Ceturtdiena, 17. jūnijs Artis, Artūrs
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Uzticamas un aktuālas ziņas šajā laikā ir ļoti svarīgas!

Piesakies paziņojumiem un esi informēts par būtiskākajiem notikumiem Liepājā!

Pieteikties

Manu senču dzīvības un sāpju ceļš

Manu senču dzīvības un sāpju ceļš
30.10.2007 13:50

0

Atslēgvārdi

Es piedzimu tūlīt pēc Otrā pasaules kara beigām Maigas un Matīsa Vilinsku ģimenē. Man jau bija divi vecāki brāļi – Edgaram septiņi, Visvaldim – trīs gadiņi. Pirms brāļiem bijusi māsiņa Biruta, kura trīs gadu vecumā spēlējoties nejauši norijusi santīmu. Dakterim operējot, rīkle tikusi sadurta, un māsiņa nav izdzīvojusi. Vecāki ļoti pārdzīvojuši, bijis arī tiesas process, bet bez panākumiem.

Par visu notikušo, ko aprakstu, es paaugusies uzzināju no saviem vecākiem, jo visas dzīves likstas nav gājušas viņiem garām.

Mans vectēvs no tēva puses savu dzīvi veidojis pagājušā gadsimta sākumā Vecpils pagastā. Dzīvojuši nelielā muižiņā, kas saukusies Rasūte. Jānis Vilinskis darbojies par pārvaldnieku Lāņu un Rāvas muižā, kur 1902.gadā piedzimis mans tēvs Matīss. Vectēvam Jānim un vecmāmiņai Margrietai dzimuši četri dēli un divas meitas. Būdams izveicīgs lauku darbu pratējs, labi pārzinājis arī amatniecības darbus. Tā, aktīvi darbojoties, spējis lielajai ģimenei radīt labklājību.

Pēc Pirmā pasaules kara pārcēlies uz dzīvi Liepājā, iegādājies konditoreju Siena tirgus apkaimē. Laucinieki, siena un malkas tirgotāji, slavējuši siltās smalkmaizītes. Iegādājies divstāvu mūra namu Jaunliepājā pie Annas tirgus. Vectēvs tomēr, būdams dabas mīļotājs, ilgojies pēc laukiem. Divdesmito gadu beigās pārdevis visu pilsētā iegādāto un pārcēlies uz laukiem. Nopircis netālu no Grobiņas esošās Annas muižas ēkas ar nosaukumu “Baukši”, kā arī vecās ķieģeļu cepļa ēkas ar gandrīz simt hektāru kopējo zemes platību. Nav izticis bez grūtībām, tomēr, kopīgi darbojoties, ar abu dēlu – Matīsa un Miķeļa – palīdzību labklājība veidojusies. Trīsdesmito gadu beigās Ulmaņa valdība lauksaimniekus visādā veidā atbalstījusi. Bijis laiks sākt priecāties par paveikto, bet nekā.

Latvija okupēta, sākusies komunistu valdīšana. 1941.gada martā Jāņa Vilinska Baukšu mājās ieradušies valdības vīri un pavēlējuši desmit stundu laikā mājas atbrīvot. Visa manta tikusi apķīlāta, mājas atzītas par kulaku saimniecību. Viss apķīlātais, septiņi darba zirgi, piecpadsmit slaucamas Latvijas brūnās šķirnes govis atņemtas. Sev līdzi varēts ņemt tikai pašu nepieciešamo, pārējā manta, visa tā laika jaunākā tehnika izūtrupēta izsolē. Mājā ierīkots zirgu un lauksaimniecības mašīnu iznomāšanas punkts. Par pārvaldnieku iecelts komunistu līdzskrējējs Pēteris Kliečis no Grobiņas pagasta Dorupes ciema (Otaņķos).

Vectēvs apmeties uz dzīvi Liepājā pie meitas Līnas, kura ir precējusies ar kapteini Strazdiņu. Vecākais dēls Jānis jau agrāk nodibinājis ģimeni un uzturējis nelielu saimniecību Vecpils pagastā. Jaunākais dēls Valdis beidzis karaskolu apakšvirsnieka dienesta pakāpē, vēl saistīts ar armiju. Mans tēvs un mamma, dažas nedēļas uzturējušies Otaņķos pie mammas vecākiem, pēc tam atgriezušies Baukšu īpašumam piederošajā ķieģeļu cepļa mājiņā “Mērnieki”, pret ko nav iebildusi komunistu valdība.

Drīz sācies Otrais pasaules karš, komunisti padzīti no Latvijas. Atkal citi okupācijas spēki pārņēmuši Latvijas zemi. Vilinski atgriezušies Baukšos. No agrāk labi iekārtotās saimniecības nekas labs vairs nebija palicis pāri. Viss izvazāts, un nekāda lielā saimniekošana nav sanākusi, plosījies karš, dzīve pie svešas varas radījusi apgrūtinājumus. 1944.gada pavasarī atkal bēdas – nomirusi vecā saimniece Margrieta, mana vecmāmiņa, viņa apglabāta Iļģu kapsētā, Grobiņā.

Bijis redzams, ka vācieši cietīs sakāvi, jo padomju karspēks jau bija okupējis daļu Latvijas. Pieredzējuši pirms kara komunistu plosīšanos un pastrādātos briesmu darbus, Vilinski nolēmuši bēgt, jo pie varmākām dzīvošanas nebūs. Dēls Miķelis bija darbojies Grobiņas pagasta valdē, Valdemārs – virsnieks armijā, meitas Līnas vīrs Jānis Strazdiņš – kapteinis armijā. Visi sapratuši, kas viņus sagaida, ienākot  sarkanarmijai.

Mans tēvs Matīss brīdi šaubījies, ko darīt, tomēr, mammas pierunāts, atteicis braucienu, ļaujoties liktenim, jo divi mazi bērni jau bija un cerībās gaidījuši mani, trešo. Salikuši nepieciešamās mantas trijos atsevišķos pajūgos, devušies ceļā pa tā saucamo dzīvības un sāpju ceļu Nīca – Klaipēda – Danciga. Tas bijis ceļš, pa kuru kara beigu posmā virzījušās nepārtrauktas bēgļu straumes. Tikuši līdz Rucavai, tur ceļš izrādījies slēgts, žandarms tālāk nav laidis – krievi pie Palangas jau priekšā.

Tad visas četras vectēva ģimenes, arī pats vectēvs Jānis Vilinskis, kuram jau vairāk nekā septiņdesmit gadu, griezuši zirgus apkārt un braukuši atpakaļ uz Liepāju, kur vēl atgājuši pēdējie bēgļu kuģi. Viņi laimīgi nonākuši Vācijā. Dēls Valdemārs, būdams armijā, atvēlējis savai sievai Matildei ar mazajiem bērniem Viju un Vilni izceļot līdzi vectēvam, ar domu vēlāk visiem satikties. Bet, Vācijai kapitulējot, viņš saņemts krievu gūstā, notiesāts ar 25 gadu izsūtījumu Sibīrijā. Pēc Staļina nāves sods samazināts. Pēc soda izciešanas strādājis par elektromontieri. Salauztā dzīve un sabeigtā veselība ļāvusi dzīvlot tikai līdz 57 gadiem. Valdemāra meita ASV uzrakstījusi grāmatu angļu valodā, īsi aprakstot tā laika pēdējos notikumus, tēva un mātes dzīvi Latvijā, kā arī bēgšanu no tās.

Mēs Latvijā visā padomju valdīšanas laikā no aizbraucējiem nekādas ziņas daudz neguvām, jo visi bija iebaidīti, it sevišķi pēc 1949.gada represijām. Aizbraukušie to arī saprata un necentās daudz sazināties. Uzzinājām tikai to, ka vectēvs savu dzīvi beidzis 1947.gadā Vācijā, Bavārijas zemē. Latvijai atgūstot neatkarību, pamazām atradām zudušās dzimtas koka zarus. Miķelis ar sievu Moniku guļ Austrālijas zemē Melburnā. Dēlu Ilmāra, Jāņa, Kārļa dzimtas dzen atvases. Jāņa dēls Lukass, ciemojoties Latvijā, apmeklēja kapsētu un sveicināja vecvecmāmiņu, uz ceļiem pie kapa izlūdzoties viņas svētību. Abas Vilinsku meitas Anna un Līna ar vīriem guļ ASV zemītē Floridā un Vidusamerikā. Valdemāra dēls Vilnis, ciemodamies Latvijā, uzlika piemiņas plāksni tēvam, kas atdusas Centrālkapos Liepājā. Vilnis apciemoja arī vecmāmiņas atdusas vietu Iļģu kapsētā Grobiņā. Dziļā cieņā un pateicībā nolieca galvu, viņu godinot par savu dzimtu.

Lai kādas ciešanas, likstas mans dzimtas koks pārdzīvojis, tas turpina augt, ziedēt un dot augļus šeit, Latvijā, kā arī projām – Amerikā un Austrālijā.

Velta Brūna,
Grobiņā

 

Šī fotoliecība tapusi laikā no 1925. līdz 1930. gadam. Attēlā redzami: pirmajā rindā no kreisās – Līna Vilinskis-Strazdiņa, Skaidrīte Strazdiņa, Margrieta Vilinska, Valdemārs Vilinskis, Jānis Vilinskis un Ilze Ošiņa-Vilinska, otrajā rindā no kreisās – Jānis Strazdiņš, Matīss Vilinskis, Miķelis Vilinskis, Anna Vilinska-Novicka un Jānis Vilinskis.

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz