Indeksē 609 eiro

“Tas nozīmē, ka šogad atšķirībā no citiem gadiem vecuma pensijām tika piemērots viens indekss neatkarīgi no uzkrātā apdrošināšanas stāža. Tika palielinātas pensijas vai to daļu apmērs, kas nepārsniedz 609 eiro, tātad tika indeksēta visa pensija, ja tā nepārsniedz 609 eiro,” paskaidro Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (VSAA) Pensiju metodiskās vadības daļas vecākā eksperte Liene Klismete.

Viņa informē, ka

tām pensijām, kuras lielākas par 609 eiro, indeksēja tikai daļu no piešķirtās summas – jau pieminētos 609 eiro.

Izņēmums ir politiski represētie, cilvēki ar I grupas invaliditāti un Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanas dalībnieki, jo šiem cilvēkiem tika indeksēta visa pensija.

Indeksētas arī piešķirtās piemaksas pie vecuma un invaliditātes pensijas par vienu apdrošināšanas stāža gadu, kas ticis uzkrāts līdz 1995. gada 31. decembrim, piemērojot to pašu indeksu.

Indeksējot šo piemaksu, šogad attiecīgo indeksu piemēroja iepriekš saņemtajam piemaksas apmēram.

“Cilvēki, kuri līdz 2023. gada 30. septembrim saņēma 1,43 eiro par katru stāža gadu, kas uzkrāts līdz 1995. gada beigām, turpmāk saņems 1,52 eiro, bet tie, kas saņēma 2,14 eiro, tas ir, cilvēki, kam vecuma pensija piešķirta līdz 1996. gada 31. decembrim vai arī invaliditātes pensija piešķirta un vecuma pensijas piešķiršanai nepieciešamais vecums sasniegts līdz 1996. gada 31. decembrim, turpmāk saņems 2,28 eiro,” informē L. Klismete.

Viņa min, ka pensiju indeksāciju nodrošina VSAA, un tā katru gadu notiek automātiski, kā arī katrs savu pensijas apmēru var uzzināt portālā “latvija.gov.lv” vai vēršoties jebkurā VSAA nodaļā.

Uzrunā pat tirgū

Aija Barča, Latvijas Pensionāru federācijas (LPF) priekšsēdētāja, atklāj, ka līdz šim liepājnieki pie viņas visbiežāk vērsušies tieši ar jautājumiem par pensijas apmēru un indeksāciju.

Cilvēki nekautrējas viņu uzrunāt gan uz ielas, gan sabiedriskajā transportā, arī tirgū.

“Tas ir pilnīgi pieņemami, jo Liepāja nav tik liela, te cits citu pazīstam.

Šie cilvēki lūdz padomu, ko darīt, vēlas uzzināt, kur doties ar kādiem konkrētiem jautājumiem,” atklāj LPF priekšsēdētāja.

Viņa iedrošina jebkuru neskaidrību gadījumā konsultēties ar VSAA Liepājas nodaļas darbiniekiem.

LPF priekšsēdētājas uzdevums ir pārstāvēt pensionārus, tāpēc arī gatava viņus uzklausīt. “Visbiežāk pie manis tomēr vēršas tie cilvēki, kuriem ir kādas mentālas problēmas, kuri ārstējas slimnīcās, un ne tikai liepājnieki, arī no Dienvidkurzemes novada. To gadījumu un jautājumu ir daudz,” turpina LPF pārstāve.

Kā piemēru viņa min gadījumu, kad cilvēks, kuram ir invaliditāte no bērnības un kuram kaut kas noticis ar vecākiem, īsti nezināja, pie kā vērsties ar jautājumiem par apgādnieka zaudējuma pensiju.

Viņa gan atzīst, ka arī šāda situācija var būt sarežģīta, jo, no vienas puses, cilvēkam var palīdzēt iegūt vairāk naudas izdzīvošanai, bet, no otras puses, nav garantijas, ka viņš mācēs ar to saprātīgi apieties.

“Naudu uzreiz sāk vairāk tērēt, un tad zvana un saka, ka nezina, kā izdzīvot līdz nākamajam maksājumam,”

pauž LPF priekšsēdētāja.

Konkrētais gadījums esot no Liepājas.

