“Tēvam bija palielināmais stikls, un ar to staigāju pa laukiem, mežiem un pētīju visādu dzīvo radību. Tas bija tik ļoti interesanti!”

– Kura ir jūsu dzimtā puse?

– Piedzimu Elkuzemes pagastā, saimniecībā, kas atradās meža vidū. Līdz kādam 1966. gadam mums mājās bija petrolejas lampa un tēva paša no koka uzkonstruētais vēja ģenerators elektrības ražošanai, ko izmantoja tikai īpašos gadījumos.

Līdz daudzmaz labam ceļam vajadzēja iet divus kilometrus. Mūspusē, sākoties padomju laikam, vairumu ceļu izbrauca ar tankiem. Dažviet līdz mājām varēja nokļūt tikai ar kāpurķēžu traktoru.

Pirms kara starp Embūti un Augusti mežā bijis neliels ciemats Celminieki, kuru vietējie saukuši par čūsku dūrēju ciemu.

Zemi, apmēram 30 hektārus, šajā vietā piešķīra manam vectēvam kā 1919. gada brīvības cīnītājam.

Šajā apgabalā 19. gadsimta beigās Embūtes barons fon Ostenzahens pēc nokļūšanas finansiālos parādos lika nocirst senus ozolu mežus. Tēvs vēl kā bērns bija redzējis, ka daudzu ozolu pussatrupējušie celmi bijuši tik lieli kā istabas.

Ja vien Latvijā beigsies tā mežu skalpēšana, kāda notiek tagad, tad varbūt kādreiz atkal mums būs tik vareni koki…

Laikam jau tāpēc, ka mana bērnība pagāja mežā un pie dabas, es to redzu un jūtu daudz citādāk nekā vairums. Tāpēc bieži vien esmu jutusies kā baltais zvirbulis, kuru nesaprot.

– Kura bija jūsu pirmā skola?

– Bātā. Vispirms pa mežu, pa laukiem no mājām divus kilometrus ar jaunāko brāli gājām līdz ceļam, kur apstājās smagā automašīna, kas bērnus reizi nedēļā veda līdz skolai.

Vecākais brālis par mani bija 14, otrs 5 gadus vecāks. Es jaunākā. Vecākam brālim pēc kara uz Kalna skolu vajadzēja iet  kilometrus septiņus no mūsu mājām.

Jaunākais brālis reiz izglāba man dzīvību.

Biju sākusi iet pirmajā klasē, pa nedēļu dzīvoju internātā. Manā pirmklasnieces mugursomā bija saliktas visas grāmatas, burtnīcas, sporta tērps un vēl līdzi ēdiens nedēļai.

Bija ziema, sniegs, sals ap mīnus 20 grādiem. Lai redzētu, kur ir iemītā taka sniegā arī pēc puteņiem un lielas snigšanas, tēvs gar takas malu sasprauda zarus, lai var saprast kur jāiet. Bridām pa aizputināto taku divatā ar brāli.

Es maziņa ar smago somu plecos zaudēju spēkus, pa sniegu brienot. Biju tik ļoti piekususi, ka teicu brālim: “Es mazliet pagulēšu…” Par laimi, viņš mani vienu neatstāja un, saķēris aiz mēteļa kapuces, vienu kilometru aizvilka līdz ceļam.

No ceturtās klases mācījos jaunuzceltajā Vaiņodes vidusskolā. 

– Jūspusē bija sovhozs “Vārpa”.

– Teritorijas ziņā viens no mazākajiem, bet ar bagātu pašdarbības dzīvi, ko vadīja Andrejs Ranga. Bija gan teātris, gan jauniešu tautas deju kopa, koris, ansamblis, sporta pasākumi, aktīva kultūras dzīve.

Pirms kara pagastā dzīvoja pietiekami daudz inteliģentu cilvēku. Pēc izsūtīšanas izdzīvojusī pirmskara inteliģence bija atgriezusies pagastā.

Teikšu, ka jau septiņdesmito gadu beigās sākās tas, kas notiek joprojām, – centralizācija, globalizācija un apvienošana.

Mūsu sovhoza teritoriju pievienoja Vaiņodei. Visu, kā tauta runāja, velkot uz midzeni. Šodien jau notiek tāpat.

– Zinājāt, kādu profesiju izvēlēsieties?

– Domas bija dažādas. Skolotāja mani sūtīja uz bioloģijas olimpiādēm, lai gan man nebija tās augstākās atzīmes. Bet piemita liela interese par visu dzīvo un tā izpēti.

Vienu brīdi gribēju mācīties veterinārmedicīnu, bet biju redzējusi, kā fermās izturas pret lopiņiem. Mati cēlās stāvus, man tas nebija pieņemami. Zināju, ka nevarēšu tā strādāt.

