– Kāpēc nolēmāt pieteikt savu kandidatūru?

– Bija sajūta, ka ir kaut kas jāmaina Liepājā, jāsāk rīkoties. Esmu radījusi savu ideju, kā mainīt Liepāju par viedpilsētu, kas ir moderna, ilgtspējīga un tehnoloģiski attīstīta. Pētot un darot sapratu, ka man nepieciešams ilgs laiks, lai to visu varētu realizēt dzīvē.

Parādījās iespēja pieteikties šajā komisijā, un

nodomāju, ka ir jāpiesakās, jo gribēju redzēt no iekšienes, kā tiek vērtēti projekti, kas liepājniekam ir svarīgs, uz ko liepājnieks ir tendēts.

Vai tiešām ar manu vīziju būs gana tam, ko esmu iecerējusi Liepājā veidot, un vai mani mērķi var realizēties?

– Vai ievēlēšana bija pārsteigums?

– Biju patiešām izbrīnīta, negaidīju tādu atbalstu. Tas ir ļoti patīkami, un pārstāvēt Liepājas iedzīvotājus, sabiedrību ir liels pagodinājums.

Komisijas pirmā sanākšana ir notikusi, iepazināmies ar konkursa laika grafiku.

– Kā domājat, kas nosvēra balsojumu par labu jums? Jo sarakstā bija cilvēki, kas daudz labāk zināmi publiskajā telpā, jo pauduši viedokļus, protestējuši, kaut ko izveidojuši.

– Varbūt tāpēc, ka publiskajā telpā esmu svaiga seja, neesmu nekur figurējusi. Varbūt mans apraksts iedvesmoja. Precīzi nemāku atbildēt.

– Vai rēķināties, ka visi cilvēki neiedziļināsies un nezinās, ka ne jau komisija lemj, kurus projektus īstenot? Var gadīties kādu dubļu šalti dabūt.

– Es par to vispār nesatraucos. Domāju, ka vajadzētu akcentēt medijos, ka mēs tikai izvērtējam, vai projekts ir realizējams.

Pārbaudīsim normatīvos aktus, vai nav pretrunu un nelikumību, un tad nodosim projektus sabiedrībai balsošanai.

– Šķiet, normatīvajos aktos jūtaties kā zivs ūdenī.

– Jā, esmu uz tu ar Ministru kabineta noteikumiem. Kā vides pārvaldības speciāliste ar tiem strādāju, arī ar citām noteikumu grupām.

Tā ir ikdiena, darba struktūra ir jāpārzina un uz noteikumiem bieži ir jāatsaucas.

– Ja pašai ir ideja, kā padarīt Liepāju viedāku, vai nebija vilinājums uzrakstīt un iesniegt savu projektu?

– Man ir tikai ideja, kura tiek pētīta, lai varētu piedalīties šādā konkursā nākamgad vai aiznākamgad.

Nepieciešams laiks un lieli līdzekļi, lai izveidotu pilotprojektus un testētu, vai tiešām Liepājai būs noderīgi. Ja mani pētījumi apstiprināsies, iesniegšu projektu.

– Vai varat pavērt priekškaru, par ko tas ir?

– Tas ir ekotehnoloģisks risinājums par atjaunojamajiem energoresursiem. Plašāk vēl nestāstīšu, jo viss ir izstrādes procesā.

Lai šādu projektu izveidotu, jāsadarbojas ar ASV, Ķīnu, jo šāda tipa materiāli Latvijā īsti pieejami nav, tie ir specifiski un dārgi.

Cerams, izdosies, jo

esmu vērsta uz sabiedrību un gribu veidot vidi sev apkārt tīkamu un lai cilvēki, kas dzīvo blakus, to novērtē.

Ja mēs cits citu novērtēsim, padarīsim Liepāju sirdī vēl tuvāku. Mana vīzija par Liepāju ir pilsēta ar tehnoloģijām, dabu un cilvēku.

– Par Liepājas vīziju būt klimatneitrālai viedpilsētai daudzi pasmejas, sak, ko māžojaties ar savām zaļajām idejām un maldināt cilvēkus…

– Es tam negribētu piekrist, jo patiesi, uz pierādījumiem balstīti zinātniski pētījumi pierāda, ka klimata pārmaiņas notiek. Latvijā un Liepājā tās mazāk izjūtam, bet es pārzinu procesus.

Tagad to šeit nav, bet vēlāk būs, un tad plātīsim rokas un teiksim: “Kā tā, kā mēs tā?!”

Vides aspekti ir neizbēgami, un jāsāk ir ar sevi. Mēs veidojam savu nākotni.

Esmu divus gadus veca bērniņa mamma, un mans mērķis ir nodrošināt, lai dēliņš dzīvotu labākā vidē, nekā es dzīvoju.

– Ko no izmaiņām jau tagad var liepājniekam parādīt un pārliecināt, ka tās notiek?

– Jūra nāk tuvāk un atņem mums zemi. Salīdzinot pagājušā gadsimta 50. gadu mērījumu datus par jūras piekrastes līniju un šodienu, var redzēt ļoti lielu atšķirību.

Tas notiek saistībā ar globālo sasilšanu, kūst ledāji.

