Daiga Lutere
"Kurzemes Vārds"
Pirmā bija Grieta, tagad Marta
“Mēs pastaigā ejam četras reizes dienā!” sacīja Kūrmājas prospektā satiktā pensionāre Anastasija Dabare. “Ja man jautā, kāpēc tik bieži, tad atjautāju – bet cik reizes pa dienu jūs ejat uz tualeti? Suns taču arī grib pačurāt biežāk nekā divas reizes dienā!”.
Angļu kokerspaniela šķirnes kucīte Marta ir tik pilna mīlestības un maiguma, ka gatava samīļot vai katru cilvēku, kas nāk pa ielu pretim.
“Kā es tiku pie suņa? Stāsts šāds. Kad nomira vīrs, es paliku viena, jo bērni jau bija izauguši. Reiz vecākais dēls mani nosēdināja pie datora un prasīja, kuru no redzamajiem kucēniem es gribētu. Izrādās, ka pirms tam viņš pie suņu pazinēja, kinologa bija interesējies, kādas šķirnes suns būtu piemērots gados vecākam cilvēkam,” notikušo atcerējās Anastasijas kundze.
“Tad nu izvēlējos kokerspaniela kucīti, kurai devu vārdu Grieta, un bērni man to uzdāvināja, lai mammai nebūtu skumji un būtu ar ko iet laukā staigāt.”
Tā kā sunīte bija ar ciltsrakstiem un laba savas šķirnes pārstāve, sākusi iepazīt un izbaudīt suņu izstāžu gaisotni. Tagad liepājniece prātīgi atzīst: “Tās izstādes jau vajag saimniekiem, ne jau suņiem!”
Taču Grietas mūžs sirds slimības dēļ nebija ilgs – tikai septiņi gadi. “Grieta nomira 1. jūnijā, un pēc viņas aiziešanas viena pati izturēju tikai septiņas nedēļas…” atcerējās A. Dabare. Noteikti atkal gribējusi tieši angļu kokerspanielu tā maigā rakstura dēļ.
Kad braukusi pakaļ Martai, audzētāji sacīja, ka kucēni no šī metiena dzimuši 1. jūnijā.
“Tā man šķita tāda zīme, ka pat šermuļi pārskrēja. Kā tā var sagadīties, ka Grieta todien nomira, bet Marta piedzima?”
saimniece piebilst un turpina, ka pēc rakstura abas gan pilnīgi atšķirīgas.
Ja Grietai bijušas paniskas bailes no cilvēkiem, no bērniem un atzinusi tikai savējos no ģimenes, tad Marta ir patiesa cilvēku mīlētāja. Nu jau arī saimniece, pateicoties viņai, pastaigās ļoti daudzus iepazinusi.
Pretimnācējam atliekot tikai Martai uzsmaidīt, un sunīte no laimes vai kūst. Aste kustas gandrīz visu laiku, jo tāda esot kokeru šķirnes suņu īpatnība. Ja vien būtu ļauts, tad Marta vislabprātāk izskrietos pa dubļiem un tad nopeldētos jūrā, jo ūdens viņu kā putnu medību suni pievelk kā magnēts.
Tā kā ik dienu abas pastaigā dodas četras reizes, saimniece atzīst, ka par veselību nesūdzoties. Kas var būt labāks par jauku pastaigu brīnišķīgās Martas sabiedrībā!
Kastanis atnāca rudenī
Kastanis mani ar fotogrāfu sagaida, vairākkārt uzrejot. Restaurators Kaspars Burvis stāsta: “Viņš tāds uzmanīgs un rejot sargā saimnieku.”
Pirms nu jau vairāk nekā vienpadsmit gadiem ģimenē bija trusis, bet, kad tas zāli grauzt pārcēlās ne uz šīs zemes pļavām, meita ierunājusies, ka labprāt gribētu sunīti. Vecāki neiebilda un sākuši pārskatīt sludinājumus. Nekādā gadījumā nav bijusi prasība pēc šķirnes suņa, un drīz atraduši piedāvājumu.
Sunītei, kurai tālākos senčos reiz bijis radinieks no pinčeru cilts, bija piedzimuši četri pilnīgi melni un divi tumši brūni kucēni. “Mūs ļoti piesaistīja šis viens – brūnais,” atcerējās K. Burvis.
“Kā mīlestība no pirmā skatiena! Vārds arī atnāca ļoti loģiski. Kad gājām pēc sunīša, bija ļoti skaista rudens diena un uz ceļa gulēja daudzi spoži brūni kastaņi.
Vārds Kastanis mūsu izvēlētajam brūnajam kucēnam ļoti piestāvēja.”
Tagad, kad meita mācās Anglijā, par Kastani atbildīgie un pastaigās vedēji esot abi ar sievu. Trīs reizes dienā noteikti, lai suņupuika dabū izskrieties. “Mēs Kastanim par pastaigām esam pateicīgi un zināmu veselības bonusu no šīm aktivitātēm noteikti esam ieguvuši,” ar pārliecību atzina saimnieks.
“Citādi jau neviens mūs nepiespiestu iet laukā staigāt, kad snieg, līst vai vēji pūš!”
Pēc rakstura Kastanis esot atturīgs un uzmanīgs, it īpaši pret citiem aktīviem suņiem, kas strauji skrien klāt un grib komunicēt. Bet patīk mierīgie un neuzbāzīgie, kāds viņš pats.
Neskatoties uz savu nu jau cienījamo vecumu un sirmo bārdu, joprojām rotaļīgs un ļoti patīk izskraidīties. Līdzīgi kā ar daudziem cilvēkiem, proti, pēc izskata vecāks, nekā patiesībā savā dvēselē jūtas.
Tiem ļaudīm, kuri šobrīd apsver iespēju paņemt sev vai ģimenē suni, Kaspars iesaka: “Suns – tas dzīvē ir kaut kas tiešām pozitīvs. Ja mājās ir dzīvnieks, bērniem un pieaugušajiem tas māca rūpēties un draudzēties, bet jāatceras, ka ne kaķis, ne suns nav īstermiņa izklaide.
Gadus desmit un vairāk visiem kopā būs jādzīvo un par dzīvnieku jārūpējas gluži kā par mazu bērnu. Jārotaļājas un jāved pastaigās. Tas noteikti jāņem vērā, pirms izvēlēties un iegādāties četrkājaino draugu, bet, kurš tiešām grib, tas meklē un atrod savu īsto un vismīļāko.”
Aktīvais Bravo aktīviem saimniekiem
Ingai Dzintarei pirms brīža bija beidzies darbs un viņa izveda pastaigā desmit mēnešus veco Džeka Rasela šķirnes suni Bravo. “Zināju, ka ir blogs “My Perfect Dog”, kurā var izlasīt dažādus labus padomus, tanī skaitā, kā pareizi sev izvēlēties dzīvnieku. Jāņem vērā dažādi nosacījumi, bet viens no būtiskākajiem, lai cilvēka un suņa temperamenti būtu līdzīgi.
Gan es, gan mans draugs, kurš spēlē hokeju, esam aktīvi cilvēki un, izvēloties suni, iepriekš rūpīgi apsvērām, kura šķirne mums būtu piemērotākā.
Ja suns būtu prātīgs un lēns, tad labi nejustos ne viņš, ne mēs. Ieguvējām jābūt abām pusēm! Kad visu izpētījām, tad nolēmām palikt pie Džeka Rasela šķirnes, un savu suni atradām vienā no audzētavām tepat Latvijā,” pieredzē dalījās Leļļu teātra aktrise.
Izvēloties domājuši un uzmanību pievērsuši tam, lai suns būtu ar stabilu psihi un prognozējamu raksturu. Kad atrada audzētavu, tajā tobrīd bija palicis tikai viens balti brūnais kucēns vārdā Bravo, kurš metienā gan piedzima pats pirmais. Nolēmuši, lai paliek šis vārds – tāds zīmīgs un skanīgs.
Lai arī Džeka Rasela šķirnes suņi ir aktīvi un temperamentīgi, Bravo varot raksturot kā tiešām prātīgu suņupuiku. Pat veterinārārste pabrīnījusies, cik Bravo savai šķirnei netipiski mierīgs.
Protams, tam kā kucēnam šobrīd ļoti patīk skriet un dauzīties, kā arī interesē viss, viss pasaulē apkārt notiekošais. Tāpēc vai katra pastaiga izvēršas par piedzīvojumu. Saimnieki rūpējas, lai viņu mīlulis pastaigās tiktu trīs reizes dienā.