Vecāku mājās pret lopiem bija pilnīgi cita attieksme. Piemēram, mans pienākums no mazotnes veļas dienās bija gotiņai asti izmazgāt, izsukāt gan govi, gotenu, gan teļu.

Iestājos Bulduru sovhoztehnikumā apgūt daiļdārzniecību. Tad sāku stādāt Komunālo uzņēmumu kombinātā jeb KUKā.

– Kādi bija jaunās speciālistes pienākumi?

– Visā Liepājas rajonā biju atbildīga par apstādījumiem. Tajos padomju laikos viss notika diezgan absurdi…

Prasīju transportu, ar kuru braukt uz mežu pēc skujām, lai ieziemotu rozes pie Aizputes Ļeņina pieminekļa. Rajona partijas sekretāre, biedrene Zinaīda Makarska, pateica kategoriski: “Nekādas skujas! Rozes ieziemo, apberot ar kūdru!”

Es spītīgi pastāvēju pie sava viedokļa un tādēļ tiku pie diviem brīdinājumiem un rājiena par nepakļaušanos partijas pavēlēm.

Tā kā no mācību stipendijas biju iekrājusi naudiņu, tajā laikā nopirku savu sapņu suni Alfu. Šķirni toreiz dēvēja par Austrumeiropas aitu suni.

Aizgāju no KUK uz uzņēmumu “Latvijas agroķīmija” par augu aizsardzības agronomi. Šajā darbā galvenais ieguvums – sapratne un pārliecība par to, kādas sekas agroķimikāliju lietošana var atstāt uz cilvēku un apkārtējo vidi.

Vienu gadu kolhozā “Ļeņina ceļš” bija ieplānojuši herbicīdus uz laukiem kaisīt no lidmašīnas AN-2. Šausmās aizskrēju uz rajona partijas komiteju un panācu, ka to nedarīs.

Vēlāk strādāju Skrīveru Zemkopības izmēģinājumu institūtā kā laborante lauksaimniecības zinātņu doktora Imanta Heinacka vadībā.

Rucavas Ķirbas purvā veicām izmēģinājumus, kā kūdrainās mitrāju pļavās ierīkot ražīgākus zālājus 1989. gadā I. Heinackis aizbrauca uz Vāciju izpētīt, ko īsti nozīmē biodinamiskā lauksaimniecība, un labās idejas atveda uz Latviju.

Jaunībā nevarēju augstskolā apgūt dabas aizsardzību, jo tādas programmas nebija. Tad nu savos piecdesmit pabeidzu Liepājas augstskolas pirmo eksperimentālo vides pārvaldības kursu.

– Deviņdesmito gadu sākumā bijāt viena no pirmajām, kura no Vācijas kolēģiem apguva zināšanas par bioloģisko lauksaimniecību.

– Pateicoties Imanta Heinacka interesei un iniciatīvai, jau 1992. gadā tika sertificētas pirmās bioloģiskās saimniecības ar EU atzinumu.

Šīs kustības iesākums bija tieši mūsu rajonā, ar laiku aptverot visu valsti. Kā bioloģiskās lauksaimniecības inspektore nedaudz strādāju arī vēl tagad.

– Kāpēc par savu suņu šķirni izvēlējāties vācu aitu suni?

– Lielā mērā laikam tādēļ, ka no bērnības, kā jau mežā augusi, zināju, cik vilki ir gudri dzīvnieki. Ar interesi klausījos vecākā brāļa stāstos par to, ko viņš redzējis Sibīrijā, kā suņi tur kalpoja kā palīgi cilvēkiem.

Pienāca brīdis, kad iesaistījos Liepājas Dzīvnieku audzētāju biedrībā, tur vadīju dienesta suņu sekciju.

Vienu brīdi padomju laikos ar pavēli no augšas dienesta suņus piestiprināja DOSAAF (brīvprātīgā armijas, aviācijas un flotes veicināšanas biedrība), tie nedrīkstēja būt biedrībās.

Taču, tā kā mūsu sekcijā bija arī viens KGB darbinieks, viņš panāca, ka mēs, liepājnieki, ar saviem suņiem pa tiešo bijām pakļauti Maskavai, nevis Rīgai.

Mani vienmēr piesaistījušas suņu prāta spējas un prasmes, nevis tikai ārējais izskats.

Sadraudzējos ar vācu aitu suņu audzētājiem Ukrainā, Užgorodā. Viena draudzība vēl joprojām nav pārtrūkusi.

Kad aizbraucu pirmo reizi, uzmanību pievērsu kādam kucēnam. Burtiski iemīlējos. Audzētāja teica, ka plānojot šo kucēnu pārdot par 700 rubļiem, kas tam laikam bija astronomiska summa. Pati mēnesī pelnīju zem 100.

