Lai nodrošinātu ērtu vietnes izmantošanu un uzlabotu šīs vietnes veiktspēju un funkcionalitāti, mēs izmantojam sīkdatnes. Turpinot pārskatīt šo lapu, Jūs piekrītat sīkdatņu saglabāšanai Jūsu ierīces atmiņā. Turpināt Vairāk informācijas

Otrdiena, 15. oktobris

Vārdadiena: Eda, Hedviga, Helvijs

Mamma atgriežas darbā

Atslēgvārdi vecāki | bērni | darba tirgus | attiecības

Foto: Egons Zīverts

Agrāk vai vēlāk pienāk brīdis, kad mammai pēc bērniņa piedzimšanas ir atkal jāatgriežas darbā. Visbiežāk attālināšanās "process" ir emocionāli grūts abām pusēm. Kā to sekmīgāk pārdzīvot, kā saudzīgāk pārraut ciešās saites, – būtiskākie jautājumi, uz kuriem šādā brīdī gribas rast atbildi, lai galu galā laimīga būtu gan mamma, gan bērniņš.

Lai nezūd drošais pamats

Geštaltterapeite Zane Lobānova uzskata, ka vispiemērotākais brīdis, kad mazulim pakāpeniski uzsākt bērnudārza gaitas ir no trīs gadu vecuma. "Lai gan katram bērnam tas var būt savādāk." Z.Lobānova stāsta, ka atšķiršanās no mātes var veiksmīgi noritēt arī agrāk un vēlāk par trīs gadiem, pie nosacījuma –, ja bērns jūtas droši. "Jebkurā gadījumā, vai bērns uzsācis bērnudārza gaitas no gada vecuma, vai viņš dzīvojis ar mammu mājās līdz pieciem gadiem, tas, vai bērns būs emocionāli stabils, lielā mērā atkarīgs no tā, cik psihiski vesela un stabila ir viņa māte," speciāliste norāda.

"Darba gaitas vislabāk būtu uzsākt pakāpeniski – ar pāreju no dažām stundām uz pilnu darba dienu," iesaka Z.Lobānova, "jo pēkšņs mātes aprūpes pārrāvums bērnam var būt traumatisks un saistīties ar bezpalīdzības izjūtu, ar bailēm būt pamestam un nepieņemtam". Viņa paskaidro: "Bērns pirmo dzīves gadu un arī vēl kādu laiku pēc tam pasauli uztver caur māti. Kā māte reaģē uz bērna vajadzībām – būt apmīļotam, pabarotam, būt siltumā un sausumā, tā bērns veido priekšstatu par sevi un pasauli –, cik droša tā ir. Ja mazulis raud, parasti mamma reaģē un cenšas visu ko piedāvāt. Jo skaļāk bērns kliedz, jo intensīvāk māte ap viņu rosās un cenšas noskaidrot, kas par vainu. Tā viņa aprūpē mazuļa vajadzības un bērns jūtas droši, mīlēts, vajadzīgs."

Bērnudārzs vai auklīte?

Latvijā mammas ar bērniņu var palikt mājās līdz pusotram gadam, – tik ilgs ir oficiālais bērnu kopšanas atvaļinājums. Pēc tam ir jāatgriežas darbā, citādi vieta tiks zaudēta. Tādēļ sagaidīt geštaltterapeites ieteiktos trīs gadus, līdz atgriezties darbā, vairumam māmiņu nav iespējams. Atgriešanās iemesli var būt dažādi, bet lielākā daļa mammu to dara ekonomisku iemeslu dēļ, – lai nopelnītu iztikai.

Un te rodas jautājums, vai bērnu laist dārziņā vai algot auklīti. "Es noteikti dotu priekšroku auklītei, kas mazulim varētu sniegt vairāk uzmanības un mīlestības, nekā audzinātāja 20 bērniem vienlaikus," uzskata Z.Lobānova. "Nenoliedzami dārziņā bērns ātrāk apgūst dažādas prasmes: patstāvīgi ēst, ģērbties, dalīties utt. Ko grib vecāki? Vai ir svarīgi, lai bērns uzrādītu rekordus patstāvībā un ātri attīstītos? Man tomēr būtiskāka būtu viņa pašsajūta." Lai gan, protams, ir mazuļi, kuriem bērnudārzā ļoti patīk, un tā ir viņu īstā vieta. Ātri iejūtas, un uz dārziņu iet ar prieku.

Geštaltterapeite noraida to, ka: ja bērns neapmeklē dārziņu, viņš nespēs socializēties un iekļauties apkārtējā sabiedrībā. "Tas ir mīts," viņa saka. "Patiesībā bērni, kas baudījuši mātes aprūpi līdz skolas vecumam, ir daudz drošāki, spēj izrādīt iniciatīvu, aktīvi visur piedalās, nebaidās ceļot un piedzīvot ko jaunu, jo viņiem ir šī bāzes drošība."

