Gadus piecus aktrise nebija kāpusi uz skatuves. Sarunājamies ”Piejūras slimnīcā”, Maijas kabinetā ar mīkstiem krēsliem, kur atslābt, un pilniem plauktiem rotaļlietu, tur nemaz nav sajūtas, ka esi slimnīcā.

Aiz loga – ugunīgi koša kļava, kam šajā sarunā un drāmas terapeites darbā ir sava loma.

– Kā bija atgriezties uz skatuves izrādē pēc ilgāka pārtraukuma?

– Nedaudz trauksmaini, jo vajadzēja savienot mēģinājumu procesu ar darbu un savu dzīvi.

Taču šo izaicinājumu gribēju, lai mazliet pakrāsotu savu pieredzi.

Man patika, tikai mazliet skumdina, ka izrādes atkal būs tikai pēc gada. Tāda ir dzīve. Bija forši būt kopā ar Vari Siliņu, Kasparu Godu un mūziķiem. Ar Jēkabu Nīmani šī man bija pirmā pieredze.

– Varēji skaisti padziedāt.

– Jā! Teicu komponistam, ka neesmu gājusi mūzikas skolā, tikai augstskolā mācījos dziedāšanu. Turklāt ļoti sen neesmu dziedājusi, izņemot šūpuļdziesmas bērniem.

Toties tagad mani bērni mājās dzied visas dziesmas no izrādes. Viņiem ļoti patīk, īpaši dziesma par Svepšķi.

– Vai, ieejot mēģinājumu un izrāžu ritmā, neradās ilgas atgriezties uz teātra skatuves pastāvīgi?

– Tikai teātrī – droši vien nē. Šajā gadījumā tā bija mana brīva izvēle. Repertuāra teātrī ir saraksts pie sienas, kas nosaka darbu un kādi cilvēki tur strādā.

Kamēr biju Liepājas teātrī, manas lomas bija vienveidīgas. Vai nu romantiskas bērnu lomas, vai ļoti kurtizāniskas, divas galējības.

Pa vidu kaut kā pietrūka. Ja pati izvēlos, tad zinu, kāpēc daru, un pašlaik mana motivācija bija uzturēt sevi formā. Jo jāatzīstas – man patīk būt uz skatuves! Taču ne repertuāra teātrī.

Man ir cita profesija, kurā nu jau esmu ilgāk, nekā biju teātrī.

Šeit man arī sanāk pielietot aktiera prasmes.

Reizēm nepieciešams kaut ko paspilgtināt, iedrošināt cilvēku būt nesmukam, izpaust kaut ko.

Tāpat vien izšķobīties grūti, bet, ja kāds to izdara, iedrošina, tad vieglāk ļaut sev to piedzīvot. Es jau ne tāpat vien nonācu pie šīs profesijas.

– Kā tas notika?

– Psiholoģija mani interesēja jau vidusskolas vecumā, kad tā bija eksperimentāls mācību priekšmets. Likās ļoti interesanti izzināt, kā cilvēki domā, vairāk saprast sevi.

Psiholoģija aizrāva, man likās, ka spēju empātiski uztvert cilvēkus, saprast, kas ar viņiem notiek.

Bet dzīve iegriezās tā, ka kļuvu par aktrisi. Nosacīti nejauši, jo aizgāju līdzi draudzenei.

Kad pārtraucu attiecības ar Liepājas teātri, nebija īpašas vēlmes uzreiz iet citā teātrī.

Sāku strādāt ”Rīgas Radio”. Sapratu, ka man ar to par maz, ka vajag izaugsmi. Ideja bija tāda, ka izrādēs mēs līdzpārdzīvojam, nonākam līdz atziņām.

Tas iedod emociju atbrīvošanu, būšanu saprastam, kas cilvēkiem sniedz atvieglojumu, ka es tāds neesmu viens. Izrādījās, ka psiholoģiju un teātri var savienot. Tikai drāmas terapija nav teātris.

