Izrādās, ka māņticība ir ārkārtīgi dzīvotspējīga, tā izlauzusies cauri senlaikiem, lepni turpina uzvaras gājienu arī šodien. ”Nu, bet vai man grūti tam kaķim apkārt apiet?” prāto mūsu aptaujātie, kas atzīst – šādām un tādām lietām tomēr vēl tic.

Novelt vainu uz spoguli

”Man ir milzīgas bailes sasist spoguli. Nē, tiešām! Septiņi gadi nelaimes – nu, kurš to gribētu?” atzīstas kāda liepājniece.

Vārdu atklāt nevēlas, jo parasti jau ļaudis par to smīkņājot un saucot par zema intelekta pazīmi. ”Jā, smejas visi, bet paši arī ievēro.

Lielākie skeptiķi ir tie paši, kas trīs reizes spļauj pāri plecam un sit pret koka kanti, ja runā ko tādu, kas varētu nest neveiksmi.

Tādi mēs esam – bailīgi. Lai gan kāpēc sevi nepasargāt, ja tam prasīts vien tāds sīkums. Izbirst sāls uz galda, uzkaisu virsū cukuru, manuprāt, tas neitralizē palaisto mehānismu. Vai man grūti?” saka sieviete.

Visdrīzāk aizmetņi šādiem māņiem meklējami tālā senatnē, kad lielākās materiālās vērtības bija sāls un spoguļi, ko cilvēki veda no tālām zemēm.

Iespējams, kāda kundze, glabājot savu dārgo guvumu no bērniem, teikusi: ”Tu tikai nesaplēs, citādāk mūsu ģimene būs nelaimīga ilgus gadus!” un, kā jau mutvārdu daiļrade, iegūtās zināšanas nodotas no paaudzes paaudzē. Izrādās, tās ir ārkārtīgi dzīvotspējīgas.

Ko darīt, ja spogulis tomēr cietis neveiksmi? ”Vecā mamma mums teica, ka

vajag lasīt tos krikumus, bet nedrīkst skatīties iekšā lauskās. Kad tās savāktas, jālej virsū auksts akas ūdens, lai aizskalo visu, un jāizmet,”

atminas sieviete.

Iepriekš, kad laikraksts vaicāja Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikas ārstam psihoterapeitam Artūram Utinānam par to, kādēļ cilvēki izmisuma brīžos meklē zīlnieku un ezotēriķu palīdzību, viņš atsaucās uz maģisko domāšanu. Arī šajā gadījumā runa ir tieši par to.

A. Utināns skaidroja, ka šāda veida domāšanai ir zināms bioloģisks pamats – smadzenēs ir izveidojušies īpaši centri, kas cilvēkam liek izdomāt cēloņu un seku sakarības – kāpēc notika tas, kas notika?

Vieglāk ir pieņemt to, ka attiecības izjuka vai veselība sāka klibot kāda īpaša cēloņa dēļ, nevis tāpēc, ka attiecības nekopām vai dzīvojām neveselīgi. Šādā veidā mēs sevi attaisnojam.

Latviskā ģenētika

”Tas ir trakums vispār! Bet, lai cik racionāls un pierādījumos balstīts mans domu gājiens būtu ikdienā, es izvairos no uzkāpšanas uz akas vāka. Ja tomēr gadās uzkāpt, tad ātri jāpieskaras kam melnam – tad nelaime ir novērsta.

Un, ja nu gadās ko aizmirst mājās un iet atpakaļ, bez ieskatīšanās spogulī un pie sevis nomurminātiem “sargā māju, sargā mani”, otrreiz mājas atstāt nedrīkst.

Pēc mazgāšanās seju nedrīkst slaucīt pirmo – tad būs jāraud. Kurpes velkot, kreisā jāvelk vispirms, citādi neveiksies… Kurš vispār šādas korelācijas būtu novērojis?” prāto liepājniece Sindija Kļava-Zoša.

Sieviete gan pati nespēj izskaidrot, kur tās ļaunu vēstošās darbības un to atcelšanas pasākumus dzirdējusi. ”Tie laikam latviešiem vienkārši ģenētikā,” viņa nospriež.

