Piektdiena, 16. aprīlis Mintauts, Alfs, Bernadeta
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Uzticamas un aktuālas ziņas šajā laikā ir ļoti svarīgas!

Piesakies paziņojumiem un esi informēts par būtiskākajiem notikumiem Liepājā!

Pieteikties

Mammai jākļūst par skolotāju. Vecāki cer, ka attālinātās mācības neturpināsies ilgi

Katrā ģimenē ir cita situācija, taču “Kurzemes Vārda” uzrunātos sākumskolēnu vecākus vienoja cerība, ka attālinātās mācības neturpināsies ilgi, tāpēc daudzi atviegloti nopūtās, uzzinot, ka vismaz 1. un 2. klašu skolēni varēs atgriezties skolās.

Mammai jākļūst par skolotāju. Vecāki cer, ka attālinātās mācības neturpināsies ilgi
2. klases skolnieks Dominiks dažreiz mēģina pierunāt mammu atlikt skolas darbus uz vēlāku laiku, taču viņa esot nepielūdzama. "Mēs sadalām – grūtos darbiņus brīvdienās kopā ar mani. Atzīmēju viņam, kas jāizdara patstāvīgi, un ar pārējo tiekam galā lietotnē WhatsApp," Lita pastāsta. (Foto: no personīgā arhīva)
04.02.2021 06:00

"Kurzemes Vārds"

Vecāku pozīciju atbalsta arī pedagogi, kas piekrīt, ka paši mazākie attālināti mācīties var tikai ar pieaugušā atbalstu, bet tiem savukārt jāapbruņojas ar milzu pacietību.

Cik labi, ka ir zūms!

“Vēl jau tikai viena nedēļa aiz muguras, bet visumā tīri labi. Mācību process ir ļoti saudzīgs, mums ir ļoti atsaucīga skolotāja,” stāsta Paula Liepiņa, Katoļu pamatskolas 1. klases skolnieces Rēzijas mamma.

“Skeptiski raudzījos uz zūma stundām, jo pirmklasnieks viens pats tās nespēj ieslēgt, un tas nozīmē, ka man ir jākavē darbs. Bet esmu sapratusi, ka tieši tiešsaistes stundas datorā bērnu motivē, palīdz koncentrēties mācībām. Citādi tos darbiņus, kas jāizpilda dienas laikā, bērns neuztver par tādiem, kas noteikti jāizdara. Vajadzīga liela piespiešanās. Zūma stundās meita redz klasesbiedrus, skolotāju, tas liek sasparoties.

Tomēr septiņgadīgam bērnam koncentrēties ilgam darbam ir grūti. Mums, par laimi, ir tikai viena zūma stunda dienā.

Ar to mācību diena arī sākas, pēc tam meita izpilda uzdotos darbiņus, un tas arī ir viss.”

Rēzijas vecākiem ir elastīgs darba grafiks, abi var palikt mājās, savstarpēji mainoties. Mamma ir mūzikas skolotāja bērnudārzā. Tētis šad tad meitu paņem līdzi uz darbu, jo kabinetā ir viens pats, un tad Rēzija var mācīties pie tēta darbā. “Citādi tas nebūtu iespējams. Viņa viena pati nejūtas droši.”

Paula atzīst, ka bērnu attālinātajam mācību režīmam ir daudz mīnusu, tas ļoti daudz prasa arī no pieaugušajiem. Turklāt viņu ģimenē vēl jārēķinās arī ar divgadīgo meitiņu.

“Pagaidām Rēzijai patīk.

Bet jo tas ilgāk vilksies, jo sliktāk būs. Man šķiet, ka šādi var tikai uzturēt to līmeni, kas ir, un progress mācībās nav iespējams.

Mūsu meita ir diezgan apzinīga, un viņai mācības arī padodas, bet visi bērni nav tādi. Par sliktu bērniem noteikti nāk arī tas, ka viņiem nav ar ko socializēties. Ja tā turpināsies, man nebūs pārliecības, ka meita pilntiesīgi pabeigusi 1. klasi.”

Taču Paula arī atzīst, ka nespēj iztēloties mazo bērnu mācības klātienē, lietojot sejas aizsargmaskas. “Nedomāju, ka tas nāktu mazam bērnam par labu. Tad jau labāk lai ir šādi, attālināti.”

