Atvadu sveicienu V. Biķim vietnē facebook.com publicējuši viņa kolēģi no rūpnīcas “Kurzemes atslēga-1”. Aizputes metāla furnitūras rūpnīca bija V. Biķa mūža darbavieta, kopš 1994. gada viņš bija tās valdes priekšsēdētājs un tehniskais direktors.

Taču atmodas gadi uznesa V. Biķi citā vilnī – bijušais dundadznieks, kuru kopā ar ģimeni 1949. gada 25. martā izsūtīja uz Sibīriju, iesaistījās politikā un 1989. gadā tika ievēlēts toreizējās Latvijas PSR Augstākajā Padomē, un kopā ar citiem no Tautas frontes ievēlētajiem deputātiem nobalsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu.

Pirms pieciem gadiem “Kurzemes Vārdam” V. Biķis stāstīja, ka 1990. gada maijā viņam, kurš pirms tam bija galvenais inženieris Aizputes atslēgu ražotnē, nebija pārliecības, ka neatkarību atgūsim bez lieliem upuriem. “Pēc pusotra gada puča laikā likās, ka varbūt viss ir beidzies. Pučs atgādināja – viss var notikt, un varēja arī būt upuri.”

1990. gada pavasari viņš atcerējās kā interesantu, saspringtu un skaistu laiku: “Lielu problēmu savākt balsis nebija. 4. maijs – tas likās mazliet nereāli. Kā tāds jauks sapnis, no kura bail pamosties. Kaut kas tāds tas bija.”

Lai gan cilvēks, kuram varam teikt paldies par valsts neatkarību, bija cerējis, ka brīvajā Latvijā ļaudīm klāsies labāk, un viņš bija sarūgtināts par sabiedrības nevienlīdzību, tomēr viņa skats bija optimistisks un vēl pērnpavasar pauda prieku par saviem mazbērniem. “Cilvēki spēj būt laimīgi pat kara laikā. Jo mums labāk iet, jo mēs aizmirstam, kā bija, kad tā nebija. Pie labā vienkārši pierod,” toreiz sacīja V. Biķis, uzskatot, ka mūsu nespēks ir tajā, ka daļa tautas vairs netic ideāliem, bet Latvijas nākotne ir atkarīga galvenokārt no mums pašiem.