“Izcirtums ir dzemdību nams,” kokapstrādes uzņēmuma “Driāda prim” vadītājs Māris Ivanovs uz mežizstrādes procesu rosina skatīties nevis ar nožēlu, bet iespēju rasties jaunai dzīvībai. Latvijā augušie koki ir kvalitatīvs izejmateriāls, un to, iespējams, izmanto pat karalienes vēstuļpapīra ražošanā.

Palīdz tikt pāri krīzei

“Mežus izcērt mazāk, nekā tie ataug,” pārliecināts M. Ivanovs un ir neizpratnē, kādēļ Latvijā tiek izplatīts pretējs mīts. Viņš salīdzina, ka ar kokiem ir tāpat kā ar dārzeņiem – ražu novāc, kad tā ir gatava. Meža konsultāciju pakalpojumu centra Dienvidkurzemes nodaļas vadītājs Uldis Šēnbergs spriež, ka iemesls tam meklējams agrākajā prasībā 60 metru platumā no ceļa malas veidot aizsargjoslu. “Vizuāli izskatījās labi, bet jēgas nekādas. Mežs mums ir kā arābiem nafta – tas ir mūsu zelts,” viņš atgādina. Tagad, kad šādas prasības vairs nav, kokus cērt arī pie ceļiem, līdz ar to vizuāli rodas iespaids, ka to dara ļoti lielā apjomā.

Arī Valsts meža dienesta Dienvidkurzemes virsmežniecības Vaiņodes nodaļas vecākais mežzinis Leons Ķeružis apgalvo, ka uztraukumam nav pamata. Viss notiekot saprāta robežās. Virsmežniecības Grobiņas biroja vecākā referente Dace Rele gan piezīmē, ka process notiek, ievērojot likumdošanu, taču tā ar katriem grozījumiem tiek mīkstināta, lai varētu cirst vairāk.

M. Ivanovs un L. Ķeružis stāsta, ka intensīvāk nekā citus gadus meži izcirsti 2008. un 2009. gadā, taču tas Latvijai palīdzējis veiksmīgāk tikt pāri krīzei. Līdz tam vairāk cirsti privātie meži, bet krīzes periodā valdība pieņēmusi lēmumu palielināt ciršanas apjomu valsts īpašumos. “Privātajā sektorā nav instrumenta, kas reglamentē iegūstamās koksnes apjomu. Ja cena ir pieņemama, mežu cērt vai pārdod. Valsts mežiem ir piecgades tāme – apjoms, ko pieļauj izcirst piecos gados. Paši var regulēt, kad vairāk, kad mazāk,” skaidro L. Ķeružis.

U. Šēnbergs piebilst, ka Latvijā pārlieku aizraujas ar aizsargājamo teritoriju veidošanu. Tajās mežizstrāde tiek stingri ierobežota, lai gan daudzos gadījumos, viņaprāt, tam pamatojuma nav. Zviedrijā, piemēram, liegumus veidojot vietās, kur ar tehniku nevar piekļūt, tādēļ arī mežizstrādei šīs teritorijas nav zaudējums.

Likumdošana kailcirtes atļauj divos gadījumos – kad koks ir sasniedzis noteiktu vecumu vai diametru. Norma par diametru gan ir samērā jauna, un tā pieļauj cirst, piemēram, 100 gadu vecu koku vietā jau 70 vai 80. “Viss pabīdās uz jaunāku pusi, Un tad dažkārt ir sajūta, ka cērt neizaugušu mežu,” saka L. Ķeružis. Viņaprāt, tas ir attaisnojams, ja īpašnieks to dara saimniecības attīstības labā. “Bet, ja par to nopērk jaunu mašīnu vai samaksā kredītus…” Un tā tagad esot tendence.

Zūd garīgā vērtība

“Cilvēkiem patīk piesaukt Ulmaņlaikus. Toreiz Latvijā bija divdesmit pieci procenti mežu, tagad ir virs piecdesmit,” norāda M. Ivanovs. Viņš gan piekrīt, ka meži tagad kļuvuši mazvērtīgāki, jo samazinājušās egļu un priežu audzes, savairojušās mazvērtīgākās sugas – apse, alksnis. Taču tas patiesībā esot tikai iemesls domāt par to apstrādi.

“Protams, ir skumji, ka vecie meži aiziet. Tam ir sava vērtība – estētiskā, garīgā. Vecā priežu, ozolu mežā sajūtama laikmetu aura. Un cilvēks aizbrauc sēņot, bet vietas vairs nav. Taču ir jāskatās plašāk, jādomā par mežu atjaunošanos,” L. Ķeružis saka.

