Sākums bija restorānā ”Palmas”, divus gadus papildus arī Ziemupes muižas restorāns. Tagad Loreta saimnieko ”Hoijeres krogā”, kas atrodas interjera muzeja ”Hoijeres kundzes viesu nams” pirmajā stāvā un ”Stenderu konditorejā”, kas turpat otrajā stāvā.

Dzirkstoši smejot, uzņēmēja saka: ”Dzīvē eju ar taisnu muguru, bet deguns noteikti nav mākoņos. Es protu būt pateicīga”.

– Kā sanāca, ka tu, Rīgas meitene, tagad sevi sauc par liepājnieci?

– Jā, esmu šeit deklarējusies un sevi Rīgā vairs neredzu nekādi. Droši varu teikt, ka liepājniece esmu jau piecus gadus un pilsēta man tiešām mīļa un tuva.

Meita šeit gāja bērnudārzā un nu jau mācās otrajā klasē. Pērn pirms 1. septembra, skolas gaitu sākuma, tuviniekiem šķita, ka mēs abas tomēr brauksim atpakaļ uz Rīgu, bet nē. Mana pārliecība bija skaidra – mēs paliekam Liepājā.

Nezinu, vai drīkstu sevi tā saukt, bet esmu lepna, ka esmu liepājniece.

Jurisprudence ir mana stiprā puse, bet tā palikusi otršķirīgā lomā. Smaidot saku, ka mana tēva uzņēmējdarbības gēns ņēmis pārsvaru pār mammas – juristes – gēnu, jo savulaik tēvam Rīgā piederēja vairāki restorāni.

– Kā noprotu, jurisprudences studijas neizvēlējies nejauši.

– Mamma ir juriste, brālis advokāts. Pati no 1. klases zināju, ka mācīšos tikai un vienīgi par juristi. Kad bija 20 gadi, tēvs piedāvāja vadīt vienu no saviem restorāniem, bet uzskatīju, ka tā nav mana joma. Pēc augstskolas diploma iegūšanas astoņus gadus kā juriste nostrādāju Rīgas domē Administratīvajā komisijā.

Kad piedzima meita, domas sāka mainīties un sapratu, ka neatgriezīšos iepriekšējā darba vietā, jo pa šo laiku paspēju iepazīt restorāna biznesa aizkulises, uzkrāt nelielu pieredzi šajā jomā un saprast, ka sabiedriskā ēdināšana ir tas, ar ko vēlos turpmāk saistīt savu dzīvi.

Bet vispār dzīvē daudz kas bijis … Pat kandidēju no Kurzemes reģiona Saeimas vēlēšanās. Pietrūka tikai vienas balss, lai iekļūtu Saeimā.

– Šogad uz Saeimu nekandidē?

– Nē, kaut gan vienmēr esmu bijusi aktīva un izdarīga. Studiju laikā vadīju Studentu padomi. Vēlāk biju Centrālās vēlēšanu komisijas locekle, strādāju Saeimas frakcijā. Atskatoties šķiet, ka biju visur… Bet šobrīd noteikti nejūtu vajadzību kandidēt, jo tas dzīves posms ir izdzīvots.

– Bet kāpēc Liepāja?

– Vairāk nekā pirms divdesmitiem gadiem Liepājā tika iegādāts īpašums ar domu, kur vasarās atpūsties un rudenī palikt pēc teātra izrāžu apmeklējuma, jo Liepāja vienmēr ir patikusi.

Meitai bija nepilni trīs gadiņi, kad ieraudzīju sludinājumu, ka viesnīca ”Poriņš” meklē uzņēmēju, kas varētu saimniekot restorānā. Ja godīgi, no manas puses pieteikšanās bija pilnīga avantūra.

Vēlāk pavāre, kura joprojām strādā manā komandā, atzina, ka mana ierašanās virtuvē bijusi tik enerģiska, ka viņa nodomājusi: ”Kas nu tagad sekos…”.

Patiesībā restorānu biznesā biju iesācēja, bet ar lielu apņemšanos, ka mēģināšu. Biju jauna un nepieredzējusi spēlētāja Liepājas restorānu biznesā. Mainīju nosaukumu, nosaucot par restorānu ”Palmas”.