Četru bērnu mājskoliņa

Ievai Šternai mājās ir trīs Centra sākumskolas skolēni, kuriem ir vēl arī vienu gadu veca māsiņa. Bērna kopšanas atvaļinājums ļauj mammai būt mājās kopā ar bērniem un viņiem palīdzēt, īpaši jau pirmklasniecei Dorotejai.

Pērn apzinoties, ka rudenī kovids var atgriezties, vecāki laikus sagādāja datoru abiem vecākajiem bērniem, kuri mācās 4. un 6. klasē. Pirmklasniecei un mammai dators ir kopīgs.

“Viena skola, bet pieeja katrā klasē atšķirīga. Ir daudz jāpalīdz, jūtos kā skolotāja,” atzīst Ieva, “jāsaprot atsūtītie darba plāni un uzdevumi. Daudzi uzdevumi ir ar norādi “pārrunāt pārī”, “izstāstīt”. Pats ar sevi monologā jau bērns nerunās. Bet redzu, ka slodze ir mazāka, nekā ejot uz skolu.

Visus atsūtītos uzdevumus pagājušajā nedēļā paveicām divās dienās mērenā tempā.”

No skolas ģimene saņem tādu kā instrukciju, pēc kuras jāmācās pašiem. Izpildītos darbus nofotografē un sūta skolotājiem.

“Pārējās dienas atpūtāmies un darījām paši, kas mums ienāca prātā. Klasē starp vecākiem bija asas diskusijas par to, vai vajadzīgas tiešsaistes stundas. Mums tādu nav. Es domāju, ka tās būtu ļoti noderīgas gan bērnu motivācijai, gan digitālo prasmju trenēšanai.

Diemžēl skolotāji paši uzskata, ka bērns no tām daudz neiegūst, un arī daži vecāki tā domā.

Savukārt citiem vecākiem tas ir grūtāk, jo viņi nevar būt mājās vai arī paši tik labi neorientējas datoru lietās, lai varētu palīdzēt bērnam.”

Ievai šķiet, ka tieši 1. klases skolēnu mācībām attālināti skola ir gatava vismazāk, pārējiem pieredze ir pozitīva. Lielajiem bērniem ļoti palīdz tiešsaistes stundas, tās motivē, viņi var labāk saplānot savu laiku, rodas skolas sajūta.

Bet pirmklasnieki ir kā pazuduši, palikuši vieni, īpaši tie, kuriem vecāki iet uz darbu un maz var palīdzēt. “Pašlaik viss ir vērsts uz vecākiem, nevis uz to, ko skola var un kas bērnam būtu labākais.”

Ieva uzskata, ka šāda mācīšanās 1. klasē nav pilnvērtīga. “Šo laiku varēja pavadīt labāk.

Nav vairs pavasaris, kad ārkārtējā situācija tiešām uzkrita kā sniegs uz galvas un neviens neko tādu pat iedomājies nevarēja.

Viss 1. semestris jau vedināja uz to, ka būs jāmācās attālināti, bija iespēja sagatavot vecākus, palīdzēt viņiem, arī bērnus un skolotājus varēja apmācīt vairāk.”

Viens pats mājās

Turpretī Centra sākumskolas 1. klases skolnieks Gustavs mājās ir gluži viens visu dienu, un tieši vienatne ir vissmagākā. Vecāki strādā, mazais divgadīgais brālītis ir dārziņā. Gustava mammai, bērnudārza audzinātājai Madarai Konovalovai par dēla vienatnes dienu ir smaga sirds.

Tā kā vecāki darba dēļ nevar būt ar dēlu darbdienās kopā, Madara priecājas, ka nekādu tiešsaistes stundu nav, jo dēlam neviens nevarētu palīdzēt tās ieslēgt, datoru viņš nav lietojis.

Zēns ir apzinīgs, uzdotos darbus glīti izpilda, mācīties grib, un tas nav sarežģīti. Dēls sūta mammai telefonā bildītes, kā tas izskatās. Dienas gaitā viņi sazvanās, bet ne jau vienmēr 15 bērnu grupiņas audzinātājai ir iespēja uzreiz atbildēt, tad mamma atzvana, tiklīdz var. Tēti sazvanīt nevar, jo viņam darbs ir pie stūres.