Agrāk mežu īpašniekam vajadzēja iemaksāt depozītu Valsts meža dienestā. Ja viņš pats jaunos kociņus neiestādīja, par šo naudu to izdarīja dienests, tikai maksa jau bija daudz augstāka. Tagad šāda kārtība vairs nepastāv, apgalvo D. Rele. Pēc viņas domām, arī meža atjaunošanas noteikumi kļuvuši “ļoti mīksti”. “Var atjaunot dabiski, un uz to daudzi izbrauc,” speciāliste secinājusi. “Latvijas valsts mežu” teritorijā notiek laba jaunaudžu kopšanas izpilde, privātajās teritorijās dominē dabiskā atjaunošanās, novērojis arī L. Ķeružis.

Taču, ņemot vērā dzīvnieku blīvumu, jaunaudzes daudzviet ir pabojātas un izredzes uz kvalitatīvu mežu nav lielas, saka mežzinis un salīdzina situāciju Kalētu un Gramzdas pusē. Kalētos briežu īpatsvars ir mazāks, tur jaunaudzes ir mazāk bojātas nekā Gramzdā, kur šo dzīvnieku ir vairāk un egļu audzēs mazajiem kociņiem miza noplēsta. Tas savukārt rada risku, ka stumbrā iemetīsies trupe un koks diez vai sasniegs 80 gadu vecumu.

Tomēr saimniekam pašam ir jāizvēlas, kādu mežu viņš vēlas veidot. Vai savas dzīves laikā novākt divas mazvērtīgāku koku ražas vai tomēr atstāt mantojumu saviem bērniem. Un izvērtēšanas procesā svarīgi saredzēt arī to, kurš koks mežā iepriekš labāk audzis. Tas ir tāpat kā lauksaimniecībā – to, kā cilvēki saimniekojuši pirms simt vai 50 gadiem, mēs nespējam radikāli mainīt, norāda L. Ķeružis.

Izturīgāks nekā dienvidnieks

Arī tas ir mīts, ka visu koksni, ko nocērt, eksportē, saka M. Ivanovs. Aizved prom papīrmalku, “jo paši neļāvām celulozes rūpnīcu būvēt un citas iespējas nav”. To apliecina Zemkopības ministrijas dati – zāģbaļķi eksportā sastāda tikai trīs procentus, papīrmalka – 10 un malka – četrus. “Baļķu eksportā dominē mazvērtīgākā koka daļa – papīrmalka un malka,” norāda ministrijas Meža departamenta Meža nozares stratēģijas un atbalsta nodaļas vadītāja vietnieks Jānis Birģelis.

Lai arī pirms pāris gadiem būtiski tika palielināta kokskaidu plātņu ražošana, pārstrādes jaudas joprojām nesedz papīrmalkas piedāvājumu, tādēļ tiek eksportēta aptuveni puse no Latvijas mežos iegūtās skujkoku papīrmalkas un 70 procentu no lapkoku papīrmalkas. Zemkopības ministrijā cer, ka nākotnē skujkoku papīrmalkas eksports varētu samazināties līdz 30 procentiem no Latvijas mežos iegūtā.

Aptuveni trešdaļu ienākumu nozare gūst, ārvalstu tirgos pārdodot dēļus, piecus procentus – ražošanas pārpalikumus, piemēram, šķeldu kurināšanai vai pastarpināti papīra ražošanai, 49 procentus ienākumu veido no dēļiem, skaidām un plātnēm ražoto produktu eksports.

“Mazs procents svaigi zāģēta koka iet prom,” apliecina arī M. Ivanovs. SIA “Driāda prim” koksni sazāģē, izžāvē, ēvelē, impregnē un tad eksportē uz Lielbritāniju, Holandi, Vāciju, pastarpināti arī, piemēram, uz Indiju. “To, ko aizsūtām, Latvijā vairs neredzam,” uzņēmējs apgalvo. Kokmateriāli galvenokārt tiek izmantoti ēku būvniecībā. Tam Latvijas koks esot ļoti piemērots. “Ziemeļu koks ir pieprasīts, jo tas ir izturīgāks nekā dienvidu,” M. Ivanovs skaidro, ka šeit augušajiem ir mazākas gadskārtas, kas būvniecībā ir svarīgi. Vēl kvalitatīvāks materiāls esot tikai Krievijā.

Ne par velti skandināvi par mūsu celulozes materiālu cīnās, piebilst U. Šēnbergs. To izmanto smaržu iepakojumu un cigarešu paciņu ražošanā, no ziemeļos augušiem kokiem top pat karalienes vēstuļpapīrs. Tajā pašā laikā Brazīlijā desmit gadu laikā izaugusī koksne derīga tikai tualetes papīra ražošanai, izteikumos tiešs ir U. Šēnbergs.

