Vairākkārt savās pārdomās esmu pieskāries manas dzimtas sakņu veidolam. Tagad, kad esmu jau labi iedzīvojies gados, pāri septiņdesmit, man jāpadomā, kā tas ir noticis, ka neko neesmu sīkāk izzinājis no saviem mūžībā aizgājušajiem tuviniekiem, ar kuriem ikdienā varēju tikties. Iznāca gan tā, ka tūliņ pēc Otrā pasaules kara mēs ar māsu palikām bez māmiņas, kuru pieveica ļauna slimība. Tēvs apņēma citu sievu, radu sasaiste ar māmiņas pusi daļēji izzuda.

Latvijai atgūstot neatkarību, vairāk sāku interesēties par dzimtas ciltskoku, jo bija lielas neskaidrības un mudžeklis.

Par manas mātes Maigas Brūns, dzimušas Daize, vectēvu ziņu ir ļoti maz. It kā izvilcis tādu lozi, ka Krievijas cara armijā dabūjis nodienēt divdesmit gadu. Es savās iedomās un minējumā pieļauju, ka varētu būt tā, ka 1812.gadā, kad Napoleona franču karaspēks ar zelta mucu siroja pa apkārtnes novadu, daiļavai no Nīcas iepatikās skaistulis Daizē, notikums pārtapa mīlestībā. Uzvārds Daizis ir samērā maz sastopams, un, ja ir, tad nāk no Nīcas apkārtnes, jo spēcīgā koka dzimtas zari ir skāruši Nīcā (Otaņķos) ļoti daudzas ģimeņu saimes. Mana māmiņa piedzima 1910.gadā, toreizējā Nīcas pagastā, Daižu mājās, Andreja Daiža un Maigas Daizes (dzim.Zutis) ģimenē.

Andrejs ir piedzīvojis trīs sievas, no kurām dzimuši astoņi bērni – seši dēli un divas meitas. Mana māmiņa bija jaunākā. Andrejam vēl bijuši trīs brāļi un viena māsa. Viens no brāļiem (vārdu nezinu) apņēmis par sievu meiteni Ievu, bet drīz pēc kāzām nomiris ar tuberkulozi. Bērni nav bijuši. Pēc neilga laika smuko atraitni apprecējis brālis Miķelis Daizis, kurš atgriezies no dienesta, krievu cara armijā nokalpojis astoņus gadus. Vēlāk arī piedalījies cara armijā Pirmajā pasaules karā, kuru beidzis virsseržanta pakāpē. Latvijas brīvvalsts laikā darbojies Nīcas Pagasta padomē. Miķelim un Ievai dzimuši deviņi bērni – pieci dēli, četras meitas. Dzīvojuši Nīcas pagasta Daugu mājās.

Ceturtajam brālim Ansim Daizim ar sievu Maigu Pelnēnu dzimušas četras meitas. Dzīvojuši Nīcas pagasta Pelnēnu mājās. Varu pieminēt, ka vienai no viņu meitām Maigai ar vīru Andreju Skaldi dzimuši divpadsmit bērni!

Vienīgajai māsai Maigai Kramēnai, dzimušai Daize, ar vīru Jāni Kramēnu dzimuši astoņi bērni – pieci dēli, trīs meitas. Dzīvojuši Grobiņas pagasta Vilku mājās. Pašlaik visas mājas, kas minētas aprakstā, atrodas Otaņķu pagastā. No šiem četriem dzimtas zariem dzimuši divdesmit deviņi bērni – sešpadsmit puiši, trīspadsmit meitas. Interesanti ir tas, ka personu vārdu izvēle ir nosacīti maza: četri Jāņi, četras Margrietas, trīs Miķeļi, trīs Annas, trīs Pēteri, trīs Maigas, trīs Anši, divi Jēkabi, divas Katrīnas, Ģēda un Andrejs. Nedaudz vēl gribu aprakstā pieskarties Miķeļa Daiža dzimtas norisēm.

Man iznāk tā, ka esmu ne tikai divkāršs radinieks ar dzimtu no savas mātes puses, jo manas mātes brālis Jānis Daizis apprecējis Miķeļa meitu Margrietu Daizi, kuriem dzimusi meita Anna un dēls Jānis, viens no Annas mazdēliem ir motobraucējs Līvs. Miķeļa Daiža dēls Andrejs Daizis apprecējies ar mana tēva Miķeļa Brūna māsu Margrietu. Andrejs pēc dienesta Latvijas armijā palicis virsdienestā kaprāļa pakāpē. 1940.gadā, krieviem okupējot Latviju, bijis pakļauts draudiem, bet laimīgi ar draugu aizbēguši. Otrā pasaules kara laikā iesaukts leģionā. 1944.gadā pie Jelgavas ievainots, nosūtīts uz Vāciju slimnīcā ārstēties. Neilgi pēc viņa izsaukuma uz Vāciju izceļojusi sieva Margrieta, dēls Voldemārs un pusgadu vecā meitiņa Ārija.

Pēc Otrā pasaules kara nekāda liela sarakste nenotika, jo bija jābaidās no represijām, kādas bieži notika Latvijā komunistu valdīšanas laikā. Latvijai atgūstot patstāvību, sāku saraksti ar savu brālēnu Voldemāru, ar kuru kopā bērnībā vadījām vasaras mana tēva mājās – Draugos. Reiz pat notika tā, ka 1942.gadā, būdami astoņus gadus veci, blēņodamies ar granātu pulveri nodedzinājām mana tēva lielo labības šķūni.

Andreja ģimene bija apmetusies uz dzīvi dienvidrietumu Francijā, pie Biskajas līča, netālu no Biaricas pilsētiņas. Līdz ar viņiem tur apmetušās vairākas latviešu emigrantu ģimenes, kā arī Andreja brālis Jēkabs Daizis. Latvijas armijā uzdienējis līdz virsnieka vietnieka pakāpei, iesaukts leģionā, izgājis 15.divīzijā visas kara šausmas kā sakaru priekšnieks 34.pulkā. Jēkabs ir palicis vienīgais Daižu dzimtas vecais ciltszars, kas vēl cītīgi zaļo. Jau labi sakrājis gadus pāri deviņdesmit, vēl ir tīri ņiprs un rosīgs, apgarots ar lielām darba spējām. Vairākkārt ciemojies sākuma gados atjaunotajā Latvijā. Jēkabs Daizis sarakstījis vairākas grāmatas par savām likteņgaitām, kā arī vēsturiskus risinājumus un pārdomas. Nesen iznākusi grāmata “Mūžīgā sāpe” (1940–1941).

Vēl ir zināms, ka Rīgā, Brāļu kapos apglabāts 1918.gadā Latvijas brīvības cīņās kritušais Maigas dēls Jānis Kramēns. Manas mātes brālis Jānis Daizis izcieta izsūtījumu 1949.gadā kopā ar ģimeni no Daižu mājām.

Lai arī gadi ātri steidzas uz priekšu, aug atkal jauna paaudze, un viss atkal atjaunojas. Daižu dzimta, ar kuru esmu saistīts, no celma augs un ziedēs ar jaunu sparu atjaunotā brīvā Latvijā.

Rihards Brūns

Pētera un Katrīnas Daižu kāzu foto: pirmajā rindā abās pusēs jaunajam pārim sēž Miķelis Brūns ar sievu Maigu, otrajā rindā labajā stūrī stāv Maigas brālis Jānis Daizis, pārējie trīs fotogrāfijā redzamie cilvēki nav zināmi.