Madara zina – Gustavs viens pats lielajā dzīvoklī nejūtas omulīgi, viņam bail no tumsas. Vakarā ir saslēdzis gaismu visās istabās.

“Es mēģinu saplānot, atstāt viņam uzdevumus, kas jāizpilda, sazināmies WhatsApp“. Grūti iet ar ēšanu. Iztiek ar to, ko atstāju mikroviļņu krāsnī, tajā uzsildīt māk, citreiz uztaisa kādu sviestmaizi. Kārtīgs ēdiens ir tikai vakariņās. Pagaidām galā tiekam.”

Ja nekādi nevarētu iztikt, mamma ņemtu tās divas nedēļas, kas vecākiem kovidlaikā pienākas bērnu pieskatīšanai.

Vakarā vecāku uzmanību grib abi bērni, lielais dēls viens pats visu dienu mājās ir nonīcis. Grib pie draugiem, ļoti grib uz skolu.

Gustavs ilgojas arī pēc florbola treniņiem. Varētu trenēties attālināti, bet to saorganizēt vecākiem nav pa spēkam.

Domas tikai pie bērna

Lita Belte-Svētiņa ir divu bērnu mamma, kuras ikdienas gaitas patlaban ir pakļautas stingram režīmam. “Plānošana, plānošana un pacietība,” viņa saka.

Vecākais dēls Dominiks mācās Liepājas Draudzīgā aicinājuma 5. vidusskolas 2. klasē un pagaidām ar mācībām tiek galā patstāvīgi.

“Nav jau variantu – man darbs nav attālināts, jaunākais puika ir ar auklīti, jo vēl joprojām gaidām uz bērnudārzu, bet vīrs strādā ārzemēs,” liepājniece ieskicē situāciju.

Vislielākais attālināto mācību mīnuss esot socializēšanās trūkums. Dominiks ārpus skolas apmeklē florbola treniņus, un tas esot vienīgais glābiņš.

“Treniņi notiek sporta laukumā pie 6. vidusskolas, un mēs kooperējamies ar vēl vienu mammu – kādu dienu viņa aizved uz treniņu gan savu, gan manu dēlu, citreiz atkal es vedu abus puikas. Vismaz ir izkustēšanās no mājām,” Lita priecājas.

Salīdzinot ar pagājušo mācību gadu, šis esot grūtāks. “Mēs jau “izbaudījām” 1. klases beigas attālināti, bet tagad tiešām ir grūtāk, lai arī Domis savā vecumā ir ļoti patstāvīgs,” mamma vērtē.

“Viņš zina, kā ieslēgt plītiņu, uzvārīt cīsiņus vai ko citu. Ir vieglāk, ja pusdienās atstāta zupa – uzsildi, un miers!

Ja jāuzsilda kāds sarežģītāks ēdiens, tad cenšos pusdienas laikā izrauties no darba uz mājām un bērnu pabarot,” L. Belte-Svētiņa stāsta.

Klases audzinātāja jau piektdienā atsūta nākamās nedēļas plānu. “Daudz izdarām sestdienā, svētdienā, bet pārējo Dominiks veic patstāvīgi darba dienās. Brīvdienās kopā izmācāmies to, kas ir grūtāks, ko viņš vienatnē nevarētu izdarīt. Ja gadās kas tāds, ar ko viņš netiek galā, tad ir videozvans WhatsApp un es, protams, palīdzu.

Vispār darbā tagad sanāk vairāk domāt par to, ko Domis dara, nevis par darba lietām. Nu, tā tagad ir,” mamma neslēpj.

L. Belte-Svētiņa ir priecīga, ka vēl ne reizi mācību dēļ dēlam nav bijis jāraud un viņai nav vajadzējis rāties. Pagaidām tiekot galā bez lieka stresa – ja jāizdara, tad izdara.

Tā nav mācīšanās

“Tā jau nav normāla mācīšanās. Līdz trešdienai viss ir izdarīts, turklāt bez steigas un iespringuma. Jautājums – ko bērni būs apguvuši pie šāda režīma?” saka Ilze Gricjus, kuras meita mācās Draudzīgā aicinājuma Liepājas 5. vidusskolas 3. klasē.

