”Es uz kapiem atnācu apciemot savu sirdsdraudzeni,” stāstīja Dienvidu kapsētā satiktā Gaļina Suvorova. ”Pagājis tikai mēnesis kopš bērēm un joprojām grūti noticēt notikušajam,” asaras slaukot, atzina runātāja. Draudzene neesot sagaidījusi savu 48 dzimšanas dienu. Turpat pie kādas kapu kopiņas sirma kundze iedegusi četras sveces. Apbedījumu vēl sedz ziedi. Sieviete garākā sarunā neielaižas vien nosaka: ”Te guļ mans mīļais vīrs. Kovids viņu paņēma…”

Pie Centrālkapiem satiekam Birutu Grīnblati: ”Nācu šurp, lai atcerētos savus piederīgos. Te guļ mana mamma, tētis, brālītis un onkulis. Kapa vietas sakopju regulāri, bet šī ir tāda zīmīga diena, kad pie tuviniekiem noteikti jāatnāk un jāiededz sveces piemiņai.” Maira Lūkase ar vīru un dēlu savu tuvinieku kapus jau bija sakopusi: ”Atnācām pie maniem vecākiem un mammas māsas. Vēl aiziesim līdz vīra tēva kapa vietai. Tik daudz cilvēku kapos reti nākas redzēt. Šodien ir tāds īpašs, svinīgs noskaņojums.” Turoties vīram pie rokas, sieviete klusi sacīja: ”Es ļoti mīlēju savus vecākus un viņi mani”.

Vēl citi kapsētā satiktie, uzrunātie liepājnieki atzina, ka Mirušo piemiņas dienu vērtējot kā labu tradīciju. Aizdegto sveču liesmas no vienas puses uzjundot atmiņas un skumjas par mirušajiem tuviniekiem, bet no otras puses, – laba sajūta viņus atceroties, pieminot un joprojām mīlot.