Anna Kalita ir jauna māmiņa, kuras ikdiena aizrit trīsgadīgās Izabellas un vienu gadu vecā Kristiana pavadībā. Lai gan Annas četrus gadus ilgais dekrēta atvaļinājums beidzās februārī un viņa atgriezās darbā Liepājas teātrī, kur strādā par pārdošanas projektu vadītāju, ņemot vērā pašreizējo situāciju, sieviete ir atpakaļ mājas rūpēs. Tomēr tas nebūt nav viss. Lai dzīve būtu interesantāka, Anna studē arī ekotehnoloģijas Liepājas Universitātē un šobrīd raksta maģistra darbu.

“Godīgi sakot, īsti neatceros, ka mēs bērnībā tā speciāli būtu svinējuši māmiņdienu. Nenoliedzami, tas ir labi, ka ir šāda starptautiski atzīta diena, kad mammas samīļot un apsveikt. Kamēr bērni ir mazi, protams, visa atbildība māmiņdienas organizēšanā gulst uz vīra pleciem,” smejas Anna. Mammas sveikšana Kalitu ģimenē sākoties jau pašā rīta agrumā, kad bērni ierodoties ar ziediem un pārsteidzot mammu ar brokastīm gultā, vēlāk seko kopīga fotosesija, kas nemanāmi kļuvusi par tradīciju, un kāda kopīga aktivitāte. “Galvenais šajā dienā ir mīlestība un ģimeniska laika pavadīšana, skaistas pusdienas vai vakariņas. Tomēr es pati par savu māmiņdienu uzskatu vecākās meitas Izabellas piedzimšanu. Tajā dienā es piedzimu par mammu.”

Lai arī daudzām mammas šajā saspringtajā laikā jāuzņemas papildu pienākumi, Anna jūt atvieglojumu, jo nu mājās ir arī vīrs Mārtiņš Kalita, Liepājas teātra aktieris. “Vīrs man ir kolosāls. Kad ir iespēja, vienmēr ļauj atpūsties, iziet pastaigāt, veltīt laiku sev vai vienkārši izgulēties. Mammām tas ir svarīgi. Mana aizmugure ir ļoti stipra. Šajās dienās, kad viņam darba režīms ir brīvāks, pienākumus ļoti godīgi sadalām tā, lai abi varam gan pastrādāt, gan atpūsties,” stāsta Anna.

“Manā izpratnē mamma ir liela mīlestība, milzīga atbildība un sevis ziedošana. Esmu to pieņēmusi, un man tas patīk. Daudz gan nācies mācīties, lai izprastu šos jaunos noteikumus. Visgrūtākais ir būt pacietīgai situācijās, kuras tevi izaicina, attiecīgi tad, kad bērns neklausa. Nepacelt balsi, bet atrast pareizos vārdus. Tas ir grūti. It īpaši, ja ir nogurums vai jāsteidzas. Mammas uzdevums ir atrast pareizo pieeju savam bērnam.”

Liktenis piespēlēja trešo bērnu

Vēl pirms pāris gadiem liepājniece Sigita Lāce audzināja divas meitas – Leldi un Amandu, taču 2017. gadā notika traģēdija – negaidīti aizsaulē aizgāja viņas pusmāsa, un bez mātes un tēva palika divus gadus vecā Lilija. Rūpes par viņu uzņēmās S. Lāce. “Ņemot vērā, ka viena pati audzināju divas meitas, lēmums kļūt par audžumammu divus gadus vecajai Lilijai nebija viegls. Protams, to apspriedu ar savām meitām. Viņas bija ļoti saprotošas un manu izvēli atbalstīja. Laikam jau tomēr man ir laba sirds, jo būtībā situācija bija tāda – vai nu bērns paliek pie manis, vai nonāk bērnunamā. To es nevarēju pieļaut. Galu galā mēs esam radinieces. Un ir jārūpējas vienam par otru, lai cik sarežģīta situācija arī būtu,” stāsta S. Lāce.

