liepajniekiem.lv
Strādā lauku darbus
Laimonītis – tā vien viņu sauc Rokaižu pansionātā, kur tagad dzīvo. Sirmais vīrs ir sirsnīgs klients, palaikam pacienā darbinieces ar konfektēm, jo esot taču jābūt labām attiecībām. Kārumus viņam atved dēls un vedekla, kas atbrauc apraudzīt.
Garajā mūžā vīrietis daudz ko pieredzējis un ar patiku dalās atmiņās. Dzimis Smārdē pie Tukuma, ir vecākais no pieciem bērniem.
Vēlāk vecāki pārcēlās uz Valgali pie Sabiles, tur Laimons gāja skolā un nomācījās sešas klases.
Pēc skolas beigšanas strādāja radu saimniecībā par puspuisi, darīja visādus lauku darbus, apkopa zirgus un govis.
Vēlāk jau bija nopietnākā amatā – pie kuļmašīnas par labības ielaidēju.
“Tolaik ar kuļmašīnu brauca apkārt pa mājām. Uz kurām aizveda, tur kūla no rīta līdz vakaram, tad atkal brauca uz citām mājām,” vīrietis atceras.
Viņu vārda tiešā nozīmē no kuļmašīnas paņēma karā. Noticis tā: “Man vajadzēja iet armijā, un pienāca pavēste, ka jāierodas pieteikties. Nevaru teikt, ka muku no armijas, vienkārši negāju reģistrēties, bet turpināju strādāt pie kuļmašīnas.
Kādā dienā tur, kur kūlām, atbrauca viens leģionārs un sāka šaudīties.
Troksnis bija dzirdams apkārtnē, un no Sabiles atbrauca kārtības sargi skatīties, kas notiek. Pārbaudīja, kas mēs esam par cilvēkiem, un tad arī paņēma mani ciet.”
Karš ved no valsts uz valsti
Latviešu leģiona rindās viņš nonāca Polijā, Marienburgā, kas tagad ir Malborka. “Tur mani ievainoja kājā. Gribēja operēt turpat, jau lika uz operācijas galda, bet laimīgi gadījās, ka Dancigā pienāca kuģis, un es ar to aizbraucu projām,” Laimons stāsta, kā no tagadējās Gdaņskas nonāca Hamburgā.
No turienes viņš aizvests uz citu Vācijas pilsētu, kuras nosaukums nav palicis prātā, gulēja slimnīcā un ārstēja kāju.
Tad leģionārs ar vilcienu aizsūtīts uz veselības rotu Dānijā, kur arī saņēma vēsti par Vācijas kapitulāciju. Pa vidam, kad vēl ārstējās, pieredzēja angļu uzlidojumu.
“Pēc tam mūs, pārsvarā latviešus no vācu armijas, savāca un ar lidmašīnu aizveda uz Beļģiju. Ko tur darījām? Neko nedarījām, bijām kā ieslodzītie,”
Laimonam nākamais dzīves posms bija karagūstekņu nometne.
“Es tur nodzīvoju kādus septiņus mēnešus, gāju strādāt ceptuvē par vēdera tiesu. No Beļģijas mūs pārveda uz Vāciju. No Lībekas ļāva atgriezties mājās, un es pieteicos, ka gribu braukt, mēs tādi bijām divi leģionāri.”
Taču nekādas mājas Laimonam nesanāca. Tāpēc, ka bija bijis leģionā, viņš nokļuva Narvā lāgerī, bet kādus trīs mēnešus vēlāk
jaunekli iesauca krievu armijā.
“Sākumā dienēju Narvā, tad – Tallinā un tikai pēc armijas pārnācu mājās pie muteres,” leģionārs noslēdz savu kara stāstu.
Krautuves priekšnieks
Savulaik pie dzelzceļu stacijām bija laukumi, kuros saveda no mežiem kokus. Vēlāk baļķus krāva vagonos un veda tālāk, bet lielākām krautuvēm blakus bija arī zāģētava, Laimons sāk stāstu par savu darbu pēc kara.