Atgriežoties pie tā, kāpēc bērnudārza vietā tomēr izvēlētos auklīti, Z.Lobānova saka: "Ne velti mēs dzirdam stāstus par to, ka bērnības labākās atmiņas saistās ar vecmāmiņu, vectētiņu vai auklīti, kas ar bērnu pavadījuši ilgu laiku un devuši to mīlestību, ko nevarēja sniegt māte ar tēvu." Vēl terapeite teic, ka te nav vietas neretai mammu greizsirdībai. "Ja spējam uz bērnu paskatīties bez egoisma, bet ar mīlestību, tad apzināmies, ka šī bērnam tik mīļā auklīte ir bijusi vajadzīga un spējusi sniegt kaut ko tik ļoti nozīmīgu."

"Nelauzt" bērnu

Šķiršanās sāpes katrs bērns izjūt citādi. Z.Lobānova: "Daži bērni brīdi paraud, tad atrod sev nodarbi, spēlējas un labi jūtas visu atlikušo dienu. Bet ir bērni, kas visas dienas garumā izturas depresīvi. Ar laiku viņi pārstāj raudāt, taču īsta enerģija tā arī nerodas." Geštaltterapeite teic, ka "šie bērni ir salauzti". "Viņi aptvēruši, ka raudāt un saukt pēc mammas ir bezjēdzīgi. Mamma nenāks. Un bērns jūtas nevajadzīgs un slikts. Nereti var parādīties dažādas sāpes, bez objektīva saslimšanas iemesla, lai vismaz nedaudz atgūtu mātes aprūpi."

Z.Lobānova iesaka mammām maksimāli ilgi kopā ar bērnu uzturēties dārziņā un attālināšanās procesu veidot pakāpenisku. "To var un vajag prasīt audzinātājām," viņa mudina. "Dārziņš ir sveša vide ar svešiem cilvēkiem. Vecākiem vajadzētu pirmās reizes vai pat mēnešus ievadīt bērnu dārziņā pakāpeniski. Kopīgi paspēlēties, apskatīt, kur ir jāmazgā rociņas, kur var nokārtoties, kur būs jāguļ. Ja paspēlēsies ar audzinātāju mammas klātbūtnē, viņam šī persona kļūs droša un pazīstama."

Dažkārt vecāki izmanto viltību un kad bērnu ieved grupiņā, mamma aizbēg. "Noteikti vajag bērnam skaidrot, cik ilgi te būs jāpaliek un kad mamma būs pakaļ. Bērni saprot vairāk, nekā var iedomāties," Z.Lobānova saka. Bērns var līdzi ņemt mantiņu vai spilventiņu, vai kādu citu lietu no mājām, lai rastu drošāku sajūtu. Var dot bērnam kādu uzdevumu un veidot jaunus rituālus, piemēram, pa ceļam izbērt putniem barību, bet vakaros, mājupceļā, izpētīt, kas no tā ir apēsts.

Vai vajag bērnam kompensēt laiku bez mammas? "Kompensācija būs šis kontakts ar mammu vēlāk, tikai citā kvalitātē – ar lielāku atsaucību un uzmanību," uzskata geštaltterapeite. "Turklāt bērnam ar laiku jāsaprot, ka mamma nav visa pasaule. Ka ir arī citi cilvēki." Z.Lobānova piekrīt, ka mammas bieži pārņem vainas sajūta, kad viņas agri atsākt darba gaitas. "Bet ne vienmēr, pat esot 24 stundas diennaktī kopā ar bērnu, mamma spēj būt labā garastāvoklī un adekvāti uztvert bērna prasības. Arī mammai vajag nedaudz attālināties no bērna, lai atgūtu enerģiju un sevis izjūtu. Tādēļ reizēm ir pat labāk, ja bērns dienu pavadījis ar mīļu un enerģisku auklīti, bet vakarā mamma pārnāk noilgojusies, priecīga un atsaucīga."

Uzziņai

Prakse ārvalstīs

- Šveicē nav pirmsdzemdību atvaļinājuma un arī pēc bērniņa piedzimšanas darbā jāatgriežas vēlākais pēc 14 nedēļām. 

- Beļģijā valsts apmaksāts dzemdību atvaļinājums māmiņai pienākas bērna pirmajos 4 mēnešos. Silītes ir gatavas uzņemt bērniņus un arī uzņem jau no 1 līdz 3 mēnešiem.