Ilze ir mājsaimniece un var atļauties ar bērniem būt kopā visu laiku. “Es nezinu, ko dara tie vecāki, kuri spiesti atstāt bērnus mājās vienus. Mācību viela, protams, nav tik sarežģīta,

mēs tiekam galā bez skolotāju palīdzības, taču man prasītos lielāka pedagogu iesaiste.

Saprotu, ka ar katru skolēnu atsevišķi neizrunāsies, taču noorganizēt dažas tiešsaistes stundas, kurās pārrunāt, kā bērniem veicas ar mācībām, izrunāt problēmas, būtu lietderīgi. Šīs pieejas ļoti pietrūkst,” saka mamma.

Arī Ilzei patīk, ka mācību plāns nedēļai tiek atsūtīts jau iepriekšējā piektdienā. “Mēs ar Grētu sākam mācīties jau svētdienā, lai līdz trešdienai viss būtu izdarīts. Atlikušajās nedēļas dienās lieku meitai kaut ko palasīt, parisināt kādus uzdevumus, bet pārsvarā sanāk atpūta,” saka Ilze.

Viņu mazliet uztrauc skolēnu pārbaudes darbi un arī tas, ka, šādi mācoties, nebūs progresa. Mierinot tikai tas, ka visi būs vienādi.

Ilze arī nesaprot, kam bija vajadzīgs brīvlaika pagarinājums, ja šādi varēja sākt mācības jau 4. janvārī. Viņai patiktu, ka vismaz obligāto priekšmetu stundas notiktu klātienē, pārējais varētu būt arī attālināti.

Telpas, īpaši lielajās skolās, pieļauj bērnu izvietošanu drošā atstatumā, iespējams arī darbs maiņās, bet pašreizējā situācijā sabiedrībai neizprotamu noteikumu diemžēl esot ļoti daudz, turklāt ne tikai izglītībā.

Tiešsaistē māca mammas

Krotes Kronvalda Ata pamatskolas 1. klases audzinātājas Baibas Rosvaldes pārziņā ir lielā klase, kā to dēvē skolā, – 14 bērni.

Skolotāja uzskata, ka lauku skolas, kur ir mazs skolēnu skaits, šajā laikā ir daudz labākā situācijā. Viņa pat nevarot iedomāties, kā ar sākumskolas bērniem strādā pedagogi, kuriem to ir 30.

B. Rosvalde sagatavo bērniem darba mapītes visai nedēļai. “Rakstu kā dienasgrāmatā, tikai uz lapas. Matemātikā izpildīt šādu uzdevumu, latviešu valodā – tādu. Vieni jāpilda burtnīcā, citi – darba lapā. Telefonā man ir vecāku grupa. Sūtu video, kā palīdzēt matemātikā tikt galā ar kādu darbību, atbalstu tos, kas mājās palīdz bērniem mācīties,” viņa stāsta.

Par rezultātiem vēl grūti spriest. Skolotāja apbraukājusi skolēnus un pirmās nedēļas mapītes savākusi otrdien. Bez mapītēm nekādi nevar, saka B. Rosvalde.

“Daudzas mammas strādā. Zinu, ka viena no viņām uzdevumus sadala – ko bērns pats var izdarīt, kamēr viņa darbā, un vakarā kopā lasa. Uzdevumi doti pa dienām, bet vecāki paši novērtē bērnu tempu un pielāgojas. Ja kaut kas nav skaidrs, mammas uzreiz zvana man.

Tehnoloģijas atļauj ieslēgt kameru un ar pirkstu parādīt, kā jādara,” skolotāja paskaidro.

Taču saziņu ar pašiem skolēniem pedagoģe liek pie tālmācības negatīvajiem aspektiem. “Tā ir grūtākā lieta. Ne visiem ir mājās datori. Ir bērni, kuru vecākajiem brāļiem un māsām ir tiešsaistes stundas, un mazie pie datora vispār netiek klāt. Tad nu ir tik, cik mammas atsūta man video – parāda, kā viņi lasa, vai brīdī, kad vecāki piezvanījuši, tiešsaistes kamerā to bērnu redzu un parunājos. Tas ir mīnuss. Man nav ne jausmas, kā notiek lasīšana. Atsūtīts video ir atsūtīts, tas nav reāls ikdienas darbs,” norāda B. Rosvalde.