Viņa pirmā darbavieta bija Talsu mežrūpniecības saimniecība (MRS), kas norīkoja strādāt Rudbāržos, kur bijis kantoris.
Tajā laikā, strādādams par krautuves priekšnieku, satika savu nākamo sievu Veltu. Viņi salaulājās Valtaiķu baznīcā. Nē, nekādu nepatikšanu komunistu laikā neesot bijis. “Draugi ar’ bij’ klāt, un viss okei,” Laimons nosmej.
Noprecēja sievu, un kas notika tālāk? “Tālāk – viss pie vietas,” stāstītājs turpina tādā pašā garā.
Vēlākā darbavieta bija Liepājas MRS, bet dzīvoja Kalvenē, kur stacijā bija krautuve, un Laimons bija šī laukuma priekšnieks. Ar laiku viņš paaugstināja savu kvalifikāciju līdz meistaram.
Vēl darbavieta mainījās uz Saldus MRS, bet amats beigās – uz sagādnieku. Tolaik ar smago mašīnu esot izbraukājis visu Krieviju.
Uz jautājumu, ko no turienes veda uz Latviju, atbild, ka tā īsti jau neko… Tad nekur neko nevarēja dabūt un brauca vajadzīgo meklēt, kur ir, un sarunāt piegādes.
1996. gadā Laimons aizgāja pensijā, un tad vairs neesot darījis neko. Tā viņš saka, lai gan lauku sētā darba nekad netrūka, tāpat dārzā.
Veltas darba mūžs pagāja zāģētavā. Kad abi aizgāja pensijā, tad mūža nogali vadīja saskanīgā mājas rosībā. “Nevar sūdzēties,” Laimons saka par tiem gadiem.
Viņš kopa paša stādīto ābeļdārzu, uzcēla papriekš vienu siltumnīcu, tad otru, audzēja tomātus. Uz jautājumu, kur lika tik daudz ražas, atsmej: kas to vairs atceras?
Tikai darbs un ģimene
Viņi izaudzināja trīs dēlus un meitu. Kad sieva nomira, Laimons nonāca slimnīcā, bet pēc ārstēšanās – Rokaižu pansionātā.
“Man te patīk, ir labi apkalpotāji, sirsnīgi cilvēki,” viņš saka par personālu. Dēls un vedekla apciemojot, visu ko atvedot. Pansionātā ēdina labi, bet kādu kārumu griboties, atzīst sirmgalvis.
Ir pieredzēts karš, vai tajā nācās ciest badu? Nē, nē, tā neesot bijis. “Beļģijā bija trūcīgāk, bet tur gāju strādāt beķerejā, tā ka vēderu piepildīju. Es nevaru teikt, ka man kaut kad būtu bijis grūti,” Laimons šodien tā redz gūsta laiku.
Un kad ir juties vislaimīgākais? “Dabīgi – ar sieviņu. Dzīvojām labi, saticīgi, viņai tagad paliktu 90.”
Vai ārpus darba arī ir sanācis ko darīt, veltīt laiku vaļaspriekam? Nē, bijis tikai darbs un ģimene, viņš saka un piebilst, ka par galdniecību un zāģētavu bija prieks, tur pavadīti jautri gadi.
Uz jautājumu, kas šobrīd patīk, Laimons atbild: “Man ir televizors, bet es pa dienu to neskatos, ieslēdzu tikai vakaros. Lasu žurnālu un avīzi. Es domāju, ka ilgi dzīvot nav slikti.
Visa kā ir bijis tik daudz, ka ir, par ko padomāt. Pārnācu no kara un atkal tiku armijā, tikai pie krieviem, bet labi, ka mani neizsūtīja. Citi, ar kuriem kopā karoju, – krita. Bet man laimējās, es paliku dzīvs.”
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