– Ļaudis parasti saka – bet vai tad, ja nopirkšu elektroauto vai vispār ar mašīnu nebraukšu, apturēšu ledāju kušanu?

– Protams, viens cilvēks nevar izmainīt visu, bet tas viens cilvēks rāda piemēru citiem. Ja es varu, tad tu arī vari. Visi kopā mēs varam daudz vairāk.

– Ko jūs jau darāt, lai rādītu piemēru citiem?

– Šķiroju atkritumus, samazinu elektroenerģijas patēriņu, esmu videi ļoti draudzīgs cilvēks. Protams, saprāta robežās, neesmu no tiem, kas kliedz par katru lietu.

Elektroauto man nav, kādas iespējas ir, tādas ir.

Cenšos izglītot cilvēkus, kā labāk šķirot un kompostēt atkritumus, kā izmantot atjaunojamos energoresursus. Iesaku citiem to, ko pati daru.

– Kā radās interese par vidi, vai jau bērnībā?

– Bērnībā vasaras pavadīju laukos, protams, bija lauku darbi, kas man iemācīja darba tikumu, neatlaidību un cieņu pret dabu.

Biju maziņš meža gariņš, kā mana mamma saka, dabas cilvēciņš.

Pabeigusi skolu, sapratu, ka man vajag mācīties par vidi.

– Vai iegūtās zināšanas varat izmantot darbā mērniecības uzņēmumā?

– Jā, protams! Pārsvarā strādāju kā ģeodēzijas inženiere. Izstrādājam detālplānojumus, stratēģiskos ietekmes uz vidi novērtējumus. Tie visi saistīti ar vides plānošanu un problēmām.

Esmu pateicīga Liepājas Universitātei par ieguldīto darbu manī. Paralēli šim darbam kādu laiku strādāju universitātē par lektori, saistībā ar aprites ekonomiku.

– Ko dara ģeodēzijas speciālists?

– Mans rīts sākas ar tējas krūzi pie datora. Apskatu e-pastus, pasūtījumus. Tad sāku veidot projektiņus, kuriem mērnieks, bijis dabā, ir atvedis man lauka datus.

No tiem veidoju plānus, notiek maketēšana, saskaņošana ar dažādām institūcijām.

– Tāds izklāsts neizklausās sevišķi aizraujoši, bet jābūt kaut kam, kas piesaista pie šī darba.

– Aizrauj tas, ka es vizualizēju pilsētas plānojumu, maketēju lauku reģionus. Strādājam ar augstākajām tehnoloģijām, kas ir pieejamas mērniecības jomā.

Katrs projekts ar citāds un interesants, to var apskatīt no visām pusēm 3D formātā. Diena ir dažāda un krāsaina.

– Vai sanāk būt arī ārā pie mīļās dabas?

– Īpaši nesanāk, bet vasaras mēnešos labprāt kaut kur izskrienu. Vairāk to darbu es uzticu puišiem.

– Bet brīvajā laikā – joprojām meža gariņš?

– Jā, to vairāk pavadām pie dabas, uz laukiem, pie jūras, protams. Mums ir sava vasarnīca, kur atpūšamies, iekopjam savu zemīti.

– Aizrauj dārzkopība?

– Nē, man kā vides speciālistei nav to zaļo pirkstiņu! Vairāk estētika patīk, dobītes ar ilggadējiem augiem.

Kartupeļu stādīšana un viss pārējais ir bērnības trauma.

Gribu mieru, atpūsties pie dabas. Citreiz prasās kādu lociņu vai salātlapiņu iestādīt, bet kartupeļus ne.

– Vai dēliņš arī aug kā dabas bērns?

– Jā, viņš ir ļoti aktīvs. Interesē viss, kas kustas, īpaši putniņi. Man liekas, viņš vairāk ir ornitologs (smejas).

Protams, bērniem šai vecumā ne no kā nav bail, draudzējas ar dabu. Ja vecākiem tā ir sirdslieta, tad jau bērniem arī. Neizpaliek arī moči un cita tehnika.

– Par Liepāju runājat ar lielu mīlestību un rūpēm. Vai saucat sevi par īstu Liepājas patrioti?

– Jā, esmu patriote, Liepāja ir sirdij tuva, un skatos uz to ar mīlestību.

Lai gan dzimusi esmu Aizputē, daudzas vasaras tur pavadītas, visu dzīvi esmu dzīvojusi Liepājā. Te ir, ko darīt.

Liepāja ir ļoti attīstījusies, bet ir ko pilnveidot. Jāaug līdzi tehnoloģijām.

– Kā mums pietrūkst, līdz kam vajadzētu tikt?

– Liepājā spilgti iezīmējas trīs lielas nozares – mākslinieki, tehnologi un sportisti. Pilsēta vairāk akcentē sportu un mākslu, bet es vairāk gribētu tehnoloģijas.

Ventspilī ir “VIZIUM” zinātnes centrs, bet es tādu vairāk saskatītu šeit.

– Zinātnes un izglītības inovāciju centrs un “Dabas māja” iet šajā virzienā.

