Piektdienas vakars, pulksteņa rādītāji tuvojas astoņiem. Pa slapjo asfaltu aizšvīkst steidzīgu liepājnieku vadīto automašīnu riepas. Ceļā uz Grobiņu acu skats jāvērš uz šosejas malu, jo pretim savus augstos uguņus bez mitas spīdina kravu vedēji. Grobiņā Celtnieku ielas rajons kluss un tukšs. Apmetot loku uz Lielo ielu un piebremzējot pie ātrumvaļņa, ”Kurzemes Vārda” auto mazliet sabiedē naksnīgus gājējus. Kā nu ne – viņi ir divi, bet suns saitē uz abiem viens. Bākuguņu mums nav, un drauga staidzinātāji aizsteidzas tālāk.

Nogriežamies no šosejas uz Robežniekiem. ”Govs!” iesaucas fotogrāfs. Nē, viņš nelamājas par to, ka šai nestundā jābrauc strādāt, pļaviņā tiešām guļ un gremo lopiņš. Otrpus ceļam – vēl viena govs. Uz sava īpašuma zemes gulēt nevienam nevar aizliegt. Arī Robežniekos ļaudis, iespējams, iekārtojušies dīvānos pie ”Panorāmas”, jo visi logi gaiši, ielās – neviena.

Pamājam govīm un dodamies Priekules virzienā. Izmetot loku pa Gaviezi, redzam, ka cilvēki pa logiem noraugās uz mums. Te viss ir kārtībā, braucam prom, pirms vietējie paziņojuši policijai par aizdomīgu automobili.

Posmā līdz Priekulei sastopam vienu pretimbraucēju.

Aiz pilsētas robežas kaut kas kust pa ceļa malu. Kaķītis – min fotogrāfs, taču mājsēdes neievērotāja ir liela, skaista lapsa. Iegriežamies Liepājas ielā, kur 1. novembra vakarā savu kriminālziņu zvaigznes statusu ieguva divdesmitgadīgais jauneklis – sodu kolekcionārs. Vismaz šovakar un šajā brīdī viņa sekotājus vai atdarinātājus nemanām. Priekule gan daudz aktīvāka nekā Grobiņa – teju deviņi vakarā, taču ik pa brīdim pa Aizputes ielu kāds brauc vienā vai otrā virzienā.

Sirreāls izskatās pieturā gaidošais Rīgas–Vaiņodes–Priekules–Liepājas autobuss.

”Mums jau nevienu vakaru nesanāk mājsēde,” saka šoferis Ivars Krauja. Vai tad kāds arī brauc? ”Rekur viens ir,” viņš pagriežas pret tumšo salonu. Sarmīte Stunga ir mediķe, viņa jau trīs gadus strādā sociālās aprūpes centrā Aizvīķos. Šis reiss, kas bija noņemts, bet nu nesen atsākts, ir vienīgā iespēja atgriezties Liepājā. Kamēr autobusa nebija, nācies ļoti domāt, kā lai tiek mājās. Maiņa viņai beidzas astoņos. ”Tad pansionāta dežurants mani ved līdz Vaiņodei, lai es tiktu uz autobusu,” stāsta medmāsa. No rītiem nav mazāk sarežģīti. Vai nu ļoti agri uz autobusu, kas kursē caur Kalētiem, pusstundu gaidīt Priekulē otru autobusu, vai citreiz var pusceļu atvest vīrs, kurš strādā ”Kurzemes gaļsaimniekā”. Gan viņa, gan šoferis atzīst, ka pavisam nejēdzīga esot jaunā sistēma, ka autobusi vienā virzienā brauc pa tukšo. ”Ja maršruts sākas Aizputē vai Priekulē, es ceļā uz turieni nedrīkstu ņemt pasažierus. Lai gan kāds tur sliktums, tieši otrādi,” saka I. Krauja.

”Man tā nav bijis, ka nav neviena, vismaz viens ir,” vēlos braucienus šeit raksturo šoferis. Saskaņā ar pienākšanas un atiešanas grafiku autobusam Priekulē jānostāv pusstunda. Kamēr Sarmīte tiek Liepājā, tur tramvajs vairs nekursē. Vīrs, tāpat kā viņa pati, raksta pašapliecinājumu un brauc sievai pakaļ uz autoostu. Pagaidām pārbaudīti neesot, lai gan redzējusi policijas mašīnas gan Vaiņodē, gan Liepājā. ”Man jau tāpat. Šonedēļ šis būs trešais papīrs, rīt būs jau ceturtais,” smej šoferis, kuram taču arī būs jāpierāda, kāpēc naktī ar savu auto dodas uz Grobiņu. Citu iespēju nav, ”Liepājas autobusu parks” darbiniekus pa mājām izvadājot tikai pilsētas robežās. ”Par agru ir visa tā darīšana, varēja sākt mājsēdi desmitos vakarā,” viņš spriež. ”Ja veikali ciet, viss slēgts, cilvēki tāpat būs mājās, bet mēs, kuriem jāstrādā, katru vakaru vēl jātērē laiks – jāraksta papīrs.”

Iepirkties var tikt tikai brīvās dienās, saka Sarmīte.

Viņai otrs darbs ir Liepājā, narkoloģijas nodaļā. ”Nav jau mediķu, kas Aizvīķos strādā. Un nav tāpēc, ka no Liepājas normāli netiek. Vēl viena māsa brauca no Liepājas, bet apnika, ka visu laiku jādomā, kā tikt. Es braucu uz Aizvīķiem uz divām dienām, palieku pa nakti tur,” viņa pastāsta.

Rets pretimbraucējs pagadās arī atceļā līdz Liepājai. Par mājsēdi neko nav dzirdējusi stirna, kas Virgas pagastā cienīgi iet pāri lielceļam. Uz Liepājas–Grobiņas veloceliņa vēl redzam pēdējo suņa saimnieci ar mīluli. Pulkstenis ir desmit vakarā, smīlā, un ielās paliek tikai taksometri, policisti, un mājup traucas vientuļš žurnālistu automobilis.