri Arturs Krūzkops, Kristiāns Karēļins un Jānis Kronis ir trīs mazas, uz ripojoša dīvāna sēdošas vai izklaidus esošas figūriņas plašajā laukā.

Nav viegli izsekot, kurš runā, kuras personas stāstā iederas konkrētajā brīdī teiktais. Taču uzrunā personiskais, smeldzīgā atklātība par to, kā viņu pašu dzīve savijusies vai atvijusies no futbola.

Trīs svešinieki, kas dalās ar intīmo un sāpīgo, kā jau teātrī tas notiek, kļūst par skatītāja tuviniekiem, kuriem jūt līdzi.

Veids, kādā aktieri un dejotāji režisora Valtera Sīļa un horeogrāfes Kristīnes Brīniņas izrādē izstāsta Latvijas futbola izlases veiksmes stāstu pirms nepilniem 20 gadiem, kad mūsējie sensacionāli nospēlēja neizšķirti ar Turciju un iekļuva Eiropas čempionāta finālturnīrā, uzrunā gan dedzīgos fanus, kuri sīki var atsaukt atmiņā spēles epizodes, gan cilvēkus, kuri neko nezina par šo sportu.

Šai kontekstā atceros 2004. gada jūniju. Kāds, kuram futbols bija pasvešs, man vaicāja, vai Jāņi bija forši, un es atbildēju: “Jā, riktīgi labi, varēju noskatīties visu spēli ar Nīderlandi!”

Līgot biju aizbraukusi kopā ar draugiem mūziķiem, kuri piedalījās ziņģu lielpasākumā Valkā. Programma man bija visai vienaldzīga, taču otrpus skatuvei bija lielais ekrāns, uz kura translēja Latvijas izlases spēli Eiropas čempionātā.

Nevaru izskaidrot maģiju, kā tas nācās, ka, izrādei ritot, aktieru mudināta, saucu sportistus atbalstošo “Latvija! Latvija! ” tā, it kā piederētu saujiņai mūsu fanu milzīgajā stadionā Stambulā.

Kā pārdzīvoju par Māra Verpakovska nogāšanu pie soda laukuma, it kā viņš patiešām tur gulētu zemē. Kā neelpoju bailēs par neizdošanos, kad mūsu jaunie futbolisti izlases spēlētāju lomās palēninātā horeogrāfijā stiepa spēles pēdējās minūtes.

Bija tikai absolūti imersīva klātbūtnes sajūta – vienlaikus Stambulā pirms tiem daudzajiem gadiem un vienlaikus šeit, rezerves laukumā. To laikam dēvē par mākslas brīnumu.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.