Redzot, cik ļoti sunītei (tas notika abpusēji!) pieķēros, audzētāja teica, ka viņu atdos man par 400. Gan jau atdošot. Nosaucu par Arsu.

Viņa nebija tikai suns, bet kaut kas daudz, daudz vairāk. Arsa iemācīja man izprast suni, kā arī man pašai sevi.

Pirms pāris dienām atradu fotogrāfiju, kurā esam mēs ar Arsu izstādē Dņepropetrovskā. 150 suņu konkurencē viņa bija sestā labākā šķirnes pārstāve. 

– Ar ko Arsa bija īpaša?

– Viņa mani iemācīja būt par cilvēku. Tikai viena epizode. Arsai bija jau 13 gadu. Gājām pa ielu Grobiņā. Pretimnācēja veda divgadīgu vilkveidīgu kuci. Tā izrāvās un, zobus atņirgusi, metās Arsai virsū.

Saskatījos ar viņu un paguvu nodomāt: “Vecenīt, es tevis dēļ dzīvību atdošu!” Bet viņas skatiens bija tāds: “Ko tu, muļķe, saproti! Paskaties, kā tās lietas jārisina!”

Mans suns sastinga kā piemineklis – bez kustībām, tikai skatījās uz uzbrucēju. Tā pieskrēja, zobus nikni klabinot. Arsa skatījās virsū, nekustējās. Svešā apjuka, noklabināja zobus, ierāva asti un aizskrēja pie saimnieces.

Apķēru savu suneni un raudāju:

“Sapratu, visu sapratu! Ne jau ar spēku un kulakiem var uzvarēt. Bet ar savu stāju.”

Kā reiz teica aktrise Helēna Romānova, rumpi jāprot nest. Esi personība! Tādu epizožu, kurās Arsa mani mācīja izprast dzīvi, mūsu kopējā laikā bija ļoti daudz.

– Suns var iemācīt daudz ko, ja vien cilvēks gatavs to darīt. 

– Mani ļoti skumdina, ka kopš deviņdesmito gadu sākuma suņu audzēšana un apmācība daudzos gadījumos pārvērtusies par biznesu.

Tagad man ir vācu aitu šķirnes kucīte Barsa. Abas darbojamies biedrības “Helper Latvia” Liepājas atbalsta grupā.

– Ko dara šī brīvprātīgo biedrība?

– Ar speciāli apmācītiem suņiem nepieciešamības gadījumā meklē pazudušas personas. Doma par to, ka kopā ar suni gribētu darboties meklēšanā, bija jau sen. Tikai nebija zināšanu un iespēju.

Kopā ar saviem suņiem vienmēr esmu devusies pašas izvēlētos ekstrēmos pārgājienos pa mežiem. Tas ļoti patika, un lieliski, ja var paņemt līdzi pavadoni – suni.

Kad izvēlējos Barsu, kļuvām par pārgājienu kompanjonēm. Uzzināju par organizāciju “Helper Latvia”, kuru vada Laila Skrodele. Barsai ir ļoti liela vēlme meklēt.

2019. gadā Laila uzaicināja mani kopā ar jau darbojošos “Helper Latvia” Rīgas grupu braukt uz kursiem Kauņā, kurus vadīja augstas klases speciāliste no ASV Krisa Bodi. Tā bija Kevina Kohera metode, kad suns pazudušo meklē, ejot pa smaržas tuneli.

Kursos paliku ar muti vaļā. Daudz zināju, ko spēj suns, bet ka tik daudz…

Nosolījos, ka līdīšu vai no ādas laukā, bet izveidošu Liepājā suņu-meklētāju grupiņu!

Gan meklētāja, gan citi talanti suņos ir jau dziļi iekšā, tikai vajag blakus cilvēku, kurš šos talantus apzinās un attīsta.

Šajā ziņā reizēm aizdomājos par mājās, dzīvokļos turētajiem dzīvniekiem, kuri labi ja pāris reizes dienā tiek izvesti pastaigā. Vai visu mūžu nodzīvo tikai īpašnieka sētā. Nīkstot bezdarbībā ar saviem talantiem. Tik bezjēdzīga, trula, nepiepildīta dzīvnieka eksistence!

No saimnieka ļoti atkarīgs, kāda būs viņa suņa dzīve. Ja apzinies, ka nevarēsi savam dzīvniekam atvēlēt pietiekami daudz laika, tad labāk neņem suni. Suns tikai kā mājokļa sargs šodien vairs nav aktuāls.

– Kā veicās ar grupas veidošanu?