“Droši vien es melotu, ka audžubērna pieņemšana ģimenē ir tas pats, kas audzināt savus bērnus. Nē, tas ir citādi. Manas meitas Lelde (šobrīd 27 gadi) un Amanda (16) bija daudz mierīgākas. Lilijai ir cits temperaments. Viņa ir īsts enerģijas kamols,” turpina S. Lāce. Uzņēmumā “Liepājas papīrs” strādājošā liepājniece atceras, ka sākumā, kad kļuva par Lilijas audžumammu, viņai darba grafikā bijušas arī nakts maiņas. Tas esot bijis īsts pārbaudījums. “No rīta pārnākot mājās, protams, gribējās nosnausties, taču reāli reti kad tas bija iespējams, jo Lilija ar saviem mazajiem pirkstiņiem cītīgi vēra vaļā manu acu plakstiņus. Kāda tur vairs gulēšana! Šeit jāsaka paldies maniem darba devējiem, jo tagad vairs naktīs nav jāstrādā. Tāpat bez abu lielāko meitu palīdzības būtu neiedomājami grūti. Jau tagad reti izdodas atrast laiciņu sev. Dažreiz man pietiek ar klusumu, kad varu palasīt kādu grāmatu vai paskatīties filmu. Tāds jau mammām tas liktenis.”

Tagad S. Lāces vecākā meita aizgājusi savā dzīvē. Kopā ar mammu palikusi Amanda, kurai jābeidz pamatskola, un Lilija. Uz jautājumu, vai bieži nācies lūgt kādam palīdzību, lai tiktu ar visu galā, liepājniece atbild: “Laikam esmu tāds cilvēks, kam grūti palūgt palīdzību. Citiem neuzbāžos. Taču man palīgu netrūkst – ir manas lielākās meitas, brālis, māsas. Ar šo atbalstu pietiek, lai es varētu ik pa laikam izlauzties no ikdienas rutīnas un satikt savas draudzenes, aiziet, piemēram, uz teātri. Tā man tagad pietrūkst.”

Pēc ārkārtējās situācijas izsludināšanas Amanda un Lilija daudz vairāk laika pavada mājās. Amandai jāmācās, lai pēc iespējas labāk pabeigtu skolu, bet Lilija šķirsta bērnu grāmatiņas, mācās burtus un ciparus. “Skaidrs, ka mazākajai meitai pietrūkst bērnudārza. Jau apnicis četrās sienās, grib satikt savas draudzenītes, taču vīruss jau nekur nav pazudis un ir jābūt piesardzīgiem. Kad gāja uz bērnudārzu, tad vismaz divas stundiņas mājās bija miers un klusums. Tagad tā nav. Citreiz uzspēlējam spēli – kurš ilgāk būs kluss, tas dabūs saldējumu. Atceros vienu rītu Lilija cēlās un teica: “Es visu nakti biju klusa, dod man saldējumu!”,” smejot stāsta S. Lāce.

Māmiņdienā S. Lācei pietiekot ar to, ka visi sanāk kopā iedzert kafiju un apēst kādu kūku. “Protams, ir patīkami, ja meitas kādu kartīti pašas uzmeistarojušas par godu šai dienai.”

Tāda ir paradīze

“Mamma ir tas cilvēks, kas ir atbildīgs par to, lai mazais cilvēciņš varētu izaugt un priecīgi nodzīvot savu dzīvi. Viņa ne tikai dod dzīvību, bet arī palīdz veidoties par cilvēku,” mammas lomu raksturo daktere Jūlija Cīrule-Galuza.

Viņas ģimenē bez diviem pašu bērniem patvērumu raduši arī citi – gan adoptētie, gan uz laiku pieņemtie, gan radu bērni, kuri ik pa brīdim papildinājuši kuplo saimi.

