Hoijeres madāmas viesnīcā jeb topošajā interjera muzejā Kungu ielā 24 atgriežas manteļskurstenis, tapusi arī maizes krāsns. Pagaidām apvalkdūmenis uzmūrēts līdz otrā stāva griestiem. “Tas ir ļoti liels pagodinājums, ka mums šādu darbu uzticēja – līdz tam ir jāizaug,” saka mūrnieks Oskars Karpovs.

Ceps un kūpinās

Liepājas būvvēsturē tas ir nozīmīgs fakts. Lai gan apvalkdūmeņi ir bijuši daudzās senajās 17./18. gadsimta mājās, taču neviens nav saglabājies pilnībā. Šur tur atlikusi tikai kāda siena, vēl kaut kur ir saglabājusies manteļskursteņa telpa pirmā stāva līmenī, bet vesela, saglabāta, nepārveidota vēsturiskā apvalkdūmeņa pilsētā nav nekur, pastāsta celtniecības arheologs Juris Zviedrāns. Kungu ielā 24 topošais būs pirmais šajā gadsimtā uzmūrētais un pašlaik arī vienīgais visā pilsētā.

Kāds manteļskurstenis šeit bijis? Precīzi tas nav zināms, jo Hoijeres viesnīcā no oriģināla nebija palicis pāri nekas. Vien saredzama vieta, kur tas slējies starp sijām. “Apvalkdūmenis ir galvenais ēkas apkures centrs, tajā gatavoja arī ēdienu. Krāsnis, maizes krāsni kurināja no manteļskursteņa. Siltums tajā ienāca iekšā un ātri izgāja ārā. Bieži dūmus sita atpakaļ, visas telpas bija nokvēpušas melnas, bet tā bija normāla situācija 17. gadsimtā, vēl pat arī 19. gadsimtā,” stāsta būvvēstures pētnieks.

J. Zviedrāns un ēkas restaurācijas projekta arhitekte Liesma Markova neslēpj – nav zināms, vai ēkā vēsturiski maizes krāsns bijusi vai ne. Maizi Hoijeres kundze varēja cept arī kādā no palīgēkām, kas atradās sētā. Taču vēsturisko situāciju vairs nav iespējams rekonstruēt, tāpat kā nav atgūstams īpašnieces dārzs, kas stiepies kvartāla garumā, līdz pat Zāļu ielai. Tagad bijušo dārza vietu aizņem bērnudārzs. “Mēs pieņēmām versiju, ka maizes krāsns tomēr bija mājā, bet tā varēja būt arī citādāka. Mēs cenšamies vidi rekonstruēt maksimāli, tomēr ejam uz kompromisu,” skaidro L. Markova.

Tā kā plānots, ka ēkā pēc restaurācijas darbosies arī krogs vēsturiskā gaisotnē, tad gan maizes krāsns, gan manteļskurstenis varētu noderēt īpašiem gadījumiem, piemēram, kulinārā mantojuma darbnīcām vai meistarklasēm, tā sauktajā atraktīvajā tūrismā, lai atsevišķās reizēs varētu ļaudīm parādīt, kā senos laikos gatavoja ēdienu uz pavarda manteļskurstenī, kā cepa maizi un kā šajā pašā skurstenī kūpināja gaļu. J. Zviedrāns tēlaini iezīmē smaržīgu un garšīgu ainu – uz ieriktētiem egles koka ārdiem sakārti āķi ar gaļu, kas skursteņa dūmos žāvējas ilgi un lēni – “kādu gadu”. Vai tā īsti būs vai ne, to ar laiku redzēs nākamā muzeja apmeklētāji.

Pirmā stāva līmenī jaunajā manteļskurstenī būs ierīkota ēdienu gatavošanas vieta, tikai nav vēl izlemts, tieši kāda. Gan arhitektei, gan būvniekiem, gan skursteņa mūrniekiem šis ir sarežģīts uzdevums – kā savienot vēsturiskuma situāciju ar telpu mūsdienu drošības prasībām, kad visur jābūt dūmu detektoriem un arī manteļskursteņa dūmi nedrīkst klīst, kur pagadās.

J. Zviedrāns stāsta, ka vēsturiski manteļskursteņos izmantoti arī tā sauktie burlaka ķieģeļi – nededzināti, kurus darināja no māla, grants un salmiem. Dedzinātos ķieģeļus senie meistari izmantojuši tikai skursteņu augšējā daļā. Jaunais manteļskurstenis uzmūrēts, izmantojot atgūto materiālu, tas ir, lietotus ķieģeļus, kas nākuši no citām senām Liepājas mājām. Šajā namā nav saglabājušies ķieģeļi, kurus varētu izmantot dūmeņa mūrēšanai.

Mūrnieki otrajā paaudzē

Skursteņa mūrnieks Oskars Karpovs strādā kopā ar brāli Ritvaru, abi nāk no Alūksnes puses un lepojas, ka ir mūrnieki jau otrajā paaudzē – amatu viņiem mācījis tēvs. Brāļi specializējušies tieši skursteņu mūrēšanā. “Mēs sākām mūrēt skursteņus “Rīgas namu pārvaldniekā”, Rīgā ļoti daudz mājām skursteņus samūrējām. Tad uzradās “RERE Meistari”, ar ko kopā strādājām Turaidas klaušenieku mājā, pēc tam divas reizes – Siguldas pilī. Pēc tam mūs uzaicināja šeit,” stāsta Oskars, kurš no brāļiem ir runīgākais.

Taču apvalkdūmeni jeb manteļskursteni gan darinājuši pirmo reizi. “Ne jau bieži tos mūrē. Lielākoties tikai remontē,” stāsta Oskars. Viņš atceras, ka šeit no bijušā manteļskursteņa nav bijis saglabājies pilnīgi nekas, viņš arī apbrīno, kā celtniecības arheologs Juris Zviedrāns saredzējis tā vietu. Pirms ķerties pie mūrēšanas, abi brāļi braukājuši pa Latviju, skatījušies, kādi ir citi apvalkdūmeņi. Tie ir ļoti dažādi. Liepājā uzmūrētais ir mazs, ar šauru telpu.

“Liepājas darbs izceļas ar lielu apjomu. Velves, arkas, karnīzes. Lielākais izaicinājums – uzmūrēt maizes krāsni tā, lai dūmiņš aiziet skurstenī,” uzskaita Oskars. Dūmeņa karnīzei dekoratīvos ķieģeļus ar apaļām malām darinājis Ritvars pats ar savām rokām. “Šeit ir vairāk garīgā darba nekā parasti, sarežģītības līmenis ir lielāks, nekā mūrējot standarta skursteni,” atzīst Ritvars.

Brāļi rāda dūmeni. “Te ir 17. gadsimts, tad 21. gadsimts, tad atkal 17. gadsimts. Mūsdienu laikmets manteļskurstenī ir griestu posmā starp sijām, “tādas divas betonēšanas joslas, kā divi gredzeni, kas satur to kopā, iekšā metāla josta, kas satur, lai ķieģeļi nesāk staigāt un, galvenais, arī ugunsdrošībai,” skaidro Oskars.

Savukārt, lai izvairītos no ēkas piedūmošanas, maizes krāsns mūrēta atbilstoši 19. gadsimtam, ar atsevišķu krāsns skursteni, kas pieguļ slīpajam manteļskurstenim. Šādu krāsni būs vieglāk uzturēt un lietot, teic J. Zviedrāns. Blakus maizes krāsns durtiņām manteļskurstenī izveidots lodziņš, pa kuru saimniece vai pavārs varēs palūkoties uz kroga telpu, “vai jau jāpadod nākamais suķis”, iztēlojas J. Zviedrāns. Lodziņš būs sens, ar veciem stikliem – par to parūpēsies viņš pats.

Jau vēstīts, ka 2021. gadā šeit plānots atvērt 17. gadsimta beigu un 19. gadsimta interjera muzeju. Restaurācijas pasūtītāja ir Liepājas pašvaldība, būvnieks – “RERE Meistari”.

Uzziņai
Apvalkdūmenis jeb manteļskurstenis: dūmenis ar paplašinātu apakšdaļu, kurā novietots atklātais pavards, krāsns kurtuve.
Tezaurs.lv, Latviešu literārās valodas vārdnīca