– Kā pirmo uzrunāju Gražinu Ļesunu, kura arī kopš pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem ir sunenieku aprindās. Tad pamazām pievienojās vēl kāds. Daži atkrita. Nu esam astoņas ar saviem suņiem.

Šķirnes: pieci vācu aitu suņi, viena akita, Bavārijas asinspēdu suns, Bernes ganu suns. Arī viens bezšķirnes suns un viens cilvēks bez suņa.

Patiesībā jau šķirnei nav būtiskas nozīmes. Galvenais, lai sunim būtu vēlme sadarboties ar saimnieku, lai saimnieks ir gatavs veltīt dzīvniekam un treniņiem savu brīvo laiku.

Pie sevis domājot, smaidu –

kas var būt labāks, ka mēs, meitenes, tai skaitā dažas retro meitenes, ar saviem suņiem ejam dabā un spēlējam pliņķīti kā bērni jeb paslēpes un meklēšanu (smejas).

Labprāt gaidām jaunus dalībniekus – suņu saimniekus – mūsu pulciņā!

Novērojumi liecina, ka diemžēl pie mums Latvijā brīvprātīgais darbs, tanī skaitā palīdzēšana pazudušo meklēšanā, varētu būt daudz aktīvāks. Pasaulē dažādu veidu brīvprātīgo kustība ir pati par sevi saprotama un populāra.

Es brīvprātīgo darbu daru ar domu, ka varu ar savu suni būt noderīga sabiedrībai un ar savām zināšanām, prasmēm kādam palīdzēt.

Atbalsta grupā visi esam vienlīdzīgi, vienīgi vienam pieredze lielāka, citam mazāka, citam vēl nemaz. Būtiskākā ir savstarpējā uzticēšanās un atbalsts.

Suņu mācību treniņus cenšamies plānot vismaz reizi nedēļā. Tas ir bezmaksas pasākums.

– Kādās meklēšanas akcijās kopā ar suņiem esat piedalījušās?

– Pēdējos divos gados trijās. Viena pirms Jaunā gada bija samērā veiksmīga.

– Kādi ir priekšnoteikumi, lai meklēšana izdotos un pazudušo atrastu?

– Meklētājiem jāsāk strādāt pēc iespējas ātrāk pēc notikuma, kamēr tuvinieki nav piesārņojuši pazudušā smaržu ar savām smaržām.

Pirms sāk meklēšanu ar suni, kinologam (latviski senāk to sauca par piķieri) jāiegūst pēc iespējas plašāka informācija par pazudušo, jāievāc pazudušās personas nepiesārņoti smaržas paraugi.

Mājaslapā helper.lv ir telefona numurs 25142514, uz kuru jāzvana. Tad biedrība sazinās ar konkrētā reģiona meklētāju kopas kuratoru.

– Kas jūs pašu pārsteidz meklēšanā?

– Tādu lielu pārsteigumu man vairs nav, bet tas nenozīmē, ka katrā treniņā neiegūstu kādu jaunu atziņu: par kāda konkrēta suņa darbu, par to, kā izplatās cilvēka atstātā smarža.

Suņa deguniem patiesi piemīt brīnumainas, unikālas spējas! Galvenais ir uzticēties sunim.

– Kad nav meklēšanas treniņu, ko darāt kopā ar Barsu?

– Mūsu kopējais lielākais prieks ekstrēmie pārgājieni dabiskā, cilvēku maz pārveidotā meža vidē.

Reizēm nodomāju, ka mani gluži kā meža dzīvnieku velk uz mežu. Kā sakāmvārdā teikts – baro vilku, cik labi vien vari, bet viņš tik un tā uz mežu skatās.

Pārgājienos vienlaikus pētu dabas procesus, augus. Tā pērn atradu divas retas sēnes, par kuru eksistenci Latvijā nebija ziņu no pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem: vārpstkāta beku un milzu čemureni.

Pirmo atradu netālu no Lieģu stacijas, otru Kalētu parkā. Par milzu čemureni vienīgā informācija bija, ka tāda it kā varētu augt Latvijā.

Man ļoti patīk būt dabā. Vērot, pētīt tajā notiekošo. Tagad brīžiem jūtos kā tā mazā, meža vidū dzīvojošā meitene, kurai tik ļoti gribējās izzināt dabas noslēpumus.

Neskatoties uz saviem gadiem, jāatmodina sevī tas mazais bērns, kurš grib par visu interesēties un brīnīties.

Vizītkarte

Līvija Sproģe

• Biedrības “Helper Latvia” Liepājas grupas dalībniece.
• Bioloģiskās lauksaimniecības inspektore.
• Grobiņniece.
• Barsas saimniece.
• Informāciju par suņiem-meklētājiem var atrast tīmekļa vietnē helper.lv.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.