Apritējis jau gandrīz mēnesis, kopš mūsu pilsētu pāršalca baisā vēsts – vaļējā siltumtrases akā iekritusi sieviete un guvusi nopietnas traumas. Tikāmies ar kundzi. Biruta Puškiene patlaban cenšas atgūties pēc pārdzīvotā, jo novembris šogad viņai un ģimenei nav bijis laimīgais mēnesis. Bija 13.novembra vakars, kad atgadījās liktenīgais notikums. Pastaigas laikā sievietei pēkšņi no rokām izrāvusies suņa pavada, un pats dzīvnieks pazudis akā. Kundze, pieliekusies pie vaļējā cauruma, zaudējusi līdzsvaru. Sieviete aptuveni 20 minūtes ar rokām un kājām turējusies pie akas malām.

Viņa saukusi palīgā, taču nevienu nav izdevies sasaukt. Tad rokas piegurušas un kundze uz muguras iekritusi vairāk nekā trīs metrus dziļajā pazemē. “Ja es būtu iekritusi uz galvas, tad tagad būtu beigta, jo apakšā bija akmens,” stāsta sieviete. Pakāpusies uz caurulēm, sieviete turpinājusi saukt palīgā. Pēc ilgāka laika pie akas pienākuši trīs jaunieši. Puiši izsaukuši glābējus. “Ugunsdzēsēji ar kāpņu palīdzību vispirms izcēla mani, bet pēc tam arī suni.” Kundzi nogādāja slimnīcā, bet suni – mājās pie vīra.

Slimnīcā sieviete nogulējusi vairākas dienas. Mediķi viņai konstatējuši galvas un ķermeņa sasitumus, smadzeņu satricinājumu, kā arī mugurkaula 1.šķērsizauguma lūzumu. Lai nebūtu pārāk lieli izdevumi par ārstēšanos stacionārā, kundze prasījusies mājās un ārstējusies tur. Taču vēl tagad viņa nav pilnībā atguvusies: “Sāp ribas. Un ir depresija – rokas nolaižas. Jau tā nav naudas, un vēl šie izdevumi.” Un tie nav bijuši mazi. Birutas kundzei ir dokumenti, kas apliecina, cik naudas sieviete bijusi spiesta tērēt, lai atveseļotos pēc negadījuma. Par uzturēšanos stacionārā viņa samaksājusi 15 latu, bet medikamentu iegādei iztērējusi aptuveni 50 latu. Veselus 70 latus, ko sieviete, ja nebijis negadījuma, būtu varējusi tērēt kaut Ziemassvētku dāvanām.

Kundze nevēlas ne ar vienu strīdēties, par vēršanos tiesā viņa pat domājusi neesot, taču kompensāciju par iztērētajiem līdzekļiem gan vēlas. Sieviete vairākkārt mēģinājusi sazināties ar Liepājas pilsētas un rajona Policijas pārvaldes darbinieku, kurš izmeklē šo lietu, taču tikai vienreiz viņai izdevies to izdarīt. “Viņi man sākumā pat neticēja, taču tad izmeklētājs laikam pats bija iekāpis tajā akā, jo atnesa manas tur izkritušās atslēgas. Teica, ka notiekot izmeklēšana, taču nekas uz priekšu neiet.” Bet sieviete grib zināt, vai “Liepājas metalurgs”, kuram pieder bērnudārzs ar bīstamo teritoriju, uzņemsies atbildību par notikušo, kā arī to, ko viņai darīt un kur vērsties, lai vismaz ārstēšanās izdevumus atgūtu.

Birutas kundze, kaut ģimenes locekļi mēģinājusi viņu atrunāt no tikšanās ar mums, sakās to tomēr darījusi tāpēc, lai novērstu līdzīgas nelaimes notikšanu nākotnē: “Tur taču bērni staigā, un, pasarg Dievs, kāds vēl iekritīs. Turklāt tie vāki, kas tagad, pēc nelaimes, caurumiem uzlikti, ir viegli noceļami.” Pati Birutas kundze pēc notikušā ikvienam akas vākam, kaut tas izskatītos stabils un drošs, iet apkārt ar līkumu.

Sieviete arī neslēpj, ka šā gada novembris kopumā viņai un viņas ģimenei bijis melnais mēnesis. “Vienas nelaimes vien. Vīrs iebrauca bedrē un sabojāja automašīnas riteni. Tad pati akā iekritu. Tā kā esmu ļoti ticīga, tad, sēdēdama pazemē, biju pārliecināta, ka izdzīvošu,” atskatoties uz notikušo, stāsta sieviete. Bijis vēl kāds bēdīgs notikums – vīrs ārstējies slimnīcā.

Patlaban Birutas kundze mēģina iejusties ierastajā dienas ritmā, kaut pēc pārdzīvotā viegli tas nav. Viņai ir divi bērni – meita un dēls, un pa dienām viņa pieskata meitas nepilnu gadu veco mazuli. Tā vieglāk ritot laiks.