Aiva Šefanovska pastāsta, ka cenšas nelikt somu uz zemes, jo tad nebūšot naudas. ”Mamma nekad neļāva vakarā nest gružkasti, tad arī nebūšot naudas. Izejot no mājām, paskatos spogulī, lai neko neaizmirstu, kas vēl? Gan jau vēl ir kaut kas, ko piekopju, šobrīd tikai nenāk prātā,” sieviete smejoties atzīstas.

Vairāki aptaujātie skaidro, ka netic šādām lietām, ja tomēr gadās ko ievērot, visbiežāk pāri plecam gan pārspļauj – ”jau nu tomēr!”.

Pretējā pusē stāv tie, kas visas šīs sakarības uzskata tikai par veiksmes zīmēm.

”Man ir divi melni kaķi, un tie nes tikai veiksmi un prieku neatkarīgi no tā, kur iet,”

saka Ausma Timšāne.

Līdzīgās domās ir arī Inese, viņasprāt, tas, ka kaķis iet pāri ceļam, nozīmē tikai to, ka dzīvnieks kaut kur iet un par savu veiksmi vai neveiksmi būs vien jādomā pašam.

13. datums, piektdiena – lēto biļešu diena

Piektdiena un 13. datums, kas daudzu tautu kultūrā tiek uzskatīts par ļoti neveiksmīgu dienu, biedē daudzus.

Labā ziņa ir tā, ka šogad, 2023. gadā, tādas ir vien divas piektdienas un vienu no tām mēs piedzīvojām jau janvārī, savukārt otra būs rudenī – 13. oktobrī.

”Neticu! Turklāt labprāt lidoju 13. datumā, piektdienā uz Latviju, jo biļetes ir ļoti lētas un vari sēdēt, kur gribi, – ļoti maz cilvēku lido,” smejas Kristīne, kura bieži vien mēro ceļu no Anglijas.

”Ā, un vēl, lidmašīnā nav 13. rindas, tas ir interesanti,” stāsta Kristīne.

Pārliecināmies, ka ”AirBaltic” lidmašīnās tiešām nav 13. rindas. ”Dažās tautās skaitli ”trīspadsmit” uzskata par neveiksmīgu. Lidsabiedrības lielākoties ievēro šo principu, tāpēc ka daļa pasažieru nevēlas sēdēt 13. rindā, un mēs to cienām. Mēs gribam, lai visi pasažieri jūtas ērti, ceļodami mūsu pavadībā,” vēsta informācija lidsabiedrības mājaslapā.

Savukārt Baiba ir dzimusi 13. datumā un nu jau labu laiku savas dzimšanas dienas nesvin.

”Kā bērns ļoti gribēju svinēt, bet pilnīgi vienmēr, kad tuvojas mana dzimšanas diena, kaut kas nojūk –

man ir bijušas tādas muguras sāpes, ka svētku dienā no gultas nevaru piecelties, vai vidusauss iekaisums, vienkārši saslimstu pēkšņi.

Kad 20 gadu dzimšanas dienas nedēļā nomira kāds man ļoti tuvs cilvēks, es sapratu – pietiek! Ja tā diena nevar būt priecīga, tad to vairs nesvinēšu. Bija apnicis vilties. Kopš nesvinu, šķiet, ka ir labāk – nav ekspektāciju, nav vilšanās,” atzīst Baiba, kura ilgus gadus nav pūtusi svecītes kūkā.

Bailes no skaitļa 13 ir izplatītas visā pasaulē, tā ir sava veida fobija. Līdzīgi kā Baiba daudzas valstis mēģina izbēgt no skaitļa 13.

Runā, ka Amerikā neesot 13. numura autobusu, Francijā neatradīsiet māju ar numuru 13 un vairākās pasaules viesnīcās nav ne 13. stāva, ne 13. istabas.

”Man ļoti patīk skaitlis 13. Pat dzīvokļa numurs ir 13., meita piedzima 13. datumā – nav neviena iemesla tam piedēvēt jebkādas negācijas,” atšķirīgs ir Ineses viedoklis.

Talismans pret ļauno aci

Truša kāja, četrlapu āboliņš, pakavs pie mājas durvīm – klasiskie simboli jeb veiksmes talismani. Kurš gan nezina, kā garšo ceriņa zieds ar pareizo ziedlapu skaitu? Vai tiešām kāds vēl nav zīlējis margrietiņas lapās, lai izskaitļotu – mīl vai nemīl?

”Mans spēks ir vecmāmiņas gredzens.