– Iespējams, daudzi domā, ka liks spēlēt teātri un tā dziedinās.

– Nē. Drāmas terapijā izmanto lomu spēli, iejūtas lomās, reizēm izspēlē kādas situācijas. Te nav tā, ka iedod tekstu un liek nospēlēt.

Es gan mēdzu izmantot pasakas, teikas, stāstus, bet tā nav klasiska lomu spēlēšana.

Turklāt drāmas terapijā pēc būtības nevar neko izdarīt nepareizi.

Dari tik daudz, cik tu vari. Ja nesanāk, var mēģināt vēlreiz un citādi, skatīties, kas tad mainās. Viss notiek caur to, ka cilvēks kaut ko piedzīvo no cita skatu punkta.

Gadās, ka pacienti saka – ko es tur ākstīšos! Tā nav ākstīšanās, tā ir piedzīvošana. Ļoti depresīvs cilvēks šeit piedzīvo to, ka viņš var smieties, var būt jautrs, un tāpēc nekas slikts nenotiks.

Mums katram dzīvē ir savas lomas.

Tu tagad esi žurnāliste savā darbā. Es šobrīd esmu vairākās lomās – intervējamā, sieviete, māte, meita, drāmas terapeite.

Reizēm kāda dominējošā loma ir diskomforta loma, tās ir par daudz. Tad jādomā, kas ir citas lomas, kuras vajadzētu vairāk, lai līdzsvarotu sevi.

– Izklausās, ka šo metodi vajadzētu katram cilvēkam, ne tikai slimniekiem.

– Tā ir. Slimnīcā, kur strādāju, protams, specifika ir cilvēki, kuriem ir izteiktākas grūtības.

Citādi drāmas terapija der jebkuram no mums izaugsmei un sevis iepazīšanai, pilnveidošanai. Ieraudzīt, kur ir mani resursi.

Jo reizēm aizmirstas, kas tad mani stiprina un motivē virzīties uz priekšu un kāpēc.

– Tev pašai ir atbildes uz šiem jautājumiem?

– Reizēm liekas, ka ļoti skaidras atbildes, reizēm jūtos apjukusi, bet tas ir tikai normāli. Arī man ir ģimene, pienākumi, rūpes, kas ienes savas korekcijas.

Īpaši, kad jādara ļoti daudz, iestājas nogurums, un vienā brīdī ir tā – kāpēc man to vajag…

Reizēm ar to, ka citiem palīdzu, smeļos arī sev spēku. Paskaties, cik skaists dzeltens koks uz tumšām debesīm! Kad uzspīd saulīte, liekas, ka prožektors to izgaismojis, tas ir skaisti.

No mazām un skaistām lietām sastāv ikdienas labsajūta.

Ja viss sāk palikt pelēks un neinteresants, tad jājautā, kas ar mani notiek, cik esmu nogurusi, cik laika veltījusi pati savām vajadzībām, vai protu sakomunicēt ar saviem tuviniekiem par to, ko man vajag, lai varētu atjaunot savus spēkus.

Nav tā, ka man ir pilnīgi visas atbildes. Neesmu burve, bet tieši tāds pats cilvēks kā visi pārējie.

Nezinu nevienu, kurš nepārtraukti būtu apmierināts un laimīgs. Grūtības nepieciešamas, lai mēs attīstītos un nonāktu citā kvalitātē.

Apkārtējā pasaule atspoguļo to, kā mēs paši jūtamies.

Kad es gribu nopirkt jaunu sarkanu mašīnu, es visur redzu jaunas sarkanas mašīnas.

– Tātad, ja cilvēkam apkārt viss ir slikti, tad jāieskatās sevī?

– Pilnīgi noteikti. Vislielākais uzdevums, man šķiet, ir katram pieņem sevi tādu, kāds es esmu.

Nevis dusmoties uz sevi, nevis vainot sevi un nepārtraukti nosodīt, bet paskatīties, ko tad es šodien sadarīju, kas man sanāca.