Neesot arī pārliecības, vai bērns pats veicis uzdevumu, varbūt vecāki pateikuši priekšā.

Attālināto mācību sekas skolotāju biedējot, jo jau pērn pavasarī bijis redzams, ka rezultāts ir tikai tiem skolēniem, kuriem mammas sēdēja blakus.

Pašlaik katrs no 14 pirmklasniekiem esot pilnīgi atšķirīgā līmenī. “Pieļauju domu, ka pašreizējais laiks atkal kādu bariņu atmetīs atpakaļ,” viņa saka.

“2. klase arī neko kārtīgi nav apguvusi. Pērn knapi bija degunus apsildījuši skolā, rudenī mācījās to, ko pavasarī bija iekavējuši.”

Tāpēc 1. un 2. klasei būtu jāatgriežas skolā. 3. un 4. klases skolēni, pēc B. Rosvaldes pieredzes, jau prot lietot datortehniku, māk lasīt, rakstīt un mācīties patstāvīgi, un vecākiem viņu darbībā jāiejaucas maz.

Kad nav datoru, rod citas iespējas

Draudzīgā aicinājuma 5. vidusskolas skolotāja Zita Tapiņa māca un audzina 2.d klasi. Attālinātā darba pieredzi skolotāja guva jau pavasarī ar saviem pirmklasniekiem.

Šādi darboties nav viegli nedz bērniem, nedz vecākiem, nedz arī skolotājiem.

No viņas 30 skolēniem dators individuālai lietošanai ir pieejams tikai 14 bērniem.

Pārējiem jāgaida, kad savus darbus pie tā pabeigs vecāki vai vecākie brāļi un māsas.

Skolotāja dalās savā pieredzē: “Ja būtu iespēja saņemt datoru lietošanai, manā klasē to labprāt darītu septiņas ģimenes. Ne visi vēlas uzņemties atbildību par to, ko ar skolas doto datoru vecāku prombūtnes laikā sastrādās mazais bērns, kurš vēl labi nepārzina datora lietošanu, jo datorika kā mācību priekšmets vēl nav bijis. Tāpēc 2. klases skolēni elektroniski veicamos darbus dažkārt mēdz izpildīt vai iesūtīt vēlu vakarā. To, protams, pieļauju, jo skolēnam tikt galā ar tehniku vecāki var palīdzēt tikai tad.

Skolotāja darbdiena attālināto mācību laikā ir garāka par ierasto. Jāpārplāno mācību darbs, jāmeklē katrai klasei piemērotākais, jāpārveido un jāveido jauni mācību materiāli. Notiek arī aktīva saziņa ar skolēniem un viņu vecākiem, jānodrošina atgriezeniskā saite.

Katrā klasē situācija ir atšķirīga, tāpēc arī darba modeļi būs atšķirīgi un tie ir jāpielāgo. Mūsu skolā jau piektdienā skolēni un viņu vecāki saņem pārskatāmu mācību plānu ar uzdevumiem jaunajai nedēļai. Šis modelis lieliski strādā, jo vecāki kopā ar bērniem var darbus laikus saplānot.

Ņemu vērā izglītības ministres Ilgas Šuplinskas ieteikumu nepārslogot sākumskolas skolēnus ar viņiem nesaprotamām programmām un plānoju uzdevumus tā, lai ar tiem varētu tikt galā visi.

Izmantoju mācību darbā Tavas klases piedāvājumu, portālu uzdevumi.lv, kurā arī pati veidoju saviem skolēniem pārbaudes darbus. Ne visās ģimenēs ir iespēja izprintēt darba lapas, tāpēc pašreiz iztieku bez tām.

Katru rītu mūsu klasē uzsākam ar balss saziņu WhatsApp, tad izrunājam visus šajā dienā veicamos darbus. Esmu sadalījusi klasi vairākās mazās grupās. Attālināto mācību laikā tas ļoti palīdz socializēties, bērni šādā veidā aktīvāk sazinās viens ar otru, veic dažādus mācību uzdevumus, izmantojot WhatsApp un videozvanus, palīdz viens otram, labo grupas biedra kļūdas un izsaka komplimentus cits citam.