Oktobra sākumā ar toreizējo viesnīcas īpašnieku noslēdzu līgumu un jau 30.decembrī pēc pamatīgas rekonstrukcijas atvēru ”Palmas”. Nokomplektēju darbinieku komandu, bet labu laiku pati no rītiem viesnīcas viesiem servēju brokastis. Daudz ko darīju pati un biju klātesoša, paralēli restorāna atvēršanas darbiem. Bet tas ir manā dabā turēt roku uz pulsa.

Ne vienu mirkli neesmu uzskatījusi, ka, ja man pieder restorāns, varu neko nedarīt un lepni dzert kafiju. Visu laiku sevi ir jāpierāda un Liepājā tas bija un ir ne mazāk grūti kā Rīgā. Gribas pasmaidīt, kad kādas viesnīcas īpašniece publiski stāsta, ka viņai nācies viesnīcā mazgāt grīdu. To darījuši un dara visi uzņēmēji, kuriem ir savs viesmīlības vai ēdināšanas bizness. Esmu gan grīdas un traukus mazgājusi, gan restorānā viesus apkalpojusi un to uztvērusi pašsaprotami, jo tas taču sagādā prieku un gandarījumu.

– Restorāns ”Palmas” bija pazīstams ar saviem vakara brančiem.

– Bijām vieni no pirmajiem, kas tos piedāvāja liepājniekiem. Zinu, cik nepatīkami atteikt atnācējiem, jo zālē vienkārši vairs nav brīvu galdu. Arī tādi laiki tika piedzīvoti. Guvu lielu pieredzi, pēc pasūtījumiem apkalpojot banketus lieliem uzņēmumiem, sākām arī piedāvāt izbraukuma banketus. Ar komandu pierādījām savu varēšanu.

Zini ko uztveru kā lielāko komplimentu? Piemēram.

Kad pēc sarunas ar pāri, kurš organizē savas kāzas, viņi man pasaka: ”Mēs gribam, lai jūs klājat mums kāzu galdu. Pat negribam iepriekš zināt, kas būs uz galdiem, jo zinām, ka viss būs lieliski”.

Atzīšos, ka man svarīgi, lai pasaka paldies. Manas meitenes reizēm atgādina, ka par banketu taču samaksāts, bet man svarīgi tomēr saņemt šo paldies.

Bija beidzies kovida pirmais gads, kad atkal pamanīju sludinājumu. Ziemupes muiža meklēja uzņēmēju, kas apkalpotu restorāna viesus. Pie sevis nodomāju: ”Kāpēc ne?” un sākām veiksmīgu sadarbību.

Pirms tam tikai savām meitenēm pajautāju: ”Brauksim uz Ziemupi? Darīsim?”. Viņas atbildēja: ”Protams. Kā tu teiksi, tā arī darīsim!”. Divus gadus paralēli darbam ”Palmās” braucām strādāt uz Ziemupes Muižu.

– Kā tas bija iespējams?

– Pateicoties manai komandai, kura nekad nav bijusies darba. Kopš pirmssākumiem mainījušies tikai daži darbinieki. Laikam protu savējos iedvesmot un saliedēt. Vienmēr esmu apzinājusies, ka es viena bez komandas neesmu nekas.

Taču vadīt kolektīvu ir jāmāk. Būt par visu un visiem atbildīgai nav vienkārši. Savā pieredzē sliecos domāt, ka arī bez algas ir kaut kādas citas nemateriālas lietas, kas darbiniekiem svarīgas. Atceros tēva teikto, ka restorānu bizness uzņēmējam patiesībā ir hobijs. Ja tā nav, tad strādāt tikai un vienīgi naudas dēļ būs grūti, pat neiespējami.

– Kas notika ar ”Palmām”?

– Viesnīcu nopirka jaunais īpašnieks un man uzteica līgumu. Jāatzīst, ka šis restorāns man bija kļuvis kā otrs bērns, tāpēc šķiršanās izvērtās ļoti sāpīga mums visiem, kas tur strādāja. Šķita, ka tās ir beigas un dzīve apstājusies. Ko darīt tālāk?

