Liepājas 389. dzimšanas dienā tiks sumināti gada liepājnieki, kuri ar savu
darbu un nopelniem pilsētas labā 2013. gadā izpelnījušies vislielāko pilsētas
iedzīvotāju atzinību.

Arī Sociālā dienesta Narkoatkarības pārvarēšanas palīdzības punkta
vadītāja  Madara Lapsa ir ieguvusi titulu “Gada liepājnieks”. Viņa sevi raksturo, kā maigu, bet ļoti prasīgu un
stingru cilvēku: “Esmu perfekcioniste un
ļoti haotiska, dažos jautājumos erudīta, citos – pavisam nezinoša; komunikabla un
ļoti noslēgta. Man, protams, ir viedoklis par sevi un to, kāda es esmu, bet es
esmu novērojusi, ka tam nav nekādas nozīmes, jo, neatkarīgi no tā, ko es
teikšu, cilvēkiem jau ir viedoklis par mani.”

Madaras ikdiena uzzinot
par nomināciju “Gada liepājnieka” titulam nemaz neesot mainījusies.
Viņa šo nomināciju viņa uztver, kā zīmi, ka darbs ir pamanīts un ir atzīts par
labu esam. “Es vēlos teikt “mūsu”, jo manā gadījumā es to uztveru par
kopēju nomināciju visam Narkoatkarības pārvarēšanas palīdzības punktam. Es esmu
tā vadītāja un “seja”, taču man tas nebūtu bijis paveicams bez savas
komandas,” atklāj M. Lapsa.

Narkoatkarības pārvarēšanas palīdzības punkta vadītāja stāsta, ka viņas
darbs ir tā vieta, kur viņa ne tikai strādā, bet arī pilnvērtīgi dzīvo. “Es domāju, ka vienīgais veids kā būt patiesi apmierinātam
ar savu darbu, ir noticēt, ka dari patiesi nozīmīgu un vērtīgu darbu. Un
vienīgais veids, kā darīt nozīmīgu un vērtīgu darbu, ir iemīlēt to, ko dari. Es
esmu pateicīga Dievam par to, ka man ir darbs, kurš man nav jādara tikai naudas
pēc.” atzīst M. Lapsa.

Narkoatkarības
pārvarēšanas palīdzības punkta darbu Madara raksturo, kā ļoti vienkāršu , bet
tai pašā laikā ļoti sarežģītu. Esot jāpaspēj veidot attiecības ar cilvēkiem un
radīt uzticību, mācīties klausīties, kā arī sadzirdēt. “Mums ir jāspēj veidot
attiecības ar cilvēkiem. Jāsaprot un patiesi jāpieņem viņus tādus, kādi viņi ir
– ar viņu smago pagātni, pašu un tuvinieku dzīvi postošajām šodienas izvēlēm un
dažkārt šķietami bezcerīgo nākotni. Un tikai tad, kad ir izdevies radīt
savstarpēju uzticību un sapratni, mēs kopā ar klientu varam virzīties uz
priekšu – soli pa solim. Tik ātri, cik klients ir spējīgs. Tik tālu, cik viņš
ir gatavs iet.”

Uz jautājumu kādi ir
nākotnes plāni saistībā ar darbu M. Lapsa atklāj, ka esot gan mazi, gan lieli
plāni no kuriem šobrīd lielākais ir rehabilitācijas centrs atkarīgajiem un viņu
ģimenēm: “Kā saka kāds mans draugs – tev taču ir jādomā jebkurā gadījumā, tad
kāpēc nedomāt lielas domas un nesapņot lielus sapņus?”

Madara Lapsa sevi jūt kā liepājnieci, lai gan
nāk no Gulbenes puses un Liepājā dzīvo vairāk kā desmit gadu. Liepājā Madara
mācās, strādā, kā arī ir apprecējusies un šeit dzimuši un aug viņas bērni.
Taču, lai Madara sevi varētu saukt par pilsētas patrioti, viņasprāt, ir
jāpaveic kas ļoti nozīmīgs Liepājas labā: “Es nevaru teikt, ka ar mani tā ir.
Bet es zinu, ka man Liepāja ir labākā pilsēta pasaulē, es esmu laimīga būt te,
un es mīlu šo pilsētu. Un, ja mēs kādu mīlam, mums taču gribas tam dot pašu
labāko, vai ne?”