“Man jau no bērnības bija grūti saprast ģimenes robežas, jo man ir daudz brālēnu un māsīcu. Vecāki šķīrās, precējās no jauna, atkal bija citi bērni. Man likās, ka viņi visi ir manējie. Pilns ar brāļiem un māsām. Ar visiem man ir labas attiecības.” J. Cīrule-Galuza ir pārliecināta, ka mēs visi šeit esam, lai mācītos, un ka bērni ir mūsu dzīves gudrību un vērtību mantinieki. “Kad mūsu vairs nebūs, bērni ielikto mantojumu nodos tālāk saviem pēcnācējiem. Tā ir saistība ar nākotni, mūsu nemirstība.”

Daktere bērnībā visas vasaras pavadījusi pie vecmāmiņas Krievijā. “Tur arī bija kupla ģimene – vecmammai pieci bērni, tiem atkal katram savi. Toreiz man likās, ka tā varētu izskatīties paradīze – pilna māja ar bērniem un absolūta brīvība. Vecmammai bija jāstrādā fermā, mēs vairāk vai mazāk bijām savā vaļā. Bērnībā man likās, ka tas ir ideāls veids, kā organizēt savu dzīvi.”

Tāpēc arī Jūlijas un viņas vīra mājās vienmēr dzīvo ne tikai pašu bērni, kuri nu jau ir lieli, dēlam 26 gadi, meitai – 15, bet arī visi pārējie. “Mūsu pirmā pieņemtā meitene jau ir izaugusi, viņa dzīvo Zviedrijā. Vēl joprojām uzturam kontaktus. Viņas dēļ izšķīros par labu medicīnai, jo nevarēju izlemt, ko vairāk vēlos – medicīnu vai pedagoģiju.”

J. Cīrule-Galuza ļoti slavē savu vīru: “Viņš ir brīnišķīgs cilvēks. Mums ir laba saskaņa arī bērnu audzināšanā. Es vairāk māku sadzīvot ar mazajiem, viņš pārņem stafeti no pusaudžu gadiem un uz augšu. Arī pēc tam, kad bērni aizgājuši dzīvē, viņš māk uzturēt siltas attiecības. Man reizēm šķiet – nu ko es tur viņiem uzmākšos.”

Daktere nekad apzināti nav domājusi adoptēt vai pieņemt bērnus – tā vienkārši sanācis. “Esmu padomju cilvēks. Kādreiz visi no darba kaut ko nesa mājās. Es smējos, ka man nav ko aiznest, tāpēc ik pa laikam aiznesu kādu bērnu.” Viņa atzīst, ka dēlam un meitai ne vienmēr ir paticis, ka mājās ir vēl kāds, kuram vajadzīga vecāku uzmanība, taču tas iemācījis rēķināties ar otru cilvēku, organizēt savu laiku un mācēt par sevi pastāvēt. “Šobrīd mūsu ģimenē ir divi nepilngadīgi bērni, pārējie trīs pieauguši, viņi dzīvo mūsu mājā, bet ir patstāvīgi.” Trakākais periods bijis, kad vienlaikus dzīvoja pusaudze, trīs puiši 9–13 gadu vecumā un zīdainis. “Tas bija brīdis, kad tiešām varēja palikt traks,” smejas J. Cīrule-Galuza. “Šobrīd mūsu lielais dēls palīdz mazajai māsiņai pildīt mājasdarbus. Tā, protams, tagad ir papildu slodze – kad atnāku no maiņas darbā, turpinu citu maiņu mājās. Labi, ka ir brālis un arī lielā meita patstāvīga, viņa mācās 9. klasē.” Daktere gan smaidot piebilst, ka pirms attālinātās mācīšanās meitai bieži sāpējusi galva, tagad – sāpot viņai.

Ilgās pēc ikdienas steigas

Ārkārtējā situācija mainīja triju bērnu māmiņas un Draudzīgā aicinājuma Liepājas 5. vidusskolas angļu valodas skolotājas Gintas Latišas ikdienu: tagad viņai jāliek lietā gluži vai burvju spējas, jāvar būt vairākās vietās un lomās vienlaikus.