Jautājumi par izklaidi un socializēšanos liepājniekiem neesot aktuāli, jo pieejami divi dienas centri un sociālā dzīvojamā māja, kur ir dažādas iespējas sevi nodarbināt. “Arī mani aicina uz šīm vietām, un tad visiem interesentiem ir iespēja uzdot jautājumus, visu kārtīgi noskaidrot,” pauž A. Barča.

Viņa atzīst, ka socializācijas jautājums nav tik daudz par to, vai liepājniekiem ir pietiek iespēju un vietu, kur izklaidēties, bet gan par to, vai seniori maz grib doties ārpus savām mājām.

Tur gan, viņa atzīst, ietekmējošais faktors varētu būt cilvēka veselības stāvoklis, arī ģimene.

“Iespējas ir. Zinu, ka vasarā bija un, man šķiet, arī šobrīd notiek vingrošanas nodarbības parkā vai pludmalē, ir teātris un dažādi koncerti.

Aizejot uz kādu pasākumu, var novērot, ka liela daļa apmeklētāju ir seniori.

Neviens man līdz šim nav sūdzējies, ka kaut kā Liepājā pietrūktu,” ar saviem novērojumiem padalās LPF priekšsēdētāja.

Darba mūžs jāpierāda

LPF pārstāve informē, ka Latvijā ir vairāk nekā 435 tūkstoši valsts vecuma pensijas saņēmēju, no tiem pensionāri, kuri saņem piemaksu par apdrošināšanas stāžu līdz 1995. gada 31. decembrim, ir 62%.

“Personām, kuras saņem šo piemaksu, vidējā pensija ir 528,85 eiro, bet

pieļauju, ka daudziem gan Latvijā, gan Liepājā pensija ir mazāka, nekā manis tikko nosauktā,”

stāsta priekšsēdētāja, pieminot, ka mūsu valstī pensijas saņēmēju vidējais vecums ir 74,58 gadi.

Par kopējo pensionāru situāciju A. Barča izsakās: “Satraucošākā lieta, manuprāt, gan Latvijā, gan Liepājā ir tā saucamās minimālās pensijas un arī tas, ka jāpierāda 15 gadu darba stāžs, ko, lai cik tas būtu neparasti, daudziem ir grūti izdarīt.”

Viņa uzsver, ka minimālā stāža robeža tikai augs, jo jau no 2025. gada tie būs 20 darba gadi. “Tādēļ, es domāju, cilvēkam jebkurā vecumā vajadzētu ļoti nopietni padomāt, vai viņam ir visi dokumenti, lai varētu pierādīt savu darba mūžu. Bieži vien ir tā, ka, tikai tuvojoties pensijas vecumam, cilvēki sāk dokumentus meklēt,” padomu dod A. Barča.

Viņa kārtējo reizi uzver, ka uz VSAA ar personu apliecinošiem dokumentiem var doties ikviens, lai noskaidrotu savu situāciju.

“Esmu dzirdējusi par gadījumiem, kad cilvēks nemaz nav atrādījis savus augstākās izglītības dokumentus, jo nezināja, ka arī studiju gadus pieskaita darba stāžam,” piemēru, kāpēc ir svarīgi par vajadzīgajiem dokumentiem interesēties laikus, piemin LPF pārstāve.

Viņa ir pārliecināta, ka 20 gadu laikā kopš sociālo dienestu izveides piedāvātie pakalpojumi un iespējas ir būtiski uzlabojušies. “Tagad ir arī sociālās dzīvojamās mājas. Cilvēkiem iespējams vieglāk izdzīvot. Diemžēl Kurzemē daudzās pašvaldībās tādu sociālo dzīvojamo māju nav, bet Liepājā tas ir sakārtots jautājums, lai gan vienmēr jau varētu būt labāk,” saka LPF priekšsēdētāja.

Padomu, kā sagatavoties pensijai, A. Barčai bieži lūdz arī cilvēki pirmspensijas vecumā.

Par šī gada indeksāciju LPF priekšsēdētāja saka: “Šogad indeksē tikai ar vienu koeficientu, kas ir 6,4%, ar otru ne. Tas ir tādēļ, ka aprēķinātās sociālās apdrošināšanas iemaksas atšķiras no tā, kādas ir reālās iemaksas.

