Koncertzālē ar starptautisku vērienu izskan operas simtgades svinības, muzejā ver vaļā Zuzānu kolekcijas izstādi, iepazīstinot ar Padega, Sutas un Vidberga darbiem. Teātrī četras izrādes trīs dienās, un kur nu vēl pasākumi citās kultūrvietās.

Skatoties Hektora Berlioza dramatiskās leģendas “Fausta pazudināšana” uzvedumu, reizēm aizmirsās, ka jāelpo. Pilnasinīga opera ar režiju, scenogrāfiju, tērpiem, gaismām un kustībām.

Lai arī režisore un solisti ir importēti, tomēr šis ir īsts Liepājas projekts.

Ar mūsu simfonisko orķestri, kas koncertos jau regulāri apliecinājis spējas iejūtīgi un apburoši palaist pa priekšu operdziedoņus, ar maestro Imantu Resni, kurš ir un paliek neatņemami mūsējais. Un koris “INTIS” – īsts brīnums!

Sākoties darbībai uz skatuves, pētīju – ahā, valsts koris “Latvija” dzied kora balkonā, priekšplānā darbojas aktieru vai dejotāju grupa, bet kur tad pieteiktie mūsu koristi? Izrādās – tie aktieri un dejotāji! Piedevām dzied sarežģītajā franču valodā un visu paveikuši divās nedēļās.

Lepnums par savējiem, par Liepāju ir milzīgs. Vēl lielāks nekā pēc Berlīnes filharmonijas orķestra koncerta šī gada pavasarī. Jo svarīgāk ir radīt notikumu, nevis rādīt notikumu.

Godīgi sakot, ar zvaigznēm pārsteigt šeit jau kļūst arvien grūtāk. Pats par sevi saprotams, ka izcilā koncertzālē uzstājas pasaules līmeņa mākslinieki.

Kļūt par Eiropas kultūras galvaspilsētu, apmaksājot rindu zvaigžņu, varētu kurš katrs, būtiska ir spēja izdarīt pašiem, un to ar operas simtgades pasākumiem esam pierādījuši.

Stāsts par Faustu, kurš jaunības atgūšanas dēļ noslēdz līgumu ar nelabo, ir zināms daudziem. Mefistofelis vilina, skaistā Margerita kārdina, atteikties neiespējami. Arī šajā uzvedumā sarkanā tērptais Mefistofelis ar vieglu roku regulē pasauli, tomēr man likās svarīgs kas cits – kā rodas iespēja viņam to paveikt.

Režisori Huanu Inesu Kano Restrepo bija fascinējis stāsts, ka Rainis Gētes lugu tulkojis cietumā, tāpēc arī Mikaela Spadačīni Fausts izskatās pēc mūsu klasiķa. Un izrāde sākas ar to, ka viņu iemet cietumā.

Tā kā skatuves iekārtojums ar daudzajiem grāmatplauktiem liek domāt, ka darbība noris bibliotēkā vai pētnieka kabinetā, šķiet – kāds te ieslodzījums? Man iestudējums sniedz atbildi – tas ir Fausta prāta cietums. Zinātnieks ir atsities pret sava intelekta spēju sienām un griestiem, kritis depresijā un garlaicībā. Kamēr viņš meditē par dzīves bezjēdzību ar indes pudelīti rokās, Faustam apkārt noris karš, cilvēki, kuri tikko draudzējās, tagad nogalina cits citu. Ne jau Mefistofelis – viņš tikai noraugās.

Vecā Eiropa ir tāds noguris Fausts, kas, ieslodzīts savu sasniegumu labklājībā, grib arvien jaunas baudvielas. Tad arī līgums ar nelabo šķiet adekvāta cena, kamēr tepat blakus notiek nāves pļauja.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.