“Būt par skolotāju un trīs bērnu mammu šajā pandēmijas laikā ir diezgan liels izaicinājums,” stāsta Ginta. Ģimene dzīvo Grobiņā, un bija jau pierasts pie saspringta grafika, kurā visa saime pakļauta sporta ritmam – divi bērni spēlē tenisu. Tas nozīmēja sešas dienas nedēļā treniņus, bet septītajā visi pieci devās uz sacensībām.

Tagad Ginta un bērni Alise, Emīls un Toms katru dienu paliek mājās, darbā dodas tikai tētis Raivis. Deviņos no rīta Ginta ieslēdz e-klasi. Viņa stāsta: “Man jābūt vairākās vietās vienlaikus – gan jāgatavo bērniem brokastis, gan jāizlasa atsūtītie audzēkņu darbi, gan jāpaspēj izdarīt sadzīviskas lietas. Divi mūsu bērni ir skolēni. Vecākā meita Alise ir 4. klases skolniece, viņa lieliski tiek galā pati. Emīls ir nākamais pirmklasnieks, un lielākais ieguldījums pašlaik nepieciešams tieši viņa attīstībā. Tas prasa diezgan daudz laika. Mazākais puika Toms, kuram ir četri gadi, ir diezgan patstāvīgs, atrod, kā piepildīt savu laiku.

Man ir 91 skolēns. Tas nozīmē, ka nedēļā izlaboju 91 darbu, uzrakstu 91 atbildi, nodrošinot atgriezenisko saiti. Un man ir audzināmā klase – divpadsmitie. Mums ir daudz pārrunu, skolēni ir diezgan lielā neziņā par to, kā notiks eksāmeni, sarakstāmies klases grupā. Domāju, ka pašlaik skolotājam, kuram mājās ir bērni un kurš ir arī klases audzinātājs, šis laiks ir saspringts un ļoti aizpildīts. Grūtāks nekā iepriekš. Ir jādomā daudz vairāk gan par brokastīm, pusdienām un vakariņām, gan laikā jāpaspēj sagatavot darbus, ko sūtīt skolēniem. Mana darbdiena tagad ir garāka, bet tieku galā. Laiks, kuru pavadu, labojot skolēnu darbus, dažkārt ievelkas līdz septiņiem astoņiem vakarā.

Pašlaik e-klasē un vietnē “WhatsApp” skolēni bieži raksta, ka ilgojas pēc skolas, viņiem pietrūkst ikdienas kņadas. Bērnu sacerējumos redzu, ka viņi novērtē, cik labi ir būt skolā, kad skolotājs ir blakus, var viņam visu pajautāt. To ir jauki lasīt. Arī es ilgojos būt atpakaļ skolā. Ļoti ilgojos pēc ikdienas steigas.

Tomēr šis laiks arī kaut ko dod, tā ir kopā būšana visiem pieciem mums mājās. Tas ir ļoti vērtīgi ģimenei. Apkārt nav citu cilvēku, varam būt tikai mēs. Mums ir arī ģimenes mīlulis – labradors Nortons. Arī viņš ir priecīgs, ka mēs gandrīz visi esam mājās.

Man ļoti patīk dārza darbi. Tos tagad izbaudu vairāk. Cenšos atrast kādu brīvu brīdi, lai viena pati savā nodabā varētu ravēt dārzu. Tā ir mana atslodze, tad es aizmirstos. Kopā ar bērniem iesējām tomātiņus, tagad jau stādām tos siltumnīcā.

Bet Māmiņdiena man ir gan priecīgi, gan skumji svētki. Prieks par to, ka bērni mani apsveic, bet ir arī skumji, jo pirms četriem gadiem aizsaulē devās mana mīļā mamma.”