- Austrijā bērna kopšanas atvaļinājumu var izmantot, līdz bērns sasniedz 2 gadu vecumu, taču otro gadu apmaksā tikai, vienojoties ar darba devēju.

- Grieķijas atvaļinājuma regulējums ir īpašs ar 8 mēnešiem privātajā sektorā un 24 mēnešiem valsts sektorā.


Pieredze

Natālija Lielbērze, audzina dēlu Justu (6 g.) un meitu Elzu (1,5 g.):
"Pēc Justa, darbā atgriezos, kad viņam bija gads un trīs mēneši. Ļoti to vēlējos. Tolaik ar dēlu mājās palika auklīte. Neatceros, vai toreiz mēs ar vīru jutāmies par kaut ko vainīgi. Bērniņam bija jāiet dārziņā, vecākiem – uz darbu. Tagad, to atceroties, manī mostas vainas apziņa, jo daudz ko būtu darījusi savādāk. Emocionāli šis periods, protams, bija grūts. Īpaši no rītiem, kad viņš asarām acīs, brunčos ieķēries, nelaida mani prom. Sirds sāpēja, bet es nevarēju neatgriezties darbā, jo finansiāli nevarēju atļauties nestrādāt.

Visgrūtākais periods pienāca tad, kad dēliņš sāka iet dārziņā. Daudz slimoja, pa naktīm negulēja. Tas bija traki!

Pieļauju, ka ar meitiņu scenārijs būs līdzīgs. Plānoju, ka darbā atgriezīšos, kad viņai būs gads un astoņi mēneši. Jā, izmantošu maksimāli atļauto laiku, ko varu pavadīt mājās ar bērniņu. Centīsimies iztikt bez auklītes, bet viss ir atkarīgs no tā, kā māsiņa uzņems dārziņu.

Šoreiz es ļoti labprāt ar bērnu kopā pavadītu ilgāku laiku, bet žēl, ka tad darba vietā mani vairs negaidīs."

Anete Džeriņa, audzina dēlu Akselu (7 g.) un meitu Jasmīnu (5 g.):
"Jau gaidot savu pirmo bērnu, sapratu, ka savienot darba gaitas (tobrīd biju pedagogs pirmsskolas izglītības iestādē) ar mazuli būs ļoti grūti, bet vīrs strādā nenormētu darba laiku. Pēc gada pieteicās otrs bērniņš, un man bija skaidrs – vēl ir vismaz divi gadi, lai atgrieztos valsts darbā. Tātad vēl ir divi gadi laika, lai izdomātu, ko darīt tālāk. Kad meitiņai palika pusotrs gads, tomēr atgriezos darbā, taču uz neilgu brīdi, jo saskāros ar dažādām neērtībām. Nonācu pie lēmuma, ka šādi dzīvot negribu. Un izvēlējos pilnvērtīgi veltīt laiku ģimenei un darbam, kurā radoši realizēties. Tobrīd brīvo laiku veltīju hobijiem. Radās apkārtējo interese par manis radītām lietām, un tā hobijs pārvērtās par biznesu. Šobrīd pilnībā esmu savas dzīves un dienas režīma noteicēja. Tagad man vienmēr ir laiks sev svarīgiem darbiem, notikumiem, ģimenei un atpūtai. Es pilnībā varu savu dienu pielāgot bērnu vajadzībām."

  • Komentāri (0)
  • 0
+ skatīt visus Atlikušie simboli: 500

Pievieno komentāru

liepajniekiem.lv neatbild par rakstiem pievienotajiem komentāriem. Aicinām ievērot pieklājību, toleranci un iztikt bez rupjībām.

Portālā aizliegts ievietot:
- personas godu un cieņu aizskarošu, draudošu, apmelojošu informāciju;
-musināt uz rasu vai etnisko neiecietību;
-komentārus, kas neatbilst Latvijas Republikas likumdošanai;
- komerciāla rakstura informāciju vai jebkāda veida reklāmu un aģitāciju.

Noteikumu neievērošanas gadījumā, liepajniekiem.lv patur tiesības komentārus dzēst, slēgt iespēju komentēt un ziņot tiesībsargājošām iestādēm.

Uzmanību!!!
Lai mazinātu iespēju portālā manipulēt ar komentētāju viedokli un noskaņojumu, komentāri, kuru autori diskusijās piedalās ar vairākiem vārdiem, tiek iezīmēti pelēkā krāsā. Tā kā šis process ir tehnisks, ir iespējamas situācijas, kurās iekrāsotie komentāri var nebūt no viena autora, vai arī neiezīmētos komentārus rakstījusi viena un tā pati persona.

Sabiedrība

Saistītās ziņas

Pamanīji neatbilstošu saturu? Būsim pateicīgi, ka par to informēsi mūs!