– Jā, bet mazs. Es gribētu kaut ko lielāku, tādu “Vauuu, ir!”. Ka Liepājā ir tehnoloģijas, mākslinieki un sportisti, šis apvienojums rada burvīgu cilvēku kopienu.

Visu potenciālu pagaidām mēs neizmantojam.

Attīstās sporta laukumi, arēnas, arī mūzika, ir “Lielais dzintars”, bet tehnoloģijām viss ir tāds piezemētāks. Gribētos plašāku, lielāku, ievērīgāku.

Liepāja ir ilgtspējīga pilsēta, ir nepieciešams šāds skatījums. Dabu un tehnoloģijas apvienojot, vispār būtu ekselenti.

– Lai gan izklausās, ka tā ir lielākā pretruna.

– Jā, bet apvienojumā ir vienkārši burvīgi – mākslas darbs. Tas ir ekotehnoloģisks skatījums.

– Arī jūsu dzimtā Aizpute attīstās, cilvēki atjauno vecās mājas, radoši darbojas.

– Es pasekoju tam līdzi. Bet, ja paskatās uz mana vecuma jauniešiem, kas Liepājā sāk kaut ko veidot, izrādās, ka vairāki ir no Aizputes! Tur šai laikā dzimuši cilvēki, kas nāk un ar savām idejām attīsta Liepāju.

– Kādas intereses un aizraušanās vēl bez vasarnīcas jums ir?

– Lielākais hobijs ir ceļošana, vairāk uz siltām zemēm velk. Gan beidzamais, gan topošais ceļojums bijis uz Ēģipti, tā ģimenei tuva sirdij. Visiespaidīgākais ceļojums bijis uz Bali.

Ļoti saista sports – basketbols, pludmales teniss, volejbols. Siltos vasaras vakaros patīk kopā ar ģimeni ar velosipēdiem braukāt pa Liepāju.

Esmu bijusi daudzās valstīs un redzējusi, kāda netīrība daudzviet valda. Cik mēs tīri un skaisti dzīvojam!

Un mēs vēl sūdzamies, ka te ir tik slikta dzīves kvalitāte. Atļaušos tam nepiekrist. Paldies Dievam, esmu dzimusi Latvijā.

– Vai ceļojumos aizbrauc līdzi arī tā sauktais profesionālais kretīnisms, kad gribas papētīt, kādas tehnoloģijas tad te izmanto?

– Jā, tā ir. Vienmēr patīk paskatīties, kā savāc un pārstrādā atkritumus, un citas lietas. Ja pie mums tā nav, tad domāju, kāpēc mēs to nevaram integrēt savā teritorijā?

Par ko cilvēki baidās, ja citur pasaulē kaut kas darbojas un nekas slikts nav noticis! Varbūt tā ir tikai nezināšana.

Piemērs ir atkritumu dedzināšanas iekārtas, ko pasaulē izmanto tik plaši un ražo elektroenerģiju, no izdedžiem veido salas.

Cilvēkiem šķiet, ka rodas dūmi un piesārņojums, bet mēs taču ejam laikam līdzi, attīstās tehnoloģijas, ir filtri. Visu var izdarīt, nenodarot videi kaitējumu. Protams, tā visa ir naudas lieta.

– Taču cilvēki netic, ka pie mums patiešām izdarīs tā, kā nākas, un grantēs drošību.

– Vajadzētu parādīt, kādas būs darbības, ja kaut kas notiks. Ja to prezentētu vizuāli, cilvēki varbūt vairāk saprastu. Terminoloģija ir diezgan sarežģīta. Ja nav par to mācījies, īsti nevar saprast.

Protams, visiem ir bail no kaut kā jauna.

Būtu jārod vieta, kur cilvēkiem iet un uzzināt papildus. Tas būtu minētais tehnoloģiju centrs, ar mini laboratorijām, kur cilvēki skatītos, kā viss notiek. Tad varbūt vairāk uzticētos zinātniekiem un ekspertiem.

Man ir bažas par drošību, bet, ja tiek parādīts, kā kaut kāds kupols uzkrīt virsū un viss ir drošībā, tad, lūdzu, dariet. Apkārt notiek kari un drausmu lietas, tāpēc drošība mums ir pirmajā vietā.

– Šīs nedrošības dēļ daudzi uzskata, ka nav jēgas ilgtermiņa plāniem, ja nezinām, kas notiks rīt.

– Tieši tā, bet nevajag dzīvot ar tādu domu galvā. Vajag dzīvot šodienu kā pēdējo dienu, bet ar cerību uz nākotni, kuru varam veidot skaistāku.

Vizītkarte

Madara Kalniņa

• Dzimusi 1994. gadā Aizputē.
• Pabeigusi Draudzīgā aicinājuma Liepājas 5. vidusskolu.
• Liepājas Universitātē iegūts bakalaura un maģistra grāds vides zinātnēs.
• Strādājusi daudzos projektos, arī kā mentore.
• Strādā SIA “Topoprojekts” par ģeodēzijas inženieri.
• Vīrs Kristaps ir IT speciālists.
• Abi audzina dēlu Kārli (2).
• Aizraušanās – aktīvs dzīvesveids, ceļošana.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.