Arī tad, kad man ir patiešām grūti, ko es vēl varu saņemties un pamanīt. Reizēm grūtības rodas tieši no tā, ka visu uztver kā pašsaprotamu.

Ja visu laiku daru tikai kādam citam, mans trauciņš ļoti ātri izsīkst.

Ja daru, tad tāpēc, ka man vajag, eju skriet tāpēc, ka jūtos labi, kad esmu paskrējusi.

Es gribu kādu iepriecināt, es gribu piedzīvot kaut ko jaunu, nevis – tā ir pareizi, un tā pienākas.

– Kā tu jūti, šeit strādājot, vai sabiedrība pamazām aug, mācās, pārstāj stigmatizēt cilvēkus, kuri ārstējas psihoneiroloģiskajā slimnīcā, un izlikties, ka šādas slimnīcas nav?

– Jā, tas mainās. Vairāk vīriešu sāk saprast, ka viņiem ir nepieciešams atbalsts. Joprojām pastāv uzskats, ka izdegšana, trauksme vai depresija ir kaut kas sadomāts.

”Kas ir, ka nevari saņemties?” Jā, nevar saņemties.

Tie, kas šeit guvuši pozitīvu pieredzi, aiznes to tālāk citiem cilvēkiem.

Bet stigma, protams, pastāv.

Reizēm cilvēki saka – ja es būtu zinājis, ka man te var palīdzēt, es nebūtu tik ilgi vilcis… Ir ļoti svarīgi to apzināties – ja man ir vajadzīga palīdzība, vajag to prasīt.

– Vai, mācoties par drāmas terapeiti, varēji iedomāties, ka strādāsi šāda profila slimnīcā?

– Pirmajā brīdī man bija pilnīgi skaidrs, ka es gribu savu privātpraksi, kurā būšu neatkarīga. Bet, redz, kā ir. Kad es mācījos, biju viena ar savu draugu.

Tagad man ir trīs dēli, esmu atkal pārvākusies no Rīgas uz Liepāju ģimenes apstākļu dēļ, un tas ievieš zināmas korekcijas.

Mazliet pieņemu klientus privāti, lielākoties tie ir bērni. Tā sanācis, jo iepriekš Liepājā strādāju Pusaudžu resursu centrā.

Mācību procesā es skaidri sapratu, ka tad, ja gribu stabilitāti, ir jāiet iekšā valsts institūcijās. Un man vajag stabilitāti – ar trīs bērniem.

Ideju neesmu atmetusi, vēlos paplašināt savu privātpraksi, bet termiņš atlikts nedaudz tālāk.

Lai bērni kļūst mazliet patstāvīgāki un spējīgāki paši saorganizēties. Man ir svarīgi būt kopā ar saviem bērniem, nevis palīdzēt citiem bērniem un aizmirst par savējiem.

Es gan vienmēr saku, ka neesmu terapeite ne savam vīram, ne kādam citam radiniekam.

Savā ģimenē esmu tās locekle. Protams, manas prasmes kādā brīdī var palīdzēt.

– Cik ilgi biji prom no Liepājas?

– Sanāk 15 gadi. Pēc Kultūras akadēmijas absolvēšanas štatā nostrādāju piecus gadus, tad vēl pusotru gadu piebraukāju uz izrādēm.

Nu esmu atpakaļ četrarpus gadus.

Mainījies cilvēku loks, ko satieku, tāpēc daudzi nepamana, ka es te esmu.

– Kā tev pilsēta izskatījās pēc tik ilga pārtraukuma, vai ievēroji pārmaiņas?

– Atšķirība ir tajā, kā es jūtos Liepājā. Kad ierados šeit pirmoreiz, nebiju te bijusi, jo esmu rīdziniece. Tad man likās – ārprāts, kā pilsēta izmirusi, cilvēku uz ielām nav!

