Kopš februāra beigām Liepājas Dzīvnieku patversmē uzturas gludspalvainais tīršķirnes taksītis, kam patversmes darbinieki devuši vārdu Maksītis. Viņš pieklīdis kādā daudzdzīvokļu mājā Zaļajā birzē un ar savu skaļo balsi krietni patramdījis tās iedzīvotājus.

Lai gan patversmē Maksītis nokļuvis, kad viņa skaļo raudāšanu vairs nav spējuši izturēt kādas daudzdzīvokļu mājas iemītnieki, kas saprata, ka suņuks ir pazaudējis savus saimniekus, patversmes darbiniekiem šis dzīvnieciņš nav gluži svešs. Jau februāra sākumā to klaiņojam pa Liepāju atradusi kāda sieviete, kas agrāk pati bija paņēmusi suni no patversmes. Pēc tam, kad Maksītis nedēļu bija nodzīvojis pie viņas, sieviete tam atradusi jaunus saimniekus.

Patversmes vadītāja Anžela Dolmatova nezina, kā suņuks atkal nonācis uz ielas, taču pieļauj iespēju, ka tieši skaļās balss dēļ jaunie saimnieki ar taksīti nav varējuši sadzīvot un, iespējams, palaiduši, lai staigā tālāk. Arī, atvests uz patversmi, suņuks sākumā bijis pavisam izmisis – viņa skaļā balss likusi trūkties visiem strādājošajiem. Taču pamazām apradis ar situāciju un sapratis, ka neviens viņam pāri nedarīs, Maksītis nomierinājies. “Viņš ir gudrs, vesels un dzīvespriecīgs suņuks,” Anžela raksturo Maksīti. Sākumā tas izrādījis dzīvu interesi par patversmē mītošajiem kaķēniem. “Nezinu, vai tā bija vēlmes spēlēties vai kaut kas cits, bet viņš mūsu mazuļus ļoti gribēja tramdīt,” stāsta Anžela. Taču izdevies sarunāt, ka kaķēni ir mazi un tos aiztikt nevar. Tagad Maksītis ar dziļu interesi mazos pūkaiņus vēro, taču neaiztiek.

Beidzot suņuka raudāšana ir mitējusies, viņš paklausīgi dodas pastaigā pie pavadiņas, taču viņa mednieka raksturs ir skaidri jūtams. “Tāpēc jaunajiem saimniekiem ir jārēķinās, ka palaist brīvībā to nevar, jo, sakot dzīt pēdas, tas atkal var aizklīst prom,” saka Anžela. Ir pagājis noteiktais karantīnas laiks, un Maksītis ir gatavs doties pie jauniem saimniekiem. Patversmes darbinieki cer, ka tādi atradīsies pavisam drīz.

Kristīne Pastore,
“Kurzemes Vārds”