Žurnālistam izlemt šo jautājumu nebūt nav vieglāk kā citās profesijās strādājošiem cilvēkiem. Vienīgā priekšrocība varētu būt ietrenētas prasmes pētīt, meklēt informāciju, uzdot jautājumus. Taču vadīties tikai pēc sava darba pieredzes arī nevar.

Kad gatavoju priekšvēlēšanu publikāciju, sarakstu pārstāvjiem jautājumus nosūtīju, norādot gan termiņu, gan atbilžu apjomu. Šķiet dīvaini tie politiķi, kas vispār ignorē piedāvājumu izteikties. Sarunāties ar visu sabiedrību, atbildēt arī uz neērtiem jautājumiem ir jūsu darbs!

Būt zvaigznei saujiņai sev pietuvinātu vai nekritisku apjūsmotāju nav nekāda māksla.

Vēl nācās secināt, ka daļa sarakstu pārstāvju, kaut arī nav nekādi zaļknābji politikā, laikam domā, ka pastāv kaut kāda maģiska iespēja nemanāmi iesūkties laikraksta slejās ar saviem vārdu plūdiem. Kā citādi izskaidrot to, ka iesūta palagus, lai gan lūgti nosaukt trīs soļus vai atbildēt piecos teikumos.

Tāpat, ja problēma jau definēta jautājumā, kāpēc tā atbildē vēlreiz jāizklāsta? Smējos – visdisciplinētākie izrādījās tie politiķi, par kuriem balsot man nenāk ne prātā.

Tieši pirms četriem gadiem biju kārtīgi izsijājusi partijas, sietā bija aizķērušās divas. Vēlēšanu sestdienas rītā tā arī gāju uz iecirkni, kratot to sietu, lai aizķeras viena – īstā. Laikam par traku sapurināju…

Jā, esmu vēlētāja parastā, kura dažu personāžu rīcību un lēmumu dēļ pievīlusies politiskajā spēkā, par kuru atdevu savu balsi. Tomēr neapgalvoju, ka Saeimā un valdībā iekļuvušie šī saraksta politiķi četrus gadus būtu tikai vārījuši ziepes un braukuši auzās.

Un visādas stulbības sadarījuši un sarunājuši arī tie, kuru listi sestdien metīšu vēlēšanu urnā.

Lai par ko arī balsotu, jārēķinās ar blaknēm. Nav ideāla saraksta, kurā visi mīļi, nav nevainojamas partijas un politiķu, kam sirds kā dimanta oliņa bez neviena melnumiņa. Nav arī ideālas valsts, kurā nekad neviens necieš, nevienam nekā netrūkst un no debesīm manna birst tieši tādā daudzumā, cik saiet pavērtās mutēs.

Ja kāds kaut ko tādu apgalvo, nu jau laiks būt nobriedušiem un pēc vairāk nekā 30 gadiem demokrātiskā valstī saprast, ka tāds muldētājs un brīnumu solītājs nav laižams Saeimā, tādam jāiet uzstāties gadatirgos.

Dzīvojam tādā vēsturiskā laikposmā, kad nedrīkst neiet uz vēlēšanām savu savtīgu dusmu un neapmierinātības vai tīrākā slinkuma un neizlēmības dēļ. Tā darot, patiešām radīsim to neizdevušos valsti, par kādu ir tik viegli sūroties.

Pirms atkal dziedāt veco dziesmu, ka ”tāpat nekas nemainīsies”, varbūt vienkārši izdarīt savu minimumu – aiziet un nobalsot!

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.