Pārvācos tieši pandēmijas laikā, tad man piedzima bērns. Tā bija vienīgā nedēļa, kad laida otru vecāku klāt pie dzemdībām, un es paspēju piedzemdēt, kad tētis bija klāt. Liepāja pirmajā reizē man bija sveša, nevienu te nepazinu.

Tagad, pirmkārt, ierados kopā ar ģimeni, otrkārt, es jau pazīstu šo pilsētu. Nodzīvojot piecus gadus, tā kļūst par savējo.

Salīdzinoši bija vieglāk. Es zinu, cik pilsēta ir mierīga, kādi te ir cilvēki.

Izmaiņas ir – saceltas jaunas mājas, kaut kas skaisti atjaunots, pilsēta ir sakoptāka.

Cilvēki mainījušies, izklaides vietas ir citas, un tajās ienākusi jauna paaudze. Pati esmu piezemētāka, vairāk kopā ar ģimeni.

Manas izklaides ir bērnu ballītes. Prioritātes citas, es esmu cita.

Neesmu bez saviem tarakāniem, katram tie ir. Labi viņus apzināties, lai netraucē pārāk daudz. Un, ja traucē, tad zināt, ka šis tarakāns ir mans.

– Vai tu ej uz Liepājas teātri kā skatītāja?

– Ļoti reti. Man bija visai liels aizvainojums, kad aizgāju projām. Aiziešana nebija pārāk skaista. Biju dusmīga uz jau bijušo direktoru, uz to veidu, kā es aizgāju prom no teātra.

Man likās netaisni un negodīgi nerunāt atklāti par to, kādi plāni ir, turēt mani neziņā. Ne velti es negribēju iet uz citu teātri. Bet – tāda ir dzīve!

Šobrīd par to nepārdzīvoju, dzīve gājusi uz priekšu, esmu sevi pilnveidojusi citā lomā.

Atsevišķi teātra projektiņi ir labs veids, kā neaizmirst, ka šī arī ir daļa no manas personības, kur es jūtos ērti. Daru to, lai gūtu sev gandarījumu.

– Kas ir tavi spēka avoti, kur sevi papildināt, lai neizdegtu?

– Man palīdz būšana dabā, man nepieciešama saskarsme ar zemi, ūdeni. Reizēm esmu par maz ar ūdeni, kas ir viena no stihijām, kura man palīdz.

Rudenī rūdījāmies, ilgi gājām jūrā peldēties.

Patīk kvalitatīvi pavadīt laiku kopā ar bērniem, pabraukt ar riteņiem, uzspēlēt galda spēles. Mani atjauno tas, ka varu palaist pūķi pie jūras kopā ar bērniem.

Tuvība ar saviem tuvākajiem cilvēkiem, kad jūtu, ka esam nozīmīgi cits citam un varam būt pietiekami atklāti. Palīdz palasīt grāmatu, izglītot un pilnveidot sevi.

Resursus atjauno tālākizglītības pasākumi, kur pati varu pabūt par pacientu, izmēģināt metodes. Patīk bez steigas pagatavot garšīgu ēdienu.

Un atcerēties, pamanīt, ka ikdienā ir daudzas labas lietas, kas ar mums notiek. Arī tad, kad ir ļoti grūti.

Vizītkarte

Maija Romaško-Burkevica

• Dzimusi 1980. gada 26. augustā Rīgā.
• 2004. gadā absolvējusi Latvijas Kultūras akadēmiju dramatiskā teātra aktiera specialitātē.
• Aktrise Liepājas teātrī no 2003. līdz 2009. gadam.
• Absolvējusi Rīgas Stradiņa universitāti – mākslas terapeite ar specializāciju drāmas terapijā.
• Strādā ”Piejūras slimnīcā”, vada privātpraksi un ir brīvmāksliniece.
• Vīrs – mūziķis, basģitārists Mārtiņš Burkevics.
• Dēli Kārlis (9), Jēkabs (8) un Atis (5).

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.