Atceros, reiz trauksmainajos deviņdesmitajos man iedeva pastūrēt žiguli, vadītājam pašam turpinot darboties ar pedāļiem, un no tā brīža manā apziņā uz ilgiem gadiem nosēdās atziņa, ka šis nudien nav domāts meiteņu rokām, līdz pie mūsdienu auto stūres pārliecinājos par pretējo.

“Bet, protams! Sieviete!” – vēl joprojām neskaitāmi pašpārliecināti mačo noelšas, redzot iešķībi novietotu auto vai neveiklāku manevru. Nemaz nerunājot par izraisītu sadursmi. Viena otra dāma arī cenšas no visas sirds, lai izvēdinātu naftalīna smaku no šī aizvēsturiskā aizsprieduma ielocēm.

Smago avāriju ar upuriem uz Liepājas šosejas izraisīja sieviete ar viltotu autovadītāja apliecību. Liepājas puses likstu hronikā regulāri pavīd autovadītājas kunga dūšā, kuras paveicies izķert policijai.

Tomēr statistika joprojām rāda – agresīvo džigitu un dzērājšoferu nospiedošs vairums ir vīriešu dzimuma.

Arī pie sākumā minēto lielo mašīnu stūres totālā pārsvarā sēž vīrieši. Tā sacīt, tas jau nav sieviešu darbs, vai ne? Sievietei pieklājas smalkas nodarbošanās, kur savukārt pieklājas būt jaunai, slaidai, labi ģērbties un smaidīt. Ne tikai gadi, pat gadsimti mijas, tomēr daļā sabiedrības priekšstati tie paši arhaiskie.

Nesaprotu, kāpēc neviens nebrīnās, ja sieviete vada trolejbusu vai tramvaju. Mana mamma (ne jau no labas dzīves pēc izjukušas laulības) strādāja par trolejbusa vadītāju un tieši darba vietā laimīgi iepazinās ar tēti.

Varbūt darbs pilsētas transportā ir draudzīgāks sievietei. Nav jādodas tālu prom no mājām, maiņu darbs ļauj brīvajās dienās veltīt laiku ģimenei. Tomēr pat pilsētas maršrutos ļoti maz sieviešu vada autobusus.

Varbūt tās ir manas ilūzijas, bet domāju, ka sievietēm nebūtu vienalga, ka mazs puika viens pats vizinās un izkāpj pieturā vientuļā vietā laukos.

Viņas neliktu ārā skolnieciņu, kuram mājās aizmirsusies braukšanas karte. Nepaceltu balsi uz pasažieriem, kuri kaut ko nav zinājuši vai sapratuši. Vakarā pirms maiņas neiztrekterētu litru šņabja. Netaisītu rebes ar kroņa degvielu, jo nevēlētos bērnus satikt tikai cietuma apmeklējumu laikos.

Vārdu sakot, esmu par sievietēm transportā. Īpaši tāpēc, ka bēdīgā situācija ar darbaspēku rāda, ka visa cēlā runāšana par zaļo dzīvi un sabiedriskā transporta priekšrocībām būs tukšas vēja šalkas, ja vien steigšus netiks atrisināts šoferu trūkums.

Pēc gadiem desmit gandrīz visi tie vīri ar sirmajām galvām, kas mūs šodien pārvadā, vairs to nespēs darīt un tikai nakts murgos trūksies augšā no atmiņām par divsimt darba stundām mēnesī.

Protams, par grašiem arī sievietes nebūs ar mieru vadīt autobusus. Lai ķertos pie atbilstošas lielās kategorijas tiesību iegūšanas, kas izmaksā dārgi, ir jāzina, ka izraudzītā profesija būs adekvāti atalgota.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.