Pagājušajā gadā, kad sākām attālinātās mācības, izveidoju Facebook lapu “1. klase” ar video uzdevumiem bērnu skaitļošanas prasmju pilnveidei.

Ideja bija tāda, ka bērns skatās video un rēķina līdzi, saka atbildi un salīdzina to ar video redzamo. Tas labi derēja arī paškontrolei. Man ir paveicies, jo skolēnu vecāki izprot situāciju, labprāt sadarbojas. Saprot, ka darām bērnu labā. Paldies par to!”

Bērni grib mācīties ar prieku

Foto: no personīgā arhīva

Apstākļi, kādos tagad dzīvojam, nav viegli ne bērniem, ne vecākiem, ne skolotājiem. Ja, pandēmijai sākoties, daudz tika runāts par to, ka skolotājiem jāmēģina rast jaunus risinājumus attālinātajām mācībām, tad tagad ir skaidrs, ka nopietnus izaicinājumus piedzīvo vecāki un bērni.

Izjūtas par šodienas situāciju un reakcijas uz to ļoti atšķiras, un nav tāda viena vispareizākā padoma, kas derētu visiem.

Ir pieņēmums, ka jaunie apstākļi tieši piemēroti, lai skolēni apgūtu gan pašvadītas mācīšanās, gan digitālās prasmes, kuru apguvi paredz projekts “Skola 2030”.

Sākumskolas posmā bērns mācās mācīties, apzināties un kontrolēt savas emocijas, uzvedību un domāšanu. Šīs prasmes nav apgūstamas īsā laika posmā, turklāt mazāko bērnu mācīšanās procesā ir ļoti nozīmīgs pieaugušā atbalsts.

Bērna mācīšanos lielā mērā ietekmē pozitīva attieksme pašam pret sevi, pozitīvas emocijas un pārdzīvojumi, tikai tad viņš spēj pilnvērtīgi izmantot savu personīgo potenciālu.

Pozitīvas emocijas un interese ir savstarpēji ietekmējoši un papildinoši fenomeni. Iztrūkstot vienam, nebūs otrs.

Tādējādi atklājas pozitīvo emociju un intereses mijsakarības, kā arī pozitīvo emociju nozīmīgums gan skolēna personiskajā dzīvē, gan mācīšanās procesā.

Šajā laikā vecākiem nākas uzņemties skolotāja lomu, kas var radīt stresu, neizpratni un papildu grūtības ikdienā. Nenoliedzami, arī agrāk vecāki līdzdarbojās, palīdzēja un atbalstīja savus bērnus mācībās, taču pašreizējie apstākļi pieprasa vēl daudz intensīvāku vecāku iesaisti.

Tā kā atbalsts prasa patiesu iedziļināšanos, uzklausīšanu un milzīgu pacietību, vecākiem ir svarīgi izprast gan savas emocijas, gan atbalstīt bērnu viņa pārdzīvojumos.

Svarīgas ir jēgpilnas un godīgas sarunas ar bērnu, atzīstot savu nezināšanu un vājumu. Dažkārt lietderīgi iesaistīt arī bērnus problēmu risināšanā, kas saistītas gan ar mācībām, gan sadzīves lietām.

Būtisks ir vecāku atbalsts noteikta ikdienas ritma ieviešanā. Bērni vēl nespēj samērot savas darbības un laiku, kas izpaužas kā laika plānošanas grūtības. Viņiem šķiet, ka laika ir ļoti daudz, jo bērni vēl reāli nespēj noteikt katra uzdevuma izpildes ilgumu.

Jāatzīmē, ka vecākiem, līdzdarbojoties mācību procesā, ir būtiski ļaut skolēnam darīt, mācīties pašam, bet ne vienam pašam. Svarīgi ir nedarīt bērna vietā, lai arī cik tas ļoti atvieglotu šībrīža situāciju. Lai mācīšanās būtu sekmīga, veicinātu pozitīvas emocijas un prieku, vecākiem ir jābūt savam bērnam blakus, jo viņam jābūt drošam, ka jebkurā brīdī var pajautāt, saņemt atbildi, gūt atbalstu, uzmundrinājumu un palīdzību.

Jana Grava, Liepājas Universitātes asociētā profesore

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz