Viens no šī gada liepājniekiem ir Liepājas diakonijas centra vadītājs Mārtiņš Urdze. Viņš tiks sumināts par uzņēmību, organizējot un vadot sociālos projektus cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un viņu integrāciju sabiedrībā 2016.gadā.

Mārtiņš uzskata, ka viņa veikums ir pats par sevi saprotams: ”Palīdzēt citiem – tas saistīts ar manu ticību. Esmu kristietis un uzskatu, ka Dieva mīlestību jāapliecina ne tikai ar vārdiem, bet arī ar darbiem – palīdzot cilvēkiem, kuriem ir grūti, lai arī viņi var piedzīvot kaut ko labu.”

Viņam ir ne tikai gandarījums, ja izdodas kādam palīdzēt, bet pat uzlabojas pašsajūta: ”Mēs ikviens esam ieguvēji, būdami kopā ar cilvēkiem. Veidojas draudzība, labas attiecības, var sākt paļauties cits uz citu. Un tas raisa prieku arī manī. Bieži esmu piedzīvojis, kad, palīdzot kādam citam, man pašam paliek vieglāk – nav vairs jāžēlo sevi, tik daudz jādomā par savām problēmām.”

Tajā pašā laikā Mārtiņš atzīst, ka Gada liepājnieka tituls būs motivācija darboties vēl neatlaidīgāk: ”Atzinību saņemt ne tikai man, ikvienam ir patīkami. Ir prieks, ka darbs tiek novērtēts. Pozitīvas lietas dod stimulu darboties tālāk. Bet īstā motivācija nav atkarīga no tā, vai mani novērtē. Citiem es palīdzētu jebkurā gadījumā.”

Pērnajā vasarā Mārtiņam nācās iziet cauri ne pārāk tīkamai situācijai, kad viņš un daļa draudzes uz laiku tika izlikti no dievnama. Jautāts, vai šīs nepatīkamās pieredzes dēļ nav nolaidušās rokas, viņš skaidro: ”Minēto starpgadījumu uzskatu par daļu no procesa. Tas ir ceļš, un ne vienmēr tas ir patīkams. Reizēm nonākam arī grūtībās savas pārliecības dēļ. Tas nozīmē, ka ar sistēmu kaut kas nav kārtībā.”

Bet piekrīt, ka ikviens pārbaudījums dara mūs stiprākus:

”Tiesa, pie šāda secinājuma nonākam tikai tad, kad grūtībām esam izgājuši cauri. Esot jezgā, reizēm ir grūti saskatīt labo. Ceru, ka vecumdienās, atskatoties, varēšu pateikt: jā, tam visam bija jēga.”

”Bet kopumā, lai lietas mainītos uz labo pusi, mums pašiem jāmaina arī sava domāšana, attieksme. Un tas prasa laiku,” viņš uzsver: ”Bet ir lietas, par kurām ir jārunā, piemēram, par sievietēm mācītājām. Ja neviens par to nerunās, tad jau arī cilvēki neaizdomāsies, ka var uz šīm lietām skatīties savādāk. Tas pats ir par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, arī par viņiem un viņu grūtībām ir jārunā.”