Bet tad nāca Hoijeres krogs. Sākām gatavoties kroga un Stenderu konditorejas atvēršanai. Nu šiverēju pa abiem interjera muzeja stāviem kā baronese! Pamazām mums veidojas sava publika, piemēram, klienti, kuri uzkāpj otrajā stāvā, lai panašķotos ar karsto šokolādi, kādu liķierīti un kūkiņu.

– Kā raksturotu aizvadīto vasaru Hoijeres krogā?

– Bija darbīgs laiks. Vasara un tūristi, – tas ir patīkami. Nāk atsauksmes no Cēsīm, Valmieras un citām Latvijas vietām. Kroga ēdienu baudīja gan vēstnieki, gan ministri. Jā, tas viss bija jauki, bet vasara beigusies.

Teikšu atklāti, ka vissvarīgākie mums tomēr ir mūsu viesi liepājnieki, taču daudzi joprojām nezina par šo vietu – Hoijeres krogu.

Daudzi domā, ka esam atvērti tikai līdz pulksten 18 tāpat kā muzeja telpas. Daļai šķiet, ka krogu var apmeklēt tikai komplektā ar muzeja apskati. Rudens būs laiks, kad uzzināt par mums!

Jāatzīst, ka aizvadītā vasara man ļoti patika saistībā arī ar izbraukuma tirdzniecību koncertdārzā ”Pūt, vējiņi!”, papildus iespēja iepazīstināt ar Hoijeres krogu ārpus ierastās vides.

– Tam bija savs uzstādījums, jo nams un vide tomēr īpaša.

– Līgumā bija norādīts, ka visam jāatbilst 17., 18. gadsimta stilam. Pie keramiķēm tika pasūtīti autentiski māla trauki, lai tie atbilstu rekonstrukcijas laikā atrastajām trauku lauskām. Viesmīlēm šuva speciālus tērpus un vēl tika īstenota virkne citu prasību.

Sadarbības līgumu noslēdzu 21. decembrī, krogu atvērām jau 12. martā. Nepilni trīs mēneši, lai visu sagatavotu. Pie tam virtuvē bija tikai flīzētas sienas un rozetes elektrībai. Vajadzēja sagādāt visu nepieciešamo aprīkojumu virtuvei.

Sākumā iestājās viegla panika, bet tuvākie atgādināja: ”Tu taču gribēji kaut ko neierastu! Ir dota iespēja”. Plus vēl jāsagatavo atbilstoša ēdienkarte. Pavāres, viesmīles lasīja grāmatas par 17., 18. gadsimtu, meklēja, pielāgoja ēdienu receptes. Bibliotekāres sākumā brīnījušās, kāpēc dažām liepājniecēm tāda interese par senajiem laikiem. Kad uzzināja, ka no topošā Hoijeres kroga, tad viss tapa skaidrs.

Mums bija un ir ļoti laba sadarbība ar pašvaldību, ar Liepājas muzeja direktori Daci Kārklu un Interjera muzeja vadītāju Ievu Dzintari, lai šo visu varētu īstenot. Tagad varu teikt, ka bija interesanti un vērts iet cauri visam sagatavošanās un kroga atvēršanas posmam.

Sevi citā vietā neredzu. Man saka: ”Šī vieta tev ļoti piestāv!”. Nenoliegšu, ka atvēršana bija izaicinājums. Priekšā esošā ziema sola to pašu, taču mana komanda tai jau noskaņojusies. Izaicinājumi mums patīk.

– Kas bija pats grūtākais?

– Savienot 17. ar 21. gadsimtu, lai būtu pēc iespējas autentiskāk – atmosfēra, garša, bet tai pat laikā saglabājot mūsdienīgumu. Kaut gan salvešu vietā mēs pasniedzam linu drāniņas!

Arī pirms Hoijeres kroga manas pavāres neizmantoja liekas garšvielas, bet te īpaši uzsvaru liekam uz ēdiena dabisko garšu.

– Vari atklāt, ko labprāt pasūta?