Šī reālā iemaksa gada griezumā ir ar mīnusa zīmi.

Labi, ka jau iepriekš padomājām par to, ka mūsu pensijas ir jāaizsargā no negatīvas indeksācijas,” uzsver A. Barča.

Skaidrojot, kāpēc šāda situācija var rasties, viņa pastāsta par kādu kungu, kurš sūdzējies, ka vienmēr dzīvojis labi, bet tagad, kad aprēķināta pensija, saņemot vien nabaga grašus. “Es viņam jautāju, kā tas nācās, ka viņš visu laiku dzīvojis labi, bet tagad ir slikti? Viņš man atklāti paskaidroja, ka Latvijā nemaksāja nodokļus. Nu, tad ir jautājums, kāpēc tagad prasa lielāku pensiju?”

Nav gluži civilizācijas nomale

Kāda Dienvidkurzemes novada pagasta sociālā darbiniece atteicās stāstīt “Kurzemes Vārdam” par pensionāriem pagastā, kurā strādā. Tik vien pateica, ka nupat atgriezusies no mājas apmeklējuma un

“cilvēks ir ļoti apmierināts ar to, kā viņam klājas, stāsta, ka nevar salīdzināt šodienas apstākļus ar tiem, kādi bija”.

Cīravas pagasta sociālā darbiniece Mairīte Alfuse savus vērojumus gan atklāj: “Es uzskatu, ka liela daļa darba mūžu godprātīgi nostrādājušo pensionāru saņem neadekvāti zemas pensijas. Ir daudzi, kam tā nesasniedz pat maznodrošinātā 376 eiro. Ja nebūtu pagājušā gada pirmsvēlēšanu pielikuma, tad situācija būtu kritiska.

Man liekas, ka mazturīgajiem pensionāriem šobrīd ļoti dara pāri, viņiem klājas ārkārtīgi grūti. Turklāt pensionāri ir viena no apzinīgākajām sabiedrības sociālajām grupām, kas godprātīgi cenšas apmaksāt rēķinus. Pielikums šajā rudenī, salīdzinot ar to, kā aug cenas, ir patiesi niecīgs.”

Vecums nāk un atņem spēkus, taču sirmgalves iet uz dārzu kaut ar nūjiņu vai staiguli, ravē, laista, audzē dārzeņus, lai tikai ikdiena būtu mazliet vieglāka un mazāk jāpērk veikalā.

“Pensionāri noguruši no problēmām, to var just arī no sabiedriskās aktivitātes; ir pieklusums.

Cilvēki netiek pie ārsta tad, kad vajag, un dažreiz ārsta apmeklējums ir ļoti dārgs, ilgi jāgaida, bet veselības problēmas tikai aug augumā. Medicīnas jautājumi ir ļoti smagi. Ja cilvēku ieliek slimnīcā uz desmit dienām vai divām nedēļām, viņam jāsamaksā par to gandrīz visa pensija. No kā dzīvot tālāk?” jautā M. Alfuse.

Viņa gan uzsver, ka cīravniekiem ir arī savas priekšrocības – uz vietas ir ģimenes ārsts, aptieka, atbrauc “Centrālā laboratorija” un noņem analīzes, darbojas pasta nodaļa, kuras pakalpojumi ir ļoti pieprasīti.

“Mēs neesam galīgā civilizācijas nomalē, jo ir taču pagasti, kuros vairs nav nekā, pat veikala,” teic sociālā darbiniece.

“Pieļauju, ka tie, kuri lemj par pensiju lielumu, nemaz nezina, kā mūsu vecajiem cilvēkiem te, lejā, klājas.”

Maksājumu maz

“Pagraba plaukti jāpiepilda. Kā citādi?” iedama no dārza istabā, “Kurzemes Vārdam” saka kalveniece Inta Ruduka. Vēl palikuši nogodējami kāposti, saimniece grasījās tos skābēt.

Abi ar vīru dzīvo pagasta centrā individuālā mājā, kam blakus dārzs, siltumnīca. “Lai gan pati tomātus neēdu, tie jāaudzē ģimenei. Man ir trīs bērni un septiņi mazbērni. Viena ģimene Latvijā, divas dzīvo ārzemēs. Kad atbrauc ciemos, protams, ņem līdzi Latvijas labumus, gaida, ka mamma būs kaut ko sagatavojusi. Tas jau no paaudzes paaudzē,” Inta stāsta.

Pašu izaudzēta pārtika ir atspaids pie pensijas, un arī darbošanās vajadzīga. “Tagad, kad esmu mājās un spēks un veselība vēl turas, jāstrādā, lai nav jāsēž un jāklausās par visādām nebūšanām un politiku, kur es mainīt neko nevaru.

Esmu nostrādājusi tikpat kā 48 gadus, tad par to visu domāju, bet tagad man pienākas citādākas dienas.

Darbs joprojām mājās ir, bet tas ir citādāks, patīkams,” pensionāre stāsta par savu ikdienu.

Par pensijas lielumu viņa īsti negrib runāt. Protams, gribētu vairāk, bet kopā ar vīru iztikšanai pietiek, vienīgi nevarot neko iekrāt.

“Es jau gribu arī paceļot, aizbraukt pie bērniem, bet tad man viņi palīdz ar biļetēm. Kad ir iespēja un varu kaut kur piestrādāt, es atsaucos, jo neesmu pavisam ierakusies mājās. Man ir arī hobijs – teātris, spēlēju pagasta amatierteātrī. Patīk risināt krustvārdu mīklas,” kalveniece stāsta.

Šobrīd viņa prāto, ka savulaik, kad piedāvāja pirkt, droši vien vajadzēja iegādāties nekustamo īpašumu, piemēram, mežu: “Tas palaists garām, bet tolaik domāju, nu, kur es, kam man?… Bija neuzņēmība. Abi ar vīru par nākotni nepadomājām, varbūt, ka tas vienīgais mīnuss.

Citam, kam maza pensija, varbūt ir kapitāls. Mans kapitāls ir bērni un mazbērni.”

Māja nopirkta, par īri nav jāmaksā, tik vien, cik par elektrību un malku. Līdz šim tai vajadzējis ap 600 eiro, bet nu, saimniece prāto, noteikti būs vairāk.

“Pagājušogad mums mežniecībā iedeva cirsmu, kurā varējām par velti salasīt kokus pēc izstrādes. Pārvešana, sazāģēšana bija jāmaksā, tomēr sanāca lētāk, un savu darbaspēku nerēķinājām. Paldies, ka mums vēl veselība un varam to izdarīt!”

Aktīvā pensionāre sev un dzīvesbiedram novēl veselību, pārējais ir.

Grib iztikt paši

“Mēs pensionāru biedrībā esam 30 biedri, dzimšanas gadi – lielākoties ap 1940. Pensijas ir ļoti mazas, kaut arī darba stāžs liels.

Kādai sievietei, kas nostrādājusi 37 gadus, pensija ir gabaliņu pāri trīs simtiem.

Dzīvo viena, par dzīvokli jāmaksā, labi vēl, ka turas veselība. Ja būtu jāiet uz aptieku, tad veikalā vairs nebūtu ko meklēt,” stāsta Vaiņodes pensionāru apvienības vadītāja Silvija Pizika.

Apģērbam un iedzīvei pensionāri naudu vairs netērē, jo dzīves laikā, kā paši saka, ar mantām apauguši. Vēl labi, ka Vaiņodē daudziem ir mazdārziņš; pašu izaudzētais ir jūtams atspaids.

Lūgt palīdzību, pabalstu, dāvanas daudzi nespēj. “Manai kaimiņienei darba stāžs pāri par 30 gadiem. Sāk pieklibot veselība, un es teicu, ka, manuprāt, viņa ir maznodrošinātā, varētu dabūt pārtikas paku, bet viņa negrib,” S. Pizika stāsta, ka ir cilvēki, kas jāiedrošina kaut kur vērsties.

Daļa senioru uz palīdzības lūgšanu paskubināmi, viņiem kauns par savu nabadzību, grib iztikt paši. Taču mazā pensija spiež ekonomēt uz pārtiku, kaut gan, lai saglabātu veselību, būtu jāpaēd labi.

Vientuļi pensionāri, kas dzīvo privātmājā, vairs nespēj īpašumu uzturēt. Kāda sieviete, kam bija Liepājā palicis dzīvoklis, ko izīrēja, pārdeva māju Vaiņodē un atgriezās Liepājā, tā tomēr sanāca lētāk. Katrs meklē kādu risinājumu.

Par pensijas indeksāciju Vaiņodes seniore saka:

“Par to varētu pasmieties, ja nebūtu tik skumīgi.

To jau televīzijā teica, ka no tagadējās inflācijas seniori cieš daudz vairāk nekā jaunie cilvēki, jo zāles dārgas. Man pensija lielāka nekā vecākajiem apvienības biedriem, jo pensionējos vēlāk. Labi, ka dzīvoju zem viena jumta ar dēla ģimeni, tad ir vieglāk.”

Mērķis – uzturēt seniorus veselīgus

Ieva Reine, Rīgas Stradiņa universitātes vadošā pētniece, Upsalas Universitātes pētniece

Runājot par novecošanas ekonomisko pusi, Latvijai starpība ar Ziemeļvalstīm un Islandi ir ļoti liela, jo ne tikai faktiskie ienākumi atšķiras, bet arī tas, ko cilvēki spēj paveikt, cik daudz spēj iesaistīties sabiedriskās norisēs.

Izmaksas Baltijas jūras reģionā relatīvi sāk izlīdzināties, tas nozīmē, ka

mūsu pensionāriem, kuriem nav iespēju piestrādāt, ir diezgan ierobežoti līdzekļi, salīdzinot ar senioriem kaimiņvalstīs un Islandē.

Viņi ir stipri ierobežoti savās aktivitātēs, taču ar tādām pašām vajadzībām. Tāpat jākomunicē, gribas iziet ārpus mājas, iesaistīties pasākumos, nemaz nerunājot par ceļošanu, kas mums izmaksā līdzvērtīgi.

Latvijas iedzīvotājiem iesaistīšanās aktivitātēs uzliek slogu.

Izglītības līmenim nav lielas nozīmes. Latvijā ir daudz vairāk cilvēku, kas ieguvuši augstāko izglītību, salīdzinot ar Islandi, kurā stipri mazāks cilvēku īpatsvars izstudē. Taču viņiem ienākumu līmenis ir daudz stabilāks, arī iespējas pievērsties hobijiem labākas.

Eiropas Savienības valstu statistika liecina, ka Latvijā no citām valstīm atšķiras dzīvildze vīriešiem un sievietēm. Disproporcija starp dzimumiem Latvijā ir milzīga – sievietes dzīvo stipri ilgāk.

Pētījumā ar Islandi salīdzinājām datus, un izrādās, ka

Latvijā ir aptuveni 70% pensijas vecuma sieviešu, kas dzīvo vienas, bet Islandē – puse uz pusi.

Ilgāka kopdzīve nozīmē arī ekonomisko jautājumu citādu risināšanu. Vienam cilvēkam ir dārgāk dzīvot nekā pārim, un dzīvesbiedra zaudējums atstāj lielu iespaidu uz ikdienas aktivitātēm gados vecākām sievietēm.

Īpaši lauku rajonos ir vairāk tādu, kurām ļoti mazi ienākumi, līdz ar to arī minimālas iespējas piepildīt savas vēlmes un sapņus.

Esmu piedalījusies arī apskata veidošanā par pirmspensijas vecuma sievietēm, kuras no Latvijas emigrējušas uz ārvalstīm un sākušas pelnīt pietiekami lielu naudu. Viņas kļūst sociāli aktīvas, sāk sportot, iesaistās pasākumos un brīvprātīgajā darbā. Laiks vairs nav jāvelta tikai naudas pelnīšanai, bet pietiek arī citam.

Ir ļoti liela atšķirība starp dzīvi Latvijā un to, kā cilvēki jūtas, kad nonāk vidē, kur viņu atalgojums ir vismaz minimums.

Ļoti labi, ka ir vecāki cilvēki! Jānovērtē viņu zināšanas un iespējas. Pats par sevi fakts, ka sabiedrība kļūst vecāka, ir pozitīvs.

Mūsu mērķis – uzturēt seniorus veselīgus, pēc iespējas aktīvākus, tādus, kas spēj sevi nodrošināt, palīdzēt jaunākai paaudzei un nav slogs veselības aprūpes sistēmai. Tāpēc ir jādomā, kā preventīvi veicināt aktīvu dzīvesveidu, lai cilvēkiem saglabātos laba veselība.

Ir svarīgi stāstīt jaunajiem, ka ne jau tikai viņu vecāki un vecvecāki kļūst veci, bet arī paši tādi būs.

Kādas viņi redz savas vecumdienas? Daudz kas atkarīgs no cilvēkiem spēka gados, jo viņi ir tie, kas rada senioriem dzīves apstākļus. Vai tie ir tādi, kādus jaunie vēlētos sev dzīves nogalē? Izjust empātiju, iztēloties sevi citas paaudzes vietā ir ļoti nozīmīgi.

Sabiedrība veicina jaunības kultu, visu laiku uzsveram – jauns, skaists un varošs. Taču arī vecāks cilvēks var būt tāds pats, ja viņam ir piemēroti apstākļi un viņu pieņem.

Uzziņai

• Kopējais vecuma pensijas saņēmēju skaits Latvijā – 435 000.
• Iedzīvotāji virs darbaspējas vecuma Liepājā – 15 000, Dienvidkurzemē – 8000.
• Nodarbināto pensijas vecuma iedzīvotāju skaits Latvijā – 54 400.
• Liepājas iedzīvotāju vidējais vecums – 42 gadi, Dienvidkurzemē – 44 gadi.

Avots: Centrālā statistikas pārvaldes, VSAA

Es domāju tā: Vai prātojat par savām vecumdienām?

Aija Rieba – pensionāre:

– Tās jau ir klāt, un manas domas ir priecīgas. Man ir veselība, ienākumi, ģimene, mājoklis. Vairākas draudzenes arī jau pensijā, un visas domājam vienādi. Mums ir tik daudz ko darīt, ka visam nemaz neatliek laika. Par garlaicību noteikti nesūdzamies. Tikko atgriezos no trīs nedēļu ilgā kamino ceļa Spānijā. To ceļu katru gadu eju jau kopš 2009. gada.

Māris Ķeris – strādā:

– Jā, domāju un arī rīkojos, lai būtu finansiāls nodrošinājums. Uzskatu, ka lielā mērā vecumdienas atkarīgas no tā, kā jaunības gados esi strādājis un par sevi rūpējies. Es to sāku darīt jau agri. Sociālās iemaksas ir ļoti svarīgas. Nav gudri strādāt, saņemt algu aploksnē un tad vecumdienās raudāt, ka pensija maza, un teikt, ka visa pasaule vainīga, tikai ne es pats.

Lidija – liepājniece:

– Labāk nedomāt. Es dzīvoju tā, ka katra atnākusī diena ir īpaša un vienīgā. Tad ir vieglāk. Nākotni vairs neplānoju, jo ļoti daudzi plāni nav piepildījušies. Galvenais būt pozitīvai un dzīvot nevis pelēki un drūmi, bet krāsaini. Pensijas gadi visu laiku atkāpjas, un kas var pateikt, kā būs tad, kad būšu sasniegusi pensijas vecumu.

Sarmīte Madre – ārste:

– Domāju un gatavojos, rūpējoties par savu veselību, strādājot un maksājot nodokļus. Ir jau svarīgi spēt līdz tiem pensijas gadiem nostrādāt. Man ir plāns, ko darīšu pensijā. Varēšu palīdzēt bērniem, mazbērniem. Ir vecāki, kuriem jau šobrīd noderētu manas rūpes. Ir dārziņš savam priekam. Liepājā notiek tik daudz pasākumu, ka par garlaicību sūdzēties noteikti nevienam nevajadzētu.

Anita – pensionāre:

– Man jau tās pienākušas, bet uzskatu, ka domāšanai jāizpaužas darbībā. Jau kopš 1994. gada veidoju savu pensijas uzkrājumu, ko tagad palēnām tērēju. Taču bažas rada bankas, kas nav un nebūs labdarības iestādes.  Dzīve nav lēta un lētāka nepaliks, bet jādzīvo ar labām domām un darbīgi.