Nekad nenovelku, vienmēr man pirkstā, un tiešām ticu un jūtu, ka tas mani sargā. Esmu pamanījusi, ka brīžos, kad jāpieņem lēmums, knibinos ap to, grozu,”

saka Inese.

Savukārt Zaiga makā nēsā piparmētras lapiņu ar kanēli, esot dzirdējusi, ka tas nesot pārticību, lai gan sievietei liekas, ka īsti šis amulets savu funkciju nepilda. ”Bet kas zin, ja tā nebūtu, varbūt ietu vēl čābīgāk,” viņa prāto.

Kāda cita sieviete vāc akmeņus, kas uzrunā, viņas kolēģe kabatā nēsājot kastaņus, kas sevī uzsūcot negatīvo enerģiju.

”Personīgi man ir daudz rotu, arī mājās šādas tādas zīmes ir, makā zvīņas un pāris smukas monētiņas, bet nevienai īpašu talismana statusu neesmu piešķīrusi,” stāsta Jolanta.

Ieva atklāj, ka vienu brīdi nēsājusi modē ienākušo sarkano diedziņu ap roku. ”Izlasīju Jahūda Berga grāmatu ”Kabalas spēks” un kaut kā jutu iekšēju vajadzību. Lūdzu vīram, lai man to uzsien septiņiem mezgliem, domājot ko labu. Vai tas pasargāja mani? Nav ne jausmas, toties vienu zinu droši –

tiklīdz es to pamanīju sev uz rokas, atcerējos, ka man pašai jāievēro labestība pret citiem, pat tad, kad negribētos. Drīzāk tas pasargāja citus no manis,”

viņa smejas.

Patiesībā gan ticot tikai vienam amuletam – mantotam krustiņam. ”Jā, lai arī neesam reliģiskie fanāti, laikam drošību vairāk jūtu reliģiskās lietās – bērnus sargā svētbildītes pie viņu gultas, man krustiņš kaklā. Grūtos brīžos padedzinu kristību sveces. Man tas dod mieru.

Tāpēc jau tie simboli ir – ja tu nejūties gana spēcīgs kādā dzīves posmā, ļoti gribas, lai ir kāds, kas stingri stāv pār tevi, kur tu vari patverties. Tā nu mēs paši sev radām šo drošības sajūtu ar tādām jaukām lietām no malas,” Ieva ir pārliecināta.

Iemantot mierīgu prātu

Tas ir pētīšanas vērts jautājums: kurā brīdī ticējumi pārvēršas aizspriedumos un māņticīgās bailēs? Vai tie, kas neapēd nevienu pašu pieclapu ceriņziedu, gada laikā nepiedzīvo nevienu laimes mirkli?

Dzīve vairumam ļaužu nekad nav bijusi ne viegla, ne paredzama. Laikam jau ticība iepriekš paredzēt lietas, notikumus mūsu senčiem devusi spēku stāties pretim vai būt sagatavotiem nezināmajam.

Ja ir ticējumi, tad ne jau velti tie cēlušies, un tāpēc vēl šodien ne viens vien tic to pareizībai un izmanto savā ikdienā. Ticējumi, jā, arī māņi 21. gadsimtā cilvēkam ļauj kaut mazliet pretoties neziņai un bailēm no tā, kas lielāks par paša saprašanu un iespējām.

Lasot latviešu ticējumus, pavisam ātri var nonāk pie secinājuma, ka tie var būt patiesi pretrunīgi. Te divi skaidrojumi. Pirmais, ja kāzu dienā līst, tad laulība būs veiksmīga, jo lietus noskaloja visu iespējami slikto. Otrais. Ja līst, laulībā neveiksies, jo būs daudz asaru.

Senatnē, lai izdzīvotu, lai mazinātu savu neziņu un neaizsargātību, ļaudis meklēja dabā saskatāmas zīmes, vēroja sakarības cilvēku un dzīvnieku uzvedībā.

Ticējumi joprojām ne vienam vien palīdz iemantot mierīgu prātu un, piemēram, brīdina atturēties no sliktā: ja uz galda atstāsi nazi ar asmeni uz augšu, piedzims kāds zaglis vai laupītājs. Vai smieklīgi? Jā gan, bet, ja šāda ticējuma ievērošana pieaugušos vai bērnus patiesībā pasargā no smagas traumas?