Mērķi ir ambiciozi

Zāģbaļķu pārstrāde Latvijā ir ļoti labā līmenī – tiek izmantotas pasaules klases tehnoloģijas, apgalvo ZM pārstāvis J. Birģelis. Aptuveni 94 procenti no Latvijā iegūtajiem skujkoku zāģbaļķiem tiek pārstrādāti uz vietas. 2012. gadā Latvijā skujkoka zāģbaļķus vairāk ieveda, nekā eksportēja.

Tomēr arī sešu procentu skujkoku zāģbaļķu eksports šķietot daudz par daudz. Tāpat jūtams lapkoku zāģbaļķu eksports. Tam, kādēļ tos nav nopirkuši Latvijas kokrūpniecības uzņēmumi, ir divi pamatiemesli. “Latvijai ir gara sauszemes robeža ar Igauniju, kurai arī ir attīstīta nopietna skujkoku pārstrāde. Transporta izmaksu dēļ daļu no pierobežā iegūtajiem zāģbaļķiem ekonomiski pamatotāk ir vest uz Igaunijas zāģētavām. Līdzīgi latvieši rīkojas ar Lietuvā iegūtiem zāģbaļķiem,” skaidro J. Birģelis, piebilstot, ka šādi importa un eksporta apjomi pastāvēs vienmēr. Otrs iemesls – lai kompensētu resursu deficītu savā valstī, ir situācijas, kad ārvalstu ražotāji spēj maksāt augstāku cenu nekā vietējie ražotāji. Tāda, piemēram, izveidojās 2007. gadā, kad Zviedrijas celulozes kombināti par papīrmalku Latvijā maksāja dārgāk nekā Zviedrijā un dārgāk par vietējo zāģbaļķu cenām Latvijā. Taču pārstrādes biznesu kavē valsts politika, kas regulē darbaspēka nodokļus un elektroenerģijas tarifus, piebilst M. Ivanovs.

Tomēr, lai vēl vairāk veicinātu koksnes pārstrādi un ražošanu, jau vairākus gadus meža nozare strādā kopā ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru un citām valsts institūcijām, lai piesaistītu investīcijas papīrmalkas pārstrādei un mežizstrādes atlieku izmantošanai enerģijas ražošanā, norāda J. Birģelis. Izņemot kokskaidu plātņu ražotāja “Bolderaja Ltd.” īpašniekus, pārējie interesenti bijuši iedalāmi vai nu “nenopietnajos”, tādos, kas prasījuši neadekvāti lielu valsts atbalstu, vai arī “nopietnajos”, kas, izpētot Latvijas ekonomisko un politisko vidi, elektroenerģijas cenas, kā arī sabiedrībā dominējošo viedokli – pretestību sev tuvumā redzēt celulozes fabriku – izvēlējušies investēt citur.

Pērn tika strādāts pie meža nozares attīstības plāna, kurā par vienu no galvenajām prioritātēm nākamajos septiņos gados atzītas 820 miljonus latu lielas investīcijas modernās tālākapstrādes tehnoloģijās. “Kā redzams, mērķis ir ambiciozs!” vērtē J. Birģelis. Lai īstenotu tālākapstrādes produkcijas īpatsvaru, konstatēts, ka lielu ieguldījumu varētu dot tā sauktais zaļais iepirkums. Tas nozīmē, ka valsts un pašvaldību pasūtījumā būtu, piemēram, koka sabiedrisko ēku būvniecība.

Uuzziņai

Nocērtot jebkuru pieaugušu koku un sazāģējot stumbru īsākos gabalos, iegūst dažādiem mērķiem izmantojamus produktus:
/ apmēram divas trešdaļas no stumbra, ko kokrūpnieki uzskata par vērtīgāko, ir tā saucamais zāģbaļķis, no kura var ražot zāģmateriālus jeb, kā tautā sauc, dēļus un bērza gadījumā arī saplāksni;
/ stumbra daļa, kas atrodas tuvāk galotnei un ko meža nozares cilvēki sauc par papīrmalku, vairs nav izmantojama dēļu ražošanai, tādēļ tā tiek izmantota kā izejmateriāls skaidu plātņu vai celulozes ražošanai, no kuras savukārt ražo papīru;
/ galotne un zari var tikt izmantoti tikai kā kurināmais;
/ pastāv vēl arī citi produkti, piemēram, taras kluči, stabi un mieti.
Avots: ZM

uzziņai
/ Divas no trim lielākajām Latvijas zāģētavām pilnībā pieder Latvijas kapitālam.
/ No deviņām lielākajām zāģētavām četras pieder Latvijas iedzīvotājiem.
/ Lielākais bērza lietkoksnes pārstrādātājs ir Latvijas kapitāla uzņēmums – “Latvijas finieris”.
Avots: Zemkopības ministrija

Ilze Šķietniece