Vēžu zupa nespēj beigt vārīties! Tā ēdienkartē uz palikšanu. Ne velti mūsu vēžu zupa kļuvusi par mazo leģendu, kas klīst Liepājā. Slavē arī teļa astes, kas pagatavotas melnās šokolādes un sarkanvīna beicē. Atzīstos, ka tas ir mans iecienītākais ēdiens. Pie mums pieejami arī vīngliemeži, varžu kājiņas u.c. No desertiem ”Buberts” un ”Peldošās salas”.

Rudenī pasniegsim asinsdesu, būs vēl citi jaunumi. Piemēram, vakariņas sveču gaismā kā krogā senatnē ar īpašu mūziku. Savukārt Stenderu konditorejā, kas nama otrajā stāvā, kopā ar muzeju organizēsim nelielas uzstāšanās, koncertus.

– Stāstot par savu darbu, izklausās, ka esi Liepājā tiešām iedzīvojusies, ar visu sirdi.

– Liepāja pievelk ar savu šarmu. Zinu, ka daudzi to atzīst un arī gribētu te dzīvot. Uz Rīgu aizbraucu vismaz reizi mēnesī un esmu ievērojusi, ka man ātri vien gribas atpakaļ uz mājām.

Iebraucu Liepājā – paliek mierīgi, un ir ļoti laba sajūta. Tuvinieki un draugi atzīst, ka šī pilsēta mani ir mainījusi.

Es esot kļuvusi vēl pārliecinātāka, šerpāka, kā jau kurzemniece. Ar to pat lepojos! Domāju, ka tas saistīts ar spēju runāt taisnu valodu. Liepāja piespēlēja iespēju iziet no ierastās komforta zonas, ko ar lielāko prieku esmu izmantojusi un turpinu izmanot.

– Pašai patīk gatavot maltītes?

Mājās gatavoju, bet labprāt dodos uz Liepājas restorāniem, kafejnīcām. Jāsaprot, kas pilsētā notiek! Sabiedriskās ēdināšanas nozare šeit ļoti piesātināta, bet katrs atradis savu nišu.

– Tavas brīvā laika aktivitātes?

– Ar meitu Karolīnu un mūsu suni Karlo dodamies pastaigās gar jūru vai Jūrmalas parku. Tā kā darba laiks nav normēts, izbaudu, ka man no rīta nav jābūt darbā pulksten astoņos. Tanī pašā laikā ir naktis, kad nevis guļu, bet domāju par risināmām darba lietām vai par tuvojošo banketu.

Vienu brīdi spēlēju tenisu, plānoju atkal atsākt. Priecājos, ka meita trenējas Liepājas Tenisa sporta skolā un viņai šis sporta veids pie sirds. Drīz jau varēsim spēlēt kopā, tikai man jāpanāk meitas līmenis.

– Ja tagad sarunu noapaļojam, kas, tavuprāt, vislabāk raksturo sievieti uzņēmēju, vadītāju?

– Vienmēr esmu uzskatījusi, ka vārdiem darīt un izdarīt ir divi dažādi saturi, nozīmes. Var darīt stundām un mēnešiem, bet izdarīt – tas ir izdarīt līdz galam. Tādēļ ir jāmāk deleģēt pienākumus un uzticēties darbiniekiem, cienīt savus darbiniekus un pamanīt viņu stiprās puses. Jābūt līderei, kura ar mirdzumu acīs vada savu komandu. Un vienmēr jādomā par jauniem izaicinājumiem.

Ja man pienāks brīdis, kad šķitīs, ka izaicinājumu par maz, meklēšu jaunus. Tā noteikti būs. Iešu ar taisnu muguru, bet deguns noteikti nestums mākoņus. Esmu pateicīga par to, kur esmu, ko daru, par cilvēkiem sev apkārt. Pateicībai jābūt pāri visam.

Bet, protams, bez ticības saviem spēkiem būtu grūti, tādēļ svarīgi, ja ik pa laikam kāds atgādina, ka viss izdosies un esi īstajā vietā.

VIZĪTKARTE

Loreta Skaburska

• Uzņēmēja, bijusī rīdziniece.
• Beidzot maģistrantūru LU Juridiskajā fakultātē, ar izcilību aizstāvējusi pētījumu ”Privātās dzīves neaizskaramība”.
• Saimniekojusi restorānā ”Palmas”, tagad rosās Hoijeres krogā.
• Karolīnas mamma.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.