Lai arī ticējumi dzimuši un ļaužu prātos turēti kā palīgi, vajadzētu ņemt vērā, ka akla ticēšana un sekošana tiem var kļūt par kaut ko līdzīgu atkarībai, kas pie laba nenoved. Atkarība cilvēku ierobežo un atņem brīvību, jo visu laiku jāuzmanās, ka tik kaut kas nenotiek.

Pret senču ticējumiem vajadzētu izturēties ar cieņu un kā pret daļu no tautas senā mantojuma, pat, ja šodien lielākā daļa no tiem nekādi nav savienojama ar dzīvi tagadnes apstākļos.

Apakšbikses uzvaru nenes

Oskars Kļava, Liepājas Futbola skolas vadītājs

Jo vecāks kļūstu, jo vairāk izprotu un apzinos, ka vienīgais, kas patiešām dod rezultātu, ir sistemātisks darbs un sevis sagatavošana.

Kad biju jaunāks un pats spēlēju, pamanīju, ka ir ļoti dažādi māņticības veidi. Vārdos nesaukšu, bet viens no Liepājas spēlētājiem uz katru spēli velk vienas un tās pašas apakšbikses.

Šorti un zem tiem laimīgās Sūkļa Boba (Sponge Bob) apakšbiksītes.

Viņš tiešām uzskata, ka tās nes veiksmi, un, ja gadījies tās aizmirst, sākas problēmas – spēlētājs pārdzīvo, netic sev.

Vēl ir pieņemts, ka, iznākot uz laukuma, zaļajā virsmā lec kādas divas trīs reizes ar vienu kāju. Tas ir pasaulē izplatīts veiksmes paņēmiens.

Kādam tā ir lūgšanās pirms spēles, kādam īpašais apģērbs vai aksesuāri, kāds piekopj citus uzmundrinošus rituālus pirms spēlēm. Ja tas nav izdarīts – spēlētājs pats sevi sāk noskaņot uz negatīvo – viss būs slikti, spēle šodien būs slikta.

Es biju aizsargs, mana pozīcija tik daudz neprasīja to ticību māņiem. Viens ir skaidrs – vismāņticīgākie ir vārtsargi, nereti viņi cenšas savus vārtus noburt, apvārdot, liek pie vārtiem dažādas lietas, pat aprok – lai tikai mazāk vārtos ielido.

Nākamie, kas vairāk ļaujas šādiem veiksmes meklējumiem, ir uzbrucēji. Viņi tomēr ir tā spēles redzamākā daļa, kas ir skatītāju acu priekšā, pieļauju, tāpēc tas viņiem ir jo īpaši svarīgi.

Jūs varat novērot, ka arī Liepājā treneri uz spēlēm velk vienas un tās pašas drēbes, formas vai kurpes.

Arī komanda spēlē vienā formā, kamēr vinnē, ja sāk zaudēt – maina uz citas krāsas formu.

Tas ir izteikti. Tāpat arī dziesmu izvēle – kamēr vinnē, liek vienu un to pašu, ja neizdodas – maina.

Lai gan jaunībā arī es ļāvos sakritību meklējumiem. Bija kāda veiksmīga spēle, un sāku domāt – tā, ko es darīju pirms šīs spēles? Paēdu! Tātad tas strādā, sāku piekopt. Pēc pāris spēlēm gan tas vairs nestrādāja. Laikam ejot, mani meklējumi beidzās, jo

sapratu – nu nenes uzvaru apakšbiksītes vai citas lietas, tikai darbs.

Būtībā tie rituāli katram individuāli palīdz psiholoģiski sagatavoties, iedvesmoties, pieslēgties spēlei. Jā, iespējams no malas tas izskatās smieklīgi, bet, ja tas dod pārliecību vai nomierina, – kāpēc ne? Un ja vēl tas nes rezultātu!

Mēs esam tuvāk ziemeļniekiem, tāpēc mūsu dabā ir slēpt savus rituālus, talismanus un citas veiksmes piesaukšanas metodes vai vismaz to darīt, svešām acīm neredzot.

Te mēs atšķiramies no latīņamerikāņiem, afrikāņiem vai dienvideiropiešiem, jo viņi to izrāda atklāti – laukumā veic rituālus vai publiski bučo krustiņu. Mēs visu darām klusiņām, lai nenoskauž.

Uzziņas

Amuleti aizsardzībai

Sudraba rotas – bloķē jebkuru negatīvo enerģiju;

saspraužamā adata aizsardzībai – nostiprina biolauku;

sarkana dzijas pavediena aproce – izsenis tiek uzskatīts par aizsargu pret slimībām, neveiksmēm un ļaunas acs;

sāls – aizsargā pret negatīvo enerģiju;

krustiņš – spēj cilvēku pasargāt no jebkura ļaunuma. Pat tad, ja cilvēks, kas valkā krustiņu, nav ticīgs, tas neko sliktu tam nenodarīs.

akmeņi-kristāli – dziedina, aizsargā, nes veiksmi, mīlestību;

ļaunās acs amulets nazars – no stikla veidots disks vai lode, kurā atveidota acs no dažādu krāsu koncentriskiem apļiem vai asaras formā. Nazarus Tuvajos Austrumos var ieraudzīt visur – pat uz Turcijas lidmašīnām;

ļaunās acs amulets hamsa (Dieva roka) – atvērta labā plauksta daudzās kultūrās vēsturiski ir aizsardzības simbols, kas radies vēl pirms kristietības un islāma;

Avots: ezotērikas apcirkņi

Kam ticēja latvieši?

Gadalaiki. Ja pavasarī plūdu laikā nav plūdu, tad tie būs visu nākošu vasaru. Pavasarī, pirmo reizi pērkoni dzirdot, galva jādauza ar akmeni, tad nekad neuznāks galvas sāpes. Ja mazās skudriņas pūznīšus taisa augstus, būs slapjš rudens; ja zemus – tas būs sauss. Ja dzeguze beidz kūkot pirms Jāņiem, būs īsa vasara, ja pēc Jāņiem – gara vasara. Ja mušas lidinās mājās vēlu rudenī, gaidāma ļoti silta ziema.

Cilvēks. Ja dēls izskatās pēc tēva – būs nabadzīgs, ja pēc mātes, tad būs bagāts. Jaunlaulātiem pirmajā naktī zem gultas jāliek cirvis vai zāģis, tad būs puika. Ja noliks slotu vai pavārnīcu, būs meitene. Ja sieva uz grūtām kājām paliek skopa, tad dzims dēls. Ja kāds smejas par citu cilvēku vainām (garīgiem un fiziskiem trūkumiem), tad šīs vainas parādās pie viņa paša bērniem. Kam ir zilas acis, tie ir godīgi cilvēki, kam ir brūnas, tie negodīgi.

Kāzas. Līgavu vedot iekšā vīra mājā, jāskatās, kur viņa skatu met vispirms. Ja griestos – būs lepna, ja grīdā – būs klusa un pieticīga, ja uz krāsni – būs slinka un liela gulētāja. Ja pirmo nakti jaunā pāra gultas vidū bedre, tad tie mīļi dzīvos. Ja grib, lai jaunajam pārim labi klājas, tad uz kāzām nedrīkst citu dzīvnieku kaut kā vienīgi cūku. Pirms kāzu dienas jaunajam pārim pusnaktī jāiet plikiem peldēties, tad būs laimīga dzīvošana. Kāzās brūtei jāiziet ārā un trīs reizes jāpārmet kurpe pār jumtu, lai būtu čakli bērni. Ja jaunā sieva, kāzu naktī nost ģērbjoties, savu kleitu uzliek vīra biksēm pāri, tad visu mūžu viņu zem savas valdīšanas turēs.

Nāve. Ja apogs nāk mājas tuvumā un kliedz: ui, ui, ui! tad tas ir uz miršanu. Ja mirušais uzsūta kādu nelaimi, tad uz viņa kapa jānoliek nauda, kāds graudiņš vai kas cits, lai nelaime aizietu. Ja kāds, uz bērēm braucot, pirmo ceļā satiek vīrieti, tad viņa rados pirmais mirs vīrietis, ja sievieti, tad mirs sieviete. Ja bēru dienā slikts laiks – nelaiķis dzīvē neesot suņus un kaķus mīlējis. Citi uzskatīja, ka lietus nozīmē, ka mironis vēlē labu, un otrādi. Ja bērēs nevienu trauku nesaplēš, tad otru gadu atkal tanīs mājās būs bēres.

Maize. Kad maizi cep, tad izslauka tīru istabu, lai citu gadu būtu tīri rudzi. Maizi vajaga mīcīt un krāsnī šaut veselīgai, tuklai sievietei, jo tad maize būs mīksta un gausa. Maizes mītne vai kāsis jāmazgā tīri, lai bērni nestaigā ar puņķainiem deguniem.

Dažādi. Kad kādu aprunā vai apsmej, tad jāuzspļauj uz kreisās rokas īkšķa naga, citādi apsmiekls krīt uz pašu apsmējēju atpakaļ. Kad jaunas meitas pirtī iet pērties, tad viņām jāsaka: “Dieviņ, dod man tādu vīriņu, tik mīlīgu kā pirts gariņš, kā pirts slotiņa, kā liepu lapiņa, ne pīpju pīpotāju, ne ragu ragotāju, ne dālderu mētātāju, ne brandvīna dzērāju.” Tārpiņu nevajaga mocīt, tad Dievs liks pastarā dienā mocīties kā tārpam. Ja niez kreisais vaigs, tad būs jāsmejas, bet, ja niez labais vaigs, tad būs jāraud.

Dažādi avoti

Es domāju tā: Vai ticat māņiem?

Natālija Sincova – jaunā māmiņa:

– Kopumā neesmu māņticīga, bet ir gadījies uzsist pa koka virsmu trīs reizes, lai iespējamību, ka kaut kas tomēr varētu atgadīties, samazinātu, tomēr ar to neaizraujos. Par to, ka māņi kā tādi pastāv, ir daudz dzirdēts – vecāmamma, vectētiņi un vecāki jau arī šo to piekopuši un stāstījuši, tā jau tas iet tālāk no mutes mutē. Droši vien tāpat es to nodošu arī saviem bērniem. Kad gaidīju bērniņu, man arī teica, ka matus nedrīkst krāsot un griezt, lai nenogrieztu laimi. Esmu pamanījusi, ka daudzi tic, varbūt pat neapzināti.

Liene Spāre – numeroloģe, taroloģe:

– Tā kā pēc profesijas esmu māņticības pārzinātāja, protams, ka zīmēm ticu. Tā sanāca, ka dzīve mani aizveda no skaitļiem grāmatvedībā uz numeroloģiju. Uzskatu, ka tā saucamie māņi ir pamatoti, lai gan es tos vairāk sauktu par novērojumiem. Cilvēki tos ierauga un piesauc – redzu melnu kaķi un domāju – ai, ai, tūlīt kaut kas notiks. Enerģētiski sagatavojamies un paši panākam to notikumu, paši izveidojam. Kopš apguvu šo profesiju, ir daudz vieglāk ieraudzīt zīmes, tas ļauj dzīvot interesantāk un apzinātāk.

Dzintars – pensionārs:

– Nē, nē, ne mazākajā mērā neesmu māņticīgs, nekādām zīmēm un parunām neticu, tikai pats sev. Man šķiet, ka ģimenē arī ar to neviens īpaši neaizraujas, vismaz nav dzirdēts. Makšķernieks ar neesmu, uz tārpu nespļauju. Dzīvē vados pats pēc savas intuīcijas, man ar to pilnīgi pietiek.

Gaļina – liepājniece:

– Neesmu māņticīga. Protams, ka zinu, ja melns kaķis iet pāri ielai, vēlams to apiet, ko visdrīzāk es arī izdarītu, jo visi tā dara. Pārējam visam cenšos neticēt, pat, ja redzu kādu zīmi, – mēģinu neņemt vērā, man šķiet, ka, tiklīdz ielaiž kaut ko galvā, tā nekas labs vairs nav. Toties es ticu sapņiem, ko redzu, un man ir talismans, kas sargā gadiem ilgi. Kad meitiņai bija trīs gadi, mēs staigājām parkā un viņa man uzdāvināja koka zariņu, kas izskatījās pēc maza krokodila. Līdz šai dienai es to nēsāju sev līdzi.

Ivars Freibergs – cēsinieks:

– Baigi neticu, varbūt kādam sīkumam pievēršu uzmanību. Man pašam ir melns kaķis, kāpēc lai es no viņa baidītos? Mēs draudzējamies. Māsas vīrs gan, man liekas, ik pa brīdim uzsit pa koku drošības nolūkos, īpaši tad, ja mašīna nojūk. Bet vispār viņš ir galdnieks, koks visu laiku pa rokai.