liepajniekiem.lv
Cilvēki – mūsu bagātība
H. Valcim priecīgo ziņu pavēstījuši kolēģi. Viņi svētdienas vakarā bija sekojuši līdzi Valsts prezidenta ierakstiem feisbukā.
“Pēkšņi vatsapā sāku saņemt apsveikumus. Es vispār nesapratu, par ko ir runa,” atminas H. Valcis.
“Nebiju smalki pētījis apbalvojumus, zināju, ka ir Triju Zvaigžņu ordenis, ka ir dažādas pakāpes. Tovakar vēru vaļā likumu un sāku iedziļināties.”
Jo vairāk lasījis, jo vairāk sapratis Atzinības krusta īpašo vēsturi, un tā patiesi personīgi uzrunājusi. “Jā, tas ir man,” nodomājis direktors. Bet ne augstprātīgi vai pārākuma izjūtā, bet ar apziņu par godu un pienākumu, ko tas simbolizē.
H. Valcis stāsta, ka viņa ģimenes saknes savijas no dažādiem Latvijas novadiem: “Jebkuram latvietim asiņu sajaukums ir ļoti dažāds. No tēva puses nāk Vidzeme, no mammas – Ziemeļkurzeme: Dundaga, Mazirbe, lībiešu krasts.
Lielāko dzīves daļu esmu dzīvojis Kurzemē un sevi vairāk uzskatu par kurzemnieku, nevis konkrēti tikai par liepājnieku.
Bet, protams, kad kādu satieku, ar lepnumu saku, ka esmu no Liepājas.”
Uzzinot, ka Atzinības krusta saknes meklējamas Kurzemes hercogistē un tā pirmsākumi datējami ar 18. gadsimtu, H. Valci pārņēmis īpašs saviļņojums: “Tā ir kā Kurzemes ļaužu pagodināšana. Tas man likās tik skaisti! Tad uzreiz aiz sevis sajūti tās kurzemnieku paaudzes, kas godam strādājušas savai zemei.”
H. Valcis uzsver:
“Es sajūtu visu to cilvēku kopu, kas bijuši pirms manis, šo cilvēku esība ir man aiz muguras un ir spēcinājusi mani.
Un arī ar visiem šodienas Liepājas ļaudīm, kas godprātīgi strādā, kaut kādā brīdī mums ir veidojusies tā sazobe.”
Un šeit H. Valcis aizrautīgi stāsta par ģimnāzijas renovāciju, līdz kurai nonākt bijis sarežģīti. Tā ilga vairākus gadus, un viņš pats to sauc par gadsimta projektu.
“Visi cilvēki, kas bija iesaistīti, – arhitekti, būvnieki, speciālisti no domes, būvvaldes, Komunālās pārvaldes –, viņi visi ir augstas raudzes profesionāļi. Un tā ir milzu bagātība.”
Sākt un noslēgt ar labo
H. Valcis, – gan pārstāvot savu skolu kā direktors izlaidumos, pēdējā zvanā, par tradīciju kļuvušajos “Koru karos” un citos izglītības iestādes svētkos un notikumos, gan esot deputāta krēslā, vadot Sociālo, veselības un drošības jautājumu komiteju –, atstāj ieturēta, savaldīga cilvēka iespaidu.
Vai brīdī, kad uzzināts par apbalvojumu, ļāvis vaļu emocijām?
“Tas man, protams, nesa prieku un reizē bija liels pārsteigums. Bet domāju, ka esmu ļoti dažāds,”
par sevi saka direktors.
Viņš nenoliedz – dzīvē gadās visādi: “Ir reizes, kad reaģē asāk vai nelaipnāk. Tas atkarīgs no daudziem apstākļiem. Man tiešām ļoti nepatīk strīdēties.”
Viņaprāt, daudz vērtīgāk ir domāt soli uz priekšu, nevis runāt par lietām post factum. “Tāpēc es cenšos pieturēties pie tā saucamā “hamburgera principa”: vispirms pateikt labo, tad vidū ielikt to “sāli” – kritiku vai ieteikumu – un tad atkal noslēgt ar kaut ko pozitīvu.”
Kolēģe Signe Berga, raksturojot direktoru, uzsver viņa pozitīvismu un spēju vienmēr uzklausīt un atbalstīt.
Viņasprāt, viņš ir mērķtiecīgs, tālredzīgs un prasmīgs vadītājs, kurš savu kolektīvu virza neapstāties pie sasniegtā.
“Viņš ir cilvēks, kurā apvienojas intelekts, dziļa iekšēja kultūra un patiesa cilvēcība,”
saka S. Berga un uzskata Helviju par lielisku sarunbiedru ar smalku humora izjūtu, un atzīst, ka viņu ciena gan skolotāji, gan skolēni.
Savukārt Normunds Dzintars direktoru raksturo kā ļoti augsta līmeņa saskarsmes cilvēku – tādu, kurš darbā ir atbildīgs līdz pēdējai šūnai.
“Viņš vienmēr domās ir ar skolu, darbiniekiem un skolēniem. Mūsu gods, atbildība un sirdsapziņa,” saka N. Dzintars.
Skola viņa vadībā attīstās mērķtiecīgi – direktors ar lielu ieinteresētību seko līdzi gan jauniešu panākumiem, gan skolas kopējai attīstībai.
Būt skolā joprojām patīk
Par Liepājas Valsts ģimnāzijas direktoru H. Valcis kļuva 1994. gadā. Iepriekšējais direktors aizgāja no amata mācību gada vidū. Ieņemt viņa vietu H. Valci mudinājuši gan kolēģi, gan arī Izglītības pārvalde.
“Es ļoti labi atceros savas izjūtas. Tā bija pat nomācoša doma, gandrīz depresīva.
Es negribēju būt direktors. Gribēju darīt to, kas man patīk: būt klasē, mācīt matemātiku, īstenot idejas.”
Tomēr apkārtējie spējuši viņu pārliecināt. Iespējams, tajā brīdī viņš bijis pats jaunākais skolas direktors Latvijā – H. Valcim bija 30 gadi.
“Izglītībā ienāca jauni projekti, notika spēcīgas pārmaiņas. Kad sapratu, ka varu veidot skolas darbu tā, kā savulaik biju vēlējies organizēt savu klasi, tas mani iedvesmoja, un es biju atkal patiesi aizrāvies.”
Pēdējo reizi matemātiku klasē mācījis jau pirms vairākiem gadiem. Kad skolā sākušies vērienīgie remontdarbi, tad arī sapratis – nevēlas darīt gauži saviem audzēkņiem, jo pārāk daudz laika un spēka aiziet renovācijas procesam.
Runājot par nākotni, H. Valcis atzīst – domas aizved arī citā virzienā:
“Es noteikti negribu daudzus pensijas gadus vēl pavadīt skolā. Gribētos pēc tam darīt kaut ko citu. Bet šie sapņi lai paliek pie manis.”
Taču šobrīd viņš neko mainīt neplāno. Tieši pretēji – darbā joprojām atrod piepildījumu un gandarījumu.
“Es joprojām izjūtu milzīgu prieku par to, kā izdevās sakārtot skolas ēku. Tikai pēc renovācijas sapratu, kādā stresā pats esmu dzīvojis 20 gadus – skola bruka acu priekšā, nebija fondu līdzekļu, nebija atbalsta. Tagad, kad ieeju skolā, es jūtu – man šeit tiešām patīk būt.”
Vizītkarte
Helvijs Valcis
- Dzimis 1963. gada 14. jūnijā.
- Apbalvots ar Atzinības krustu par ieguldījumu izglītībā un sociālajā vidē.
- Dzimis Rīgā, bērnību pavadījis Vidzemē – Vidrižos un Katvaros.
- Liepājas Valsts ģimnāzijas direktors kopš 1994. gada.
- Liepājas domes deputāts kopš 2006. gada.
- Abi vecāki pedagogi: tēvs – sporta pedagogs, māte – defektoloģe/speciālā pedagoģe.
- Mācījies Ventspils 1. vidusskolā, pēc tam Rīgas 1. ģimnāzijā.
- Augstākā izglītība pedagoģijā – Liepājā; aspirantūra Maskavā.
- Relaksē pastaigas, skriešana gar jūru, daba, labprāt bauda izcilu mūziķu koncertus.
- Ar sievu Ilzi Valci ir vecāki Eliasam